“Sankciju valoda efektīvāka par ieročiem un bāzēm” 0
Kā vācu jaunieši vērtē savas valsts ārpolitiku Austrumeiropas drošības kontekstā?
Dara Špīsa, Potsdamas universitātes studente: “Vācijas ārpolitika ir sarežģīta. Līdzīgi kā iekšpolitikā, arī ārpolitikā kanclere Angela Merkele ietur nogaidošu pozīciju un reaģē pēdējā brīdī. Vācijai vajadzēja ieņemt skarbāku pozīciju Ukrainas krīzes jautājumos un panākt vairāk telpas diplomātiskiem risinājumiem. Neviens pirms pāris gadiem neparedzēja, ka izcelsies konflikts Eiropas teritorijā. Nedomāju, ka ir laba doma no NATO puses piegādāt ieročus Ukrainas armijai. Esmu par skaidru dialogu un pozīcijām. Mums arī nav jāiekrīt no Krievijas nākošajā aukstā kara retorikā. Nebūtu arī produktīvi veidot NATO bāzes pie Krievijas robežām – tāda ir reālpolitika, jo tas situāciju nepadara vieglāku. Ukrainas gadījumā sankciju politika ir efektīvāka nekā iespējamās ieroču piegādes. Ja NATO piegādātu ieročus Kijevai, tad Maskavai uzreiz būtu iemesls tos piegādāt Doņeckai. Šāda politika radītu apburto loku.”
Aleksandra Marija Frīde, Potsdamas universitātes studente: “Skatos uz Vācijas ārpolitiku kritiski, jo Berlīnei jāuzņemas pasaulē atbildība, nevis jāatkāpjas vai jāpiekrīt risinājumiem, kas ir pretrunā ar Vācijas vērtībām. Esmu par ieturētu Vācijas ārpolitiku. Ieroču piegādes Irākai un Sīrijai nepadara situāciju vieglāku. Vācijai labāk būtu, ja tā garantētu drošību Eiropā un ar savu ieturētību ārlietās varētu panākt izmaiņas. Vācijas lomai un mērķiem nav jāmainās, bet tai jāturpina iestāties par miera politiku un drošības garantijām. Vācijai ārpolitikā jāizmanto visas diplomātijas iespējas, kamēr vien pastāv šādas iespējas. Jāfokusējas uz Eiropas drošību, tas ir svarīgāk nekā ieroču piegādes Irākai, jo tie ir apšaubāmi pasākumi – tur iepriekš ir bijusi ASV intervence, kā arī pastāv dziļi terorisma cēloņi. Vācijas atbildība, protams, ir nepieļaut, lai šajās valstīs notiktu genocīds. Uzskatu gan, ka sankcijas ir spēcīgāks līdzeklis par ieroču piegādēm.”
Mihaēls Māsiks, Rīgas Stradiņa Universitātes students: “Vācija kopā ar Franciju ir Eiropas centrs, un tās nevēlas sekot ASV piemēram. Pēdējā laikā Vācijā parādījusies apziņa, ka tā ir ļoti spēcīga valsts Eiropā. Merkele un Putins savstarpēji viens pret otru izturas ļoti draudzīgi. Ukrainas krīze pienāca negaidīti. Mēs vēl neredzam, vai darbojas diplomātiskās sankcijas. Vācijas attiecībās ar Krieviju noteikti pastāv subjektivitāte. Caur Ukrainu iet liels daudzums gāzes, kas paredzēts Eiropai, un ir arī citi gāzesvadu projekti, ko iniciējusi Krievija. Jāatceras, ka Merkele ir tikai viena persona un ap viņu pulcējas arī citi politiķi un lielie uzņēmēji. Lielajām korporācijām mūsdienās ir milzīga ietekme uz Vācijas politiku. Iedomājieties izvēli – vienā pusē ir cilvēku dzīvība Ukrainā, bet otrā pusē – nauda. Es domāju, ka Ukrainas krīzes risināšanā jāizmanto visi pieejamie diplomātiskie līdzekļi. Ja Ukrainas tauta vēlas iestāties ES, tad Ukrainai tur ir jābūt. Putins ir teicis, ka divu nedēļu laikā Krievijas armija var iemaršēt Rīgā. Oficiāli tas netiek uztverts nopietni, bet zināmas bažas raisa. Tomēr es ticu, ka tas nenotiks. Jā, arī Ukrainā cilvēki neticēja, ka tur būs konflikts, tomēr Latvija ir NATO dalībvalsts – ja Krievija uzbruktu, Vācija un NATO atbildētu, kaut arī Vācijai nepieciešama Bundestāga atļauja, lai veiktu karadarbību ārzemēs. Tomēr šī apņemšanās ir lauzta, jo Vācija piegādā ieročus Irākai. NATO karavīri, kas šeit atrodas mācībās, varētu palīdzēt, ja Krievija izlemtu uzbrukt Rīgai vai Tallinai. Domāju, ka Krievija to ņem vērā. Ja NATO Krievijas iebrukuma gadījumā nepalīdzētu Polijai vai Baltijas valstīm, tas sagrautu NATO. Nedomāju, ka NATO sabiedroto militāro bāzu izvietošana Latvijā dotu labumu – tas vēl vairāk pielietu eļļu ugunij.”
