Uldis Šmits: Represiju mašinērijas apkalpotāji būtu pelnījuši ko vairāk par vīzu atvieglotas izsniegšanas apturēšanu 9
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pērn oktobra sākumā stājās spēkā sankciju pirmā kārta, ko Eiropas Savienība piemēroja Lukašenko režīmam par augustā notikušo Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu un masu protestu nežēlīgo apspiešanu. Nākamās kārtas sekoja novembrī, decembrī un šā gada jūnijā, taču tās nav vedušas pie prāta “Eiropas pēdējo diktatoru”. Režīms turpina izvērst represijas un izdarīt noziegumus. Savukārt ES izstrādā kārtējos t. s. ierobežojošos pasākumus, kurus varētu ieviest mēneša laikā. Protams, ja izdosies vienoties.
Līdztekus Eiropas Komisija iesaka, kā tiek formulēts, “daļēji apturēt” ES un Baltkrievijas nolīgumu par vīzu atvieglotu izsniegšanu. Interesanti, ka atvieglojumi stājās spēkā pagājušā gada jūlijā, viltus vēlēšanu pašā priekšvakarā.
Tagad ierosinātā “daļējā apturēšana” saskaņā ar EK nodomu neattieksies uz vienkāršajiem ceļotājiem, bet Minskas oficiālo delegāciju locekļiem, ministriem, deputātiem, Konstitucionālās tiesas un Augstākās tiesas tiesnešiem un citiem augstiem ierēdņiem.
Viņiem nāksies rēķināties ar ķēpīgāku procedūru un, piemēram, maksāt par Šengenas vīzu tagadējo trīsdesmit piecu eiro vietā astoņdesmit. Kas diez vai kādam sagādās pārliekas galvassāpes vai naudas grūtības. Ļaudīm no varas gaiteņiem, kas īsteno režīma politiku, drīzāk piestāvētu “persona non grata” statuss.
Piemēram, Augstākā tiesa ir aktīvi iesaistīta pilsoniskās sabiedrības vajāšanā un septembra beigās likvidēja arī “Helsinku komiteju”, pēdējo vēl atlikušo valstī reģistrēto cilvēktiesību aizstāvības organizāciju.
Līdz šim melnajā sarakstā iekļautas 166 Lukašenko režīma amatpersonas vai uzticības personas, kurām liegts ieceļot ES teritorijā vai šķērsot to tranzītā un kurām draud arī eventuālo aktīvu iesaldēšana. (Vēl pastāv jūnijā ieviestās ekonomiskās sankcijas, kas skar atsevišķus uzņēmumus naftas pārstrādē un kālija un tabakas ražošanas nozarēs.)
Jebkurā gadījumā minētie pasākumi izskatās visai pieticīgi, salīdzinot ar notiekošo Baltkrievijā, kur neatkarīgais cilvēktiesību centrs “Vjasna” šobrīd apzinājis 702 politieslodzītos. Pērn kopš augusta līdz gada beigām tika aizturēti vairāk nekā 25 tūkstoši cilvēku, daudzus pakļāva vai joprojām pakļauj dažādu veidu pazemojumiem vai spīdzināšanai. Pēc opozīcijas sniegtajām ziņām, dzīvību zaudējuši astoņi protesta demonstrāciju dalībnieki. Tāpēc visi represiju mašinērijas apkalpotāji būtu pelnījuši ko vairāk par vīzu atvieglotas izsniegšanas apturēšanu.
Nolīguma attiecīgo pantu pārskatīšanas iniciatīva tāpat kā topošā piektā sankciju pakete lielā mērā ir saistīta ar Minskas izraisīto krīzi pie ES austrumu robežām Polijā, Lietuvā un Latvijā. Tomēr šī hibrīdkara epizode varētu ieilgt, jo, cik noprotams, Lukašenko rīcībā atrodas pamatīgs munīcijas krājums. Septembra vidū Polijas valdības galva Mateušs Moraveckis (kopējā preses konferencē ar Lietuvas premjerministri Ingrīdu Šimonīti) apgalvoja, ka Baltkrievijā savesti aptuveni desmit tūkstoši sīriešu, irākiešu un citu potenciālo ES robežas šturmētāju. Viņi grib nokļūt Vakareiropā, taču nevilšus kalpo par tirāna ieroci, kas pavērsts pret poļiem un baltiešiem.
Eiropas Komisijas nupat arī pieņemtajā jaunajā ES rīcības plānā cīņai pret migrantu kontrabandu 2021.–2025. gadam ieteikts kopīgi risināt šādas “situācijas, kurās cilvēki tiek izmantoti politiskiem mērķiem”, un “pilnveidot visus ES rīcībā esošos operatīvos, juridiskos, diplomātiskos un finanšu instrumentus”.
Patiesībā pagaidām vienīgais efektīvais instruments ir robežu nocietināšana atbilstoši ārkārtas stāvoklim. No likuma viedokļa cilvēku kontrabanda ir noziegums, ko padara vēl smagāku fakts, ka šajā lietā ir iesaistīti diezgan specifiski valsts orgāni kā Baltkrievijas VDK. Bet Lukašenko tādējādi uzņēmies ko līdzīgu organizēta noziedznieku grupējuma barveža lomai. Viņam gan nemitīgi jāatskatās pār plecu. Proti, uz austrumiem, kur iekārtojies pats galvenais.
Tikmēr Baltkrievijas opozīcijas koordinācijas padome, kuras vadība radusi patvērumu kaimiņzemēs, paredz 11. oktobrī Nirnbergā sarīkot konferenci, lai izvirzītu arī jautājumus par universālās jurisdikcijas plašāku piemērošanu tagadējās Minskas varas nodarījumu tiesiskam izvērtējumam un perspektīvā starptautiska tribunāla izveidošanu. Šīs iniciatīvas, kaut drusku ideālistiskas, ir varbūt pat svarīgākas nekā Briselē lemtās.
