Jauns ASV ultimāts Irānai jauc ES vienoto nostāju 0
Kā zināms, ASV prezidents Donalds Tramps uzskata par milzīgu kļūdu lielvalstu 2015. gadā ar Irānu noslēgto kodolvienošanos jeb Kopīgo visaptverošo rīcības plānu (angliskais akronīms JCPOA), kas paredzēja Teherānas kodolprogrammas iesaldēšanu apmaiņā pret sankciju spiediena atslābināšanu. Jau vēlēšanu kampaņas laikā viņš solīja, ka izstāsies no JCPOA jeb Vīnes vienošanās, ko 8. maijā arī izdarīja. No ASV puses sankcijas tiks atjaunotas.
Nav pieņemams kompromiss
Baltā nama izteiktā kritika nav gluži bez pamata, jo 2015. gada darījums bija kompromiss un atkāpe no agrāk pieņemtajām ANO rezolūcijām. Vienošanās ļāva Irānai saglabāt (ļoti iespējams, militāriem mērķiem paredzētās) kodolprogrammas īstenošanā izmantoto infrastruktūru un panākt, ka dažu atomenerģētikas sektoram noteikto ierobežojumu termiņš noslēdzas 2025. gadā. Tāpat taisnība, ka Teherāna ekonomisko sankciju atcelšanas dēļ iegūtos līdzekļus novirza arī Sīrijas pilsoņkara uzkurināšanā un visa Tuvo Austrumu reģiona destabilizācijā. Pretēji savulaik cerētajam Irānas teokrātijas agresivitāte un naidīgums pret Rietumiem nebūt nav mazinājušies.
Eiropas Savienība un Baraks Obama tomēr uzlūkoja JCPOA kā diplomātisku veiksmi. Šobrīd skatījums kļuvis piezemētāks. Kanclere Angela Merkele, nesen uzstājoties Bundestāgā, atzina: vienošanās ir tālu no ideāla, taču dialoga tālākai uzturēšanai līgums jāsaglabā, nevis jāatmet. Turklāt Starptautiskās atomenerģijas aģentūras veiktās pārbaudes liecina, ka irāņi vienošanos ievēro.
Zem spiediena
Protams, pastāv arī ekonomiskā ieinteresētība. Teherānai tas ir vienīgais iemesls, lai turētos pie JCPOA, jo pretējā gadījumā Islāma republika var piedzīvot kārtējo smago krīzi un masu protestu uzplūdus. Vašingtonā neslēpj, ka apsveiktu šiītu teokrātiskā režīma krišanu.
Eiropas Savienības valstu ārējā tirdzniecībā Irānas īpatsvars pagaidām nav būtisks, taču tas ir perspektīvs tirgus ar 80 miljoniem iedzīvotāju. Tāpēc uzņēmēji jau paguvuši kalt vērienīgus biznesa plānus, slēgt līgumus un investēt ievērojamas summas. Tagad rodas jautājums (tas gan attiecas arī uz dažiem amerikāņu flagmaņiem kā “Boeing”): vai iesāktais nebūs jāmet malā un ieguldītais jānoraksta zaudējumos. Ņemot vērā Baltā nama administrācijas pārstāvju sacīto, ka tie, kas sadarbosies ar Irānu, arī varētu tikt pakļauti sankcijām.
Tiesību normu eksteritoriāla piemērošana dod iesēju Vašingtonai sankcionēt jebkādus dolāros veiktus no ASV viedokļa nelikumīgus norēķinus. Francijas bankai BNP pirms dažiem gadiem nācās maksāt 8,9 miljardu dolāru sodu par finanšu operācijām, kas saistītas ar Irānu, kad JCPOA vēl nebija stājies spēkā.
Juridiskais vairogs cietējiem
Eiropas Savienība turpina pildīt Vīnes vienošanos, tāpēc pagājušajā nedēļā notikušajā neformālajā Eiropadomes sanāksmē tika spriests, kā Irānā iesaistītos uzņēmumus aizsargāt. Komisija šajā sakarā ir aktivizējusi 1996. gadā pieņemto tiesību aktu – sava veida juridisko vairogu, kas bija paredzēts, lai apietu ASV noteikto tirdzniecības embargo Kubai, kā arī Lībijai un jau tolaik arī Irānai noteiktos ierobežojumus, taču šis tiesību akts kopš pieņemšanas brīža, kā mēdz teikt, ir palicis uz papīra.
Iecerēts, ka finanšu vairoga – garanta un naudas aprites nodrošinātājas – lomu uzņemsies Eiropas Investīciju banka, kuras padomē ir valdību pārstāvji. Tomēr Eiropas lielie uzņēmumi, kas tā vai citādi saistīti ar ASV tirgiem, nevēlas sanīsties ar Vašingtonu. Piemēram, enerģētikas gigants “Total” pavēstījis, ka pametīs Irānas gāzes atradnes apgūšanas projektu, kurā jau ieguldījis četrdesmit miljonus eiro, ja politiķi nespēs rast ārkārtas risinājumu. Līdzīgi arī Francijas elektroenerģijas ražotājs “Engie” grasās pārtraukt inženiertehniskās iestrādes Irānā par spīti Parīzes principiālajai apņēmībai aizstāvēt eiropiešu biznesu.
Berlīnes skatījums šajā ziņā ir skeptiskāks – Vācijas ekonomikas ministrs Pēters Altmaiers radiointervijā atzina, ka valdības rīcībā nav pietiekami efektīvu pārbaudītu instrumentu, kas neitralizētu Vašingtonas sankciju iedarbību, kaut gan Irānā iesaistītajiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir plašākas manevra iespējas, lai izvairītos no tām.
ASV sankciju iedzīvināšana paredzēta divās kārtās – augustā un novembrī atkarībā no to skartajām jomām, tāpēc risinājumi jārod jau tuvākajos mēnešos.
Divas pieejas
Eiropieši sākotnēji centās pierunāt Trampu neizstāties no kodolvienošanās ar Irānu un kopīgi strādāt pie jauna līguma. Par to tika vēl nesen runāts, kad Francijas prezidents Emanuels Makrons un drīz pēc tam kanclere Angela Merkele viesojās Vašingtonā. Bez panākumiem. Eiropas lielvalstu vadītāju pārliecība, ka ekonomiskās sadarbības uzturēšana ir nepieciešama arī tāpēc, lai to izmantotu kā sviru Teherānas politikas ietekmēšanai, sadūrās ar Trampa nostāju, ka “šausmīgais” JCPOA neder par pamatu jaunam darījumam. Bet nebija īsti skaidrs, kāds varētu būt Vašingtonas piedāvājums.
Pirms dažām dienām domnīcā “Heritage Foundation” to izklāstīja ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo, kurš izvirzīja Irānai 12 prasības. Attiecībā uz kodolprogrammu – sniegt Starptautiskajai atomenerģijas aģentūrai pilnīgu atskaiti, ļaut inspicēt visus objektus, izbeigt urāna bagātināšanu. Pārtraukt ne tikai kodolprogrammu, bet arī ballistisko raķešu izstrādes programmu. Atbrīvot ieslodzījumā turētos ASV pilsoņus un ASV sabiedroto valstu pilsoņus. Beigt atbalstīt teroristu grupējumus un organizācijas (Jemenā, Sīrijā, Libānā, Palestīnā…). Pārtraukt apdraudēt kaimiņvalstis, tajā skaitā draudus iznīcināt Izraēlu un pret Saūda Arābiju inspirētās provokācijas un raķešu apšaudes…
Droši vien Eiropas politiķi varētu parakstīties zem katras atsevišķas prasības, bet kopumā Pompeo izklāstītā ceļa karte vairāk atgādina Irānas režīmam izteiktu ultimātu. Atšķirībā no Baltā nama tagadējās nostājas savulaik ES un arī Baraks Obama, slēdzot 2015. gada vienošanos, it kā nodalīja Irānas ģeopolitiskās ambīcijas un bīstamo kodolprogrammu, jo uzskatīja otro par vissteidzamāk šķetināmo problēmu. Un ES joprojām uzskata, ka JCPOA “nav alternatīvas” (Federika Mogerīni).
Eiropiešu strīds ar Trampu atsedz dziļāku konfliktu, ko iemieso divas dažādas pieejas starptautisko attiecību veidošanā. Kā secina Robēra Šūmaņa fonda vadītājs Žans Dominiks Džuliani, Eiropa arvien nav paradusi likt respektēt savas ekonomikas spēku un iespējas, ko šoreiz gan vajagot darīt, bet “tas ir politiskās gribas jautājums”.
