Voldemārs un Albertīne 0
Te stāsts nonāk līdz punktam, kurā faktiski sācies Santu uzvārds. Reiņa Samta dēls Voldemārs bildina Vāvuļu meitu – skaistuli Albertīni, un 1919. gadā viņi Smoļenskā salaulājas. Laikā, kad Pēterburgā un Maskavā dāmas vēl staigā garās kleitās, Albertīne atļaujas modernāku, īsāku, eiropeiskāku tērpu.
Voldemārs un Albertīne dzīvo saticīgi un laimīgi – stārķi lido čakli, atnesdami septiņus dēlus un meitu (Aleksandrs, Kārlis, Viktors, Zīna, Leonīds un Rūdolfs (abi mirst mazi), Alfrēds un Valters). Viss šķiet labi, taču Krievijā briest nelāgas pārmaiņas. “1929. gadā beidza elpot neps, valsts piežmiedza arī privātsaimniecības un uztaisīja kolhozus. Sākās pirmie aresti. Mūsējiem kolektivizācija bija traumējoša pieredze,” stāsta Varis. “Tolaik jau turīgos uzreiz nešāva, arestēja, iedeva trīs, piecus gadus. 1933. gadā, tad gan – viensētas noplēsa, pašus sadzina sādžās. Bet tos, kas pretojās, – pie sienas.”
1937. gadā, lielās tīrīšanas laikā, kad tika izvērsts terors pret Krievijas latviešiem, čekisti arestēja un aizveda trīs Santu brāļus – Aleksandru, Jāni un Voldemāru. Apsūdzība – 58. pants, sods –nometne, kur viņi 1942. gadā gāja bojā. Ceturtais, jaunākais, Reiņa un Karlīnes dēls Alfrēds, tobrīd dzīvoja Maskavā un, lai nezaudētu karjeru, atteicies no saviem radiem. Māti Karlīni paņēmis pie sevis, taču par tēvu Reini ziņu nav, vismaz Varim ar Maigu nav izdevies atrast. Vai šo soli tuvinieki jelkad spēs piedot un aizmirst? Rūgtums esot joprojām, atzīst Maiga. Vēl ilgi trīsies neizrunāto pāridarījumu asumi, kabatas novilks akmeņu smagums, bet skapjos grabināsies skeleti…
“Krievijā līdz 1937. gadam iznāca latviešu “Zemkopis”, kur bija plaši aprakstīta gan kolhozu dzīve, gan ikdiena un svētki. Protams, to likvidēja,” noteic Varis. Bet Albertīnes brālis Vāvuļu Kārlis nošauts Butovā. Par to, ka muzikants, “Prometeja” aktieris, darbojies latviešu presē. Par to, ka latvietis. Tagad Butovā atklāta piemiņas siena ar upuru vārdiem un dzimšanas gadiem.
Kad Santu brāļi apcietināti un turēti Smoļenskas cietumā, radinieki sākumā viņus drīkstēja apmeklēt – nest pārtiku un tīras drēbes, bet netīrās ņemt uz mājām mazgāt. Kad uz ieslodzīto drēbēm parādījušās asinis, Albertīnes māsa Alma (Voldemāra brāļa Jāņa sieva) sacēlusi baisu trobeli, pieprasot paskaidrot, kas notiek. Tad apmeklējumi aizliegti.
Uz mājām!
Varis stāsta – vienas puses ļaudis cieši turējušies kopā arī kolhozos. Vāvuļu pusē kolhozu nav bijis, toties pie Santiem Petrozalužjē gan – agronoma Dāvja Birkmaņa vārdā nosauktais kolhozs miljonārs. Tam piederējis varens pusotras tonnas smags vaislas bullis, kuru, karam sākoties un evakuējot lopus, nācies atstāt, jo milzeņa kājas nav spējušas turēt tā svaru. Maigas tēvs Kārlis kopā ar kolhoza sievām bijis norīkots pie lopu pārdzīšanas, tad arī pēdējo reizi redzējis savu māti Albertīni. Karš viņu ierāvis krievu armijā, un mājās (pēc mātes nāves) atgriezies kā gvardes vecākais leitnants.
Maiga saka – Santu vīri, Voldemāra un Albertīnes dēli, tādi fiksie zeļļi: rau, Vara tēvs – elektriķis, meistars uz visām kantēm, Viktors – kolhoza priekšnieks, jaunākais brālis Valters – arī elektriķis, Maigas tēvs Kārlis – izmācījies virsnieku kursos, piedalījies kaujās pie Narofominskas, forsējis Aivieksti, ievainots, ārstējies Maskavā, vēlāk bijis komandants Langstiņos.
Par atgriešanos Latvijā paldies jāsaka Albertīnes uzņēmīgajai māsai Almai – tieši viņa bija tā, kas savāca visu ģimeni un kā atamans visu duci atveda mājās un paglāba no vāciešiem, kas atkāpjoties būtu aizdzinuši uz Vāciju.
Kur palikt Latvijā nebija, tīrās nejaušības pēc nonākuši Kurzemē… Nākuši caur Blīdeni, vieni aizgājuši tālāk uz Matkuli, citi uz Auci. Ziemu pārlaiduši kādu māju siena šķūnī, beigās saimnieki ielaiduši virtuvē, jo bēgļu vidū bijušas sievietes ar maziem bērniem.
“Atbraucējiem no Krievijas palīdzēja tā – atutoja, nomazgāja, pabaroja, iedeva dokumentus un norīkoja, kur dzīvot un strādāt. Albertīnes vienīgā meita Zīna tika norīkota pie kāda saimnieka par kalponi, bet tas bija diloņnieks, kas spļāva uz grīdas. Lai meitēns nesaķertu ļauno kaiti, māte pati gāja uz tām mājām. Saslima. Kara laikā neilgi ārstējās Vaiņodes tuberkulozes slimnīcā, septembrī palaista mājās ar līdziedotu mazu pudelīti – kad pilītes izlietošot, viss. 1944. gada novembrī tuvinieki jūdza zirgu pēdējam braucienam…” stāsta Maiga.
Karam beidzoties, šerpā Alma (bijusī Birkmaņa kolhoza pirmrindniece) paziņojusi – kolhozā nestāsies un sameklējusi sev “brīvu” darbu – kļuvusi par pastnieci. Tā arī visu mūžu nostrādājusi.
“Kāroņos” Santi ienākuši pēc kara. Lielas mājas, kurās dzīvojusi skolas direktora sievasmāte. Pats mitinājies dzīvoklī skolā. Ielaidis vienā mājas galā. Vecā kundze 1947. gadā nomirusi, Santi palikuši te dzīvot. Kolhoza laikā “Kāroņos” bijis liels saimnieciskais centrs – mājas, telefons, zirgu ferma. Pirms kara vecie saimnieki nodarbojušies ar zirgu audzēšanu – līdz zemes reformai viņiem piederējis vairāk nekā 60 ha kviešu lauku, bet “Kāroņos” audzētos vaislas ērzeļus pārdeva uz ārzemēm par 700 – 800 latiem.
“Šīs mājas nekad nav tikušas nacionalizētas, nav piederējušas kolhozam. Rija, stallis, klēts – jā, māja – ne. Arī direktors nevienā represiju vilnī necieta, tikai piecdesmitajos Staļina bildei piezīmēto briļļu dēļ zaudēja amatu – pionieru vadītāja bija uzrakstījusi kļauzu,” Maiga atminas reiz dzirdēto. “Bet nu viss pagājis. Tepat kapiņos visi guļ.”
Viņas mamma Milda ar tēvu Kārli iepazinušies jau Krievijā, jo Mildas māsīca dzīvojusi Petrozalužjē – turpat, kur Santi. Bet tā riktīgi sagājušies pēc kara.
Milda Krievijā beigusi vidusskolu, neklātienē iestājusies Pedagoģijas institūtā. Kad 1944. gada rudenī atbraukusi uz Rīgu, dabūjusi darbu Svaru un mēru pārvaldē. “Fāterītis arī tur ganījās,” Maiga nosmaida. “Es piedzimu 1949. gadā, pārējie – Lidija, Jānis un Mārīte – pēc tam. Mamma ar papu nebija sarakstījušies, tā nu mēs visi esam Priedīši.”
Vēlākos gados ģimene sadalījusies – Kandava, Aizpute, Krote, Rembate… Maigas tēvs Kārlis palicis dzīvot “Kāroņos”, mūžībā aizgājis 1980. gadā, 58 gadu vecumā. Krabis apēdis. “Tā mums dzimtas kaite, nez – no Krogzemjiem vai Vāvuļiem? Ja izdodas pārvilkt sešdesmit, tad dzīvo ilgi.”
Maiga un Varis sūrojas – žēl, ka vecie tik maz stāstījuši par pagātni, acīmredzot piedzīvotais atstājis neizdzēšamas pēdas – lieki nerunāt; arī albumos maz veco bilžu. Čekisti savulaik darījuši tā – ienāk mājā, albums uz galda – kas tas, kas šitas? Lai dabūtu rokā visus tuviniekus…
