“Arī pasaulei ielikts liels komats vai varbūt daudzpunkte!” Saruna ar vienu no nozīmīgākajiem latviešu grafiķiem Pauli Liepu 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Ja nu izdodas sarīmēt stāstu no savstarpēji nesaistītām frāzēm un priekšmetiem, varbūt tikai sajūtu, tikai vārdus no aizmirstām sarunām aizmirstās virtuvēs, varbūt to pašu pusdienlaika sapni, kurā es biju viens pats uz pasaules un jūs visi slēpāties,” tā par savu personālizstādi “Kā sapnī” Rīgas Mazākajā galerijā K. K. fon Stricka villas skatlogā saka viens no nozīmīgākajiem latviešu grafiķiem PAULIS LIEPA.
Rīgas Mazākā galerija ir eksperimentāla izstāžu telpa, kas atrodas K. K. fon Stricka villas skatlogā. Līdz ar to izstādes redzamas tikai un vienīgi no Aristida Briāna ielas. Ikviena izstāde tajā radīta, rēķinoties arī ar K. K. fon Stricka villas unikālo arhitektūru. Jā, un runa ir par to pašu vietu, kur nesen mājvietu radis “Willa teātris”.
Izstāde “Kā sapnī” – oranžu, zilu un sarkanu koka kluču kompozīcija – ir apskatāma divdesmit četras stundas diennaktī un būs atvērta līdz pat jūlijam.
Izstādes autors Paulis Liepa (1978) ir saņēmis vairākus starptautiskus apbalvojumus, un viņa darbi atrodas daudzās publiskās un privātās kolekcijās Latvijā un ārpus tās – “Deutsche Telekom” mākslas kolekcijā Berlīnē, Karla Artena fonda kolekcijā Diseldorfā, Simmonsa mākslas kolekcijā Londonā, Marijas Larsonas mākslas kolekcijā Cīrihē un citur. Viņš ir pasniedzējs Mākslas akadēmijā Grafikas specialitātē.
Mākslas zinātnieki atzinuši – Pauļa Liepas darbi ar savu zīmju valodu, kas vizuāli sasaucas ar ilgu laiku Krievijā dzīvojušā latviešu konstruktīvista Gustava Kluča daiļradi un modernismā balstītu estētiku, ievērojami izceļas uz mākslas meinstrīma fona.
– Izstāde fon Stricka villas skatlogā, šķiet, jums pirmoreiz.
P. Liepa: – Un pirmoreiz viena darba izstāde. Uzaicinājums nāca no Rīgas Mazākās galerijas – brīva tēma, brīvs risinājums, tik vien, ka ierobežota telpa un jocīgs formāts, viens darbs izvietojams skatlogā, kas tomēr ir pietiekami dziļš un liels, lai to varētu uzskatīt par mazu telpu.
– Galerijas programmas kuratore Auguste Petre sacījusi, ka jums raksturīgais konceptuālais izteiksmes veids un simbolu valoda pārtapusi vizuāli monolītā koka kluču konstrukcijā, kas izstādes norises laikā tiks pārkārtota, tā veidojot dažādas zīmju un attēlu kombinācijas. Mainīgā mākslas darba kompozīcija un tās pārtapšana būšot atkarīga vienīgi no laika apstākļiem un paša autora garastāvokļa.
– Par laika apstākļiem izmetu mazliet kā joku, kaut, jā, man prātā ir arī iespējamais nākamais koka kluču izkārtojuma variants, lai cilvēkiem visu laiku nebūtu jāskatās viens un tas pats.
– Un kā īsti ir ar to jūsu pieminēto pusdienlaika sapni?
– No bērnības prātā palicis agrais rīts, kad ielas pilnas cilvēkiem un mašīnām. Un tad ap vienpadsmitiem divpadsmitiem, kad bērnudārzā ved ārā pastaigā, visapkārt iestājies kaut kāds klusums, jo pieaugušie sēž vai nu darbos, vai skolā.
Tāds jocīgs mirklis, kad, šķiet, diendusā visa pilsēta. Tukša. Tāpēc, ka visi paslēpušies katrs savā paksī. Tagad principā tas pats.
Tikai visu cauru dienu un divus mēnešus no vietas. Sajūta brīžiem kā bērnu grāmatas Pallem, kurš viens pats pasaulē. Bet sapnis… Kad no rīta jau esi it kā pamodies, bet vēl uz pusstundu iemiedz, vai arī diendusā pēkšņi sāk rādīties tādi absolūti skaidri sapņi ar pazīstamu cilvēku piedalīšanos, konkrētas un spilgtas epizodes. Taču sapnis var būt arī pusmurga stāvoklis, kad notiek kaut kas tik absurds, ka beigās zūd jēga.
– Bet vai nav tā, ka arī šajā diendusā, kurā laidusies ne vien pilsēta, bet vai visa pasaule, notiek kā dīvainas, tā, no malas raugoties, arī absurdas lietas. Piemēram, mākslas kolekcionārs Jānis Zuzāns pēkšņi paziņo, ka vairs nevarēs finansiāli atbalstīt Purvīša balvu.
– Tas no mecenāta puses, man liekas, tāds politisks atbildes gājiens caur Kultūras ministriju – man liedzat spēļu zāles, es – jums naudu mākslas balvai. Bet es, piemēram, nesaprotu, kas visu šo laiku liedza būt atvērtiem muzejiem?
Nacionālajā mākslas muzejā tak plašumi lieli un ievērot noteiktos divus metrus vienam cilvēkam no otra nebūtu grūti, tāpat arī kārtību kontrolēt…
– Vai jums kā māksliniekam svarīgi būt saprastam?
– Kā nu kuro reizi. Ir darbi, kuru sakarā liekas jocīgi, ka cilvēki tajos nolasījuši pavisam ko citu, nekā esmu iztēlojies pats, bet pārsvarā vienmēr paturu prātā – darbs ir par to, ko cilvēki domā, uz to skatoties. Tur jau rodas tā darba daudzšķautņainība.
– Pavērsim vienu šķautni, piemēram, – ko vēsta tie lielie, pa gabalu redzamie komati uz apakšējā, dzeltenā kluča?
– Pagaidām uz apakšējā, varbūt vēlāk tie būs kaut kur augšā. Tur jau ir tas humors – mums nav jautājumu par daudzpunkti, bet kāpēc nevar būt daudzkomate? Kāpēc nevar būt kādu absurdu lietu kombinācija, kas pati izslēdz savu jēgu, kā, piemēram, reizināšana ar nulli?
Komatus var uzlūkot arī kā vecuma un uzskatu pieturas punktus.
Tagad, man liekas, arī pasaulei ielikts diezgan liels komats vai varbūt daudzpunkte. Pēc gadiem desmit vai divdesmit uz šo brīdi varbūt varēs skatīties kā uz šodien kādam laika posmam pieliktu punktu. Kā uz pasaules apstāšanos.
Mani darbi ir diezgan lieliem krāsu laukumiem, trekniem triepieniem, simboliskām zīmēm, un nav jēgas mēģināt atrast precīzu atbildi – kas, piemēram, ir tas melnais laukums? Nav ne ēna, ne dīvāns. Bieži vien elements vienkārši nolikts, lai atsvērtu kompozīcijas pretējo pusi. Lieli melni laukumi uz balta fona var būt mirkļa maģija, var būt negaiss, bet varbūt nav jāmeklē dziļāka jēga, varbūt vienkārši iespaidīgi izskatās.
Kompozīcijas “Kā sapnī” ideja radusies no līdz šim darītā – gan motīvi, istabas un telpas, gan simboli, gan lielie krāsu laukumi. Šajā darbā vairāk spēlējos ar formu – ko var mainīt, ko pārvietot. Mani darbi bieži vien it kā dalās uz pusēm. Elementus no viena darba var ņemt un likt klāt citam, it kā spēlējoties ar klucīšiem. Un tā nu esmu nonācis līdz domai, ka pa īstam jārada šādi “klucīši”, kurus palaikam var pārkārtot.
Redz, māksliniekam problēma rodas tad, ja viņa māksla kļūst par dienas un iztikas darbu.
Tad viena no lielākajām nelaimēm ir rutīna. Tās piezagšanos diemžēl izjūti tikai tad, kad viss apriebies. Varbūt arī tāpēc man sevī vienmēr gribējies drosmi iemest nezināmā pikuci medus mucā, mazliet mainīt kursu. Darbs “Kā sapnī” ir tāds solis man vēl nezināmā “džungļos”, no kā māksliniekam vienmēr iekšēji mazliet bail.
– Bet kādēļ gan?
– Es, piemēram, veidoju grafikas jau padsmit gadus. Kopš Mākslas akadēmijas laikiem neesmu gleznojis. Brīžiem šķiet, eh, pamēģināt atsākt, bet – jā, kas tas būs? Tas gan nedrīkst notikt, sevi piespiežot. Fon Stricka villas skatlogs, iespējams, ir tāds skats sāņus.
Tuvojoties viena etapa beigām, māksliniekam jau gribas kaut ko mainīt radošā izpausmē, piemēram, dzīves telpas meklējumos. Tāpēc tās “istabas” manos darbos “uzpeld”. Vēlos atrast jaunu telpu sev apkārt.
– Esat vairāk ekstraverts vai introverts cilvēks?
– Absolūti introverts. Kā pirms šī pandēmijas “pusdienlaika” slēpos savā alā, tā turpinu tajā sēdēt vēl dziļāk. Kā par brīnumu, tagad esmu sācis vairāk sportot, jo jāiet līdzi puikām uz parku izpildīt fizkultūras vingrojumus.
Citādi manā dzīvē nekas nav mainījies, izņemot to, ka atcelti dažādi sarīkojumi un tas ietekmējis manu strādāšanas ritmu.
Taču darba process nav mainījies. “Depo” ir vaļā, visus instrumentus varu dabūt. Vecākajam dēlam būtu jāiet uz skolu, jaunākajam bērnudārzā, tagad abi īsina laiku turpat, mājās, nu jau divus mēnešus, izklaidējoties savā nodabā, kas arī, protams, sāk jau apnikt. No tā vien redzu, ka pandēmijas izraisītās krīzes laiks ne visus ietekmē vienādi.
– Bet dzirdēts, ka radīšanai esot lielisks laiks – sēdi mājās, raksti romānu, dzeju, mūziku, glezno, taisi grafiku vai krāmē klučus!
– Tā var teikt dīkdieņiem, kuri ikdienā savā suliņā vien mērcējas, bet ļoti daudziem, kuru dzīves ritms atkarīgs no sastrādāšanās ar citiem cilvēkiem, pārmaiņas ir lielas.
– Ups! Nepārklausījos – dīkdieņi?
– Ne par velti ir radīts pat legāls jēdziens – dīkstāve. Vārdam tā pati sakne, kas dīkdieņiem. Likumīga (ne)nodarbe. Fakts, tāds stāvoklis.
– Tā kā kultūra ir viena no visvairāk cietušajām jomām, nupat skaļi runā par nepieciešamību organizēt valsts pasūtījumu mūzikā, literatūrā, teātra mākslā, kino…
– Vai to pārsvarā nesaka cilvēki, kas piedzīvojuši padomju laikus? Ko valsts var pasūtīt? Reizi cik tur gados Valsts prezidenta portretu? Laikam arī dažu pilsētu mēri pasūtījuši savus portretus… Viena lieta, ja muzejs iepērk mākslas darbus, lai nākamās paaudzes redzētu, ko cilvēki juta, gribēja vai negribēja 21. gadsimta pirmajā pusē. Tas ir vērtīgi.
Turpretī – valsts pasūtījums? Es tā kā mazliet mulstu… Ir jau, kas arī tagad pilda pasūtījumus.
Bet vai valsts pasūtījums nozīmētu arī noteiktu tēmu? Vai noteiktu skatījumu uz kādu lietu? Brīvais tirgus ir nežēlīgs un kaut kādā ziņā arī negodīgs, bet tas ir vistuvākais dabiskajam lietu stāvoklim. Jo visas pārējās sistēmas tomēr nozīmē diktātu, pātagu un komandas no kaut kāda pašam sevi par augstākstāvošu iecelta spēka.
– Jūsu darbi šajā brīvajā tirgū bijuši visai ieredzēti…
– Mēs ar galeriju “Māk-sla XO”, kur bieži izlikti mani darbi, mēdzam braukt uz mākslas mesēm. Vācieši un austrieši manus darbus diezgan sapirkuši gan privāti, gan kolekcijās, starp kurām diezgan augstu kotējas “Deutche Telekom” Berlīnē. Bet šie pirkumi neiespaido manu darāmo vai to, kā skatos uz pasauli.
– Cik vispār pieprasīts jūtas mākslinieks?
– Latvijā ir pāris mākslas kolekcionāru un saujiņa mākslinieku, vienmēr visos sarīkojumos vieni un tie paši, visās izstāžu atklāšanās tie daži desmiti ģīmju, kas vienmēr apgrozās, un kāds palēnām nāk klāt.
Pīļu dīķis tik mikroskopisks. Absolūtais minimālisms.
Bet tā ir arī citās jomās, arī politikā redzams minimālisms – vieni un tie paši cilvēki, tikai mainās partijās savstarpējās kombinācijās. Vēl viena pīļu dīķa nelāga izpausme ir izteikšanās kultūra. Sociālajos tīklos tā tuvojas nullei. Bet klātienē, publiski cilvēki aiz laba prāta diemžēl reti gatavi paust savu viedokli – re, tev bija (vai nebija) laba bilde, laba izstāde, vai slikta… Latviešiem ar šo lietu kaut kā bēdīgi.
Profesionālajai kultūrai trūkst kritiska izvērtējuma. Nesacīšu, ka profesionāļu diskusijās nepasaka neko, bet – pieklājības robežās, bez īpašiem izaicinājumiem, tādi vai ar uguni jāmeklē. Ir personiski strīdi, bet īsta mākslas apspriešana notiek reti.
Mūsdienās visā pasaulē visa kā ir ļoti daudz. Ir ļoti daudz mākslinieku – vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem. Ir desmitreiz vairāk automašīnu pilsētās, lidmašīnu gaisā. Viss savairojies. Tomēr kvalitatīvu lietu un draņķību proporcija nav mainījusies, vismaz man tā liekas.
Abos galos visa kļuvis vairāk, tik vien kā izvēles iespējas kļuvušas lielākas. Bet māksliniekam jau vienmēr cerība, ka viņa darbs liks cilvēkiem sajusties labāk. Atceroties redzēto “bildi” rindā vai trolejbusā, piemeklēs atklāsme varbūt par pavisam ikdienišķu, pat muļķīgu jautājumu.
Strādājot pie kompozīcijas fon Stricka villas skatlogam, iztēlojos – ja es 5. trolejbusā brauktu pa Aristīda Briāna ielu te garām, man būtu uz ko paskatīties. Lai cilvēki pamana, ka kaut kas šajā klusajā pusdienlaikā ir mainījies. Naktī, izgaismotās krāsās, jo īpaši skaisti.
