Sankcijas “piespiež” lobēt vietējos 2
Šodien Saeimā trešajā lasījumā vērtē labojumus Publisko iepirkumu likumā. Ar tiem pēc koalīcijas padomes ieteikuma iecerēts veidot Ministru kabineta noteikumus par zaļo iepirkumu un, iespējams, celt minimālo iepirkuma slieksni produktiem un pakalpojumiem. Šiem labojumiem jākalpo kā papildu atbalstam vietējiem ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, tāpēc ka zaļo iepirkumu un prasību par nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas produktu iekļaušanu iepirkumu nolikumā pasūtītāji var izmantot jau kopš 2008. gada. “Nožēlojami, ka Krievijai bija jāpiemēro ekonomiskās sankcijas, lai mēs Latvijā sāktu domāt par vietējo iepirkumu,” aizvadītajā nedēļā “LA” atzina Kurzemes augļu un dārzeņu audzētāju kooperatīva “Kurland Agro” valdes priekšsēdētājs Mareks Kudulis.
Publiskie iepirkumi 100 miljonu vērtībā
Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) ziņo, ka publisko pārtikas produktu iepirkumu kopējā vērtība Latvijā pērn bija 27,4 miljoni eiro – 1,8% no kopējā pārtikas tirgus. Salīdzinājumam – 2008. gadā šis iepirkums bija gandrīz 43 miljoni eiro. Eksperti uzsver – lielu daļu produktu, tostarp našķus, kafiju un citus produktus, iestādes un uzņēmumi pērk bez iepirkuma procedūras rīkošanas, tāpēc kopējā publisko pārtikas produktu iepirkumu summa tiek lēsta 100 miljonu eiro vērtībā. Aprēķinu, cik liels publiskajos iepirkumos ir Latvijas produktu īpatsvars, nav.
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) veiktais pētījums, kurā piedalījās 99 pašvaldības ar 697 pašvaldību iestādēm, rāda, ka vietējo pārtiku iepirkumos labprāt izvēlētos 91% no aptaujātajām pašvaldībām. Ar vietējo pārtikas produktu izvēli publiskajos vienlaikus tiek nošauti vairāki zaķi – atbalstīts vietējais ražotājs, lielākas naudas summas paliek pašvaldībā, saglabājas darba vietu nodrošinājums un tiek gūti arī vēl citi labumi. Protams, iepirkuma nolikumā nedrīkst vietējam produktam paredzēt priekšrocības, tomēr var papildu punktus piešķirt par produkta iekļaušanos nacionālajā kvalitātes shēmā (“zaļā karotīte”, “bordo karotīte”), par zaļā iepirkuma nosacījumu ievērošanu (piegādes attālums, piemēram līdz 30 km, produktu atrašanās liela tilpuma iepakojumā). Šādus nosacījumus var izpildīt vien vietējais piegādātājs.
Tomēr informācijas un zināšanu trūkums, kā visefektīvāk īstenot publisko iepirkumu, kā arī fakts, ka vietējie ražotāji nespēj nodrošināt nepieciešamās pārtikas klāstu un apjomus, lielāko daļu pašvaldību pagaidām atturējis izvēlēties vietējās pārtikas iepirkumu. Vēl viens klupšanas akmens ir dažādo kontrolieru atšķirīgās prasības iepirkumu rīkotājiem.
LLKC veiktā aptauja arī rāda, ka vien 37% no pašvaldību iestāžu izmanto tā dēvētos Zaļā iepirkuma nosacījumus. “Lielai daļai pašvaldību iepirkumu speciālistu nav izpratnes, kas tieši tas ir. Valda uzskats – tā ir bioloģiska produkcija, kas sadārdzina izmaksas,” norāda Guna Šulce, LLKC veiktā pētījuma autore. Pētījumā pašvaldības pašas neatzīstas grēkā, ko konstatējis Iepirkumu uzraudzības birojs: visbiežāk pašvaldības izvēlas vieglāko ceļu – konkursu par zemāko cenu, nevis birokrātiski sarežģītāko zaļo iepirkumu.
Pērk lētāko, nevis vietējo
Līdzīga situācija ir arī valsts iepirkumos, kur parasti tāpat izvēlas vislētāko piedāvājumu. Piemēram, Ieslodzījuma vietu pārvaldē (IVP), kas pērk pārtikas produktus cietumu vajadzībām, Latvijas armijā un citās iestādēs. “Mēs nedrīkstam noteikt saimnieciski izdevīgo piedāvājumu. Esam jau mēģinājuši, bet Iepirkumu uzraudzības birojs aizliedza. Nedrīkstam rakstīt nolikumā nosacījumu par Latvijas produktu piegādi, tāpēc ka valsts ir parakstījusi Eiropas Savienības līgumu,” tā IVP Iepirkuma departamenta priekšnieks Viktors Kārkliņš. Viņš arī teic, ka konkursā uzvarējušie uzņēmumi, tās gandrīz visas ir vairumtirdzniecības firmas, piegādā gan Latvijā, gan arī citās valstīs ražotos produktus. “Saņemam to, kas tajā brīdī maksā lētāk,” piebilst V. Kārkliņš. SIA “Kabuleti Fruit” ir viens no IVP piegādātājiem, šī vairumtirdzniecības bāze piegādā augļus un dārzeņus. “Latvijas produktus pērkam un piegādājam tik ilgi, kamēr tie ir. Smago dārzeņu un kartupeļu parasti pietiek līdz pavasarim. Visu sezonu pietiek biešu, nepietiek sīpolu un burkānu. Sezonas laikā vest dārzeņus no citām valstīm nav izdevīgi, tāpēc ka pārdevēji nevar neko nopelnīt,” tā uzņēmuma valdes loceklis Andris Pluģis. Līdzīgi rīkojas arī citi Latvijas vairumtirgotāji.
Aizsardzības ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dace Ankipāne skaidro, ka pārtikas produktu iepirkumā Latvijas armijas vajadzībām parasti uzvar pārpircēju firmas. “Šo uzņēmumu nostāja ir zemākas kvalitātes produkts par visaugstāko cenu,” uzskata ministrijas pārstāve. Latvijas armijas karavīri visu gadu ēd Latvijā ražotos piena produktus. Vietējos dārzeņus valsts aizstāvjiem piedāvā tikai sezonas laikā, turklāt ar nosacījumu, ja tos var lēti nopirkt. Pārējā gada laikā armijas ēdienkartē ir dārzeņi no Lietuvas un Polijas. Augļus galvenokārt piegādā no citām valstīm.
D. Ankipāne lēš, ka Latvijas izcelsme ir aptuveni 50 – 70% armijas vajadzībām pirkto pārtikas produktu. Kāpēc armija neizmanto iespēju pirkt nacionālās kvalitātes shēmas produktus un neīsteno arī zaļo iepirkumu? “Agrāk mēģinājām pirkt nacionālās kvalitātes shēmas produktus, tomēr secinājām, ka to sortiments ir ierobežots un cena ļoti augsta. Tāpēc iepirkumos vairs speciāli nepieprasām šīs shēmas produktus,” atzīst D. Ankipāne.
Pēc aizvadītās nedēļas koalīcijas padomes sēdes, kurā lēma par vēl stingrāku atbalsta stiprināšanu vietējiem produktiem likumos, Latvijas armija nākamajos iepirkumos uzvarētāju noteikšot pēc saimnieciski izdevīgākā, nevis lētākā piedāvājumu un priekšroku došot kvalitatīvākiem pārtikas produktiem, kas varēs būt arī nedaudz dārgāki. Ministrijas pārstāve gan piebilst, ka ir vajadzīgas konkrētas norādes šīs prasības praktiskai piemērošanai publiskajos iepirkumos. Latvijas armijas apgādei ar pārtikas produktiem gada laikā tērē 1,2 – 1,5 miljonus eiro.
Katrs no pieciem valsts sociālās aprūpes centriem (VSAC) patlaban rīko savu pārtikas produktu iepirkumu. VSAC “Rīga” ar septiņām filiālēm pārtikas produktus pērk aptuveni 1300 klientiem. Uzvarētāju iepirkuma konkursā, tāpat kā citos valsts sociālās aprūpes centros, nosaka pēc viszemākās cenas. VSAC “Rīga” juriste Aija Sventecka teic, ka publiskā iepirkuma nolikumā tiek nodrošināta piegādātāju brīva konkurence, kā arī vienlīdzīga un taisnīga attieksme pret tiem, tādējādi nodrošinot valsts un pašvaldību līdzekļu efektīvu izmantošanu. Vidējais Latvijas produktu īpatsvars kopējā produktu daudzumā ir 65%, kas liecinot par to, ka pretendentu klāstā lielākoties ir piedāvāti Latvijā ražoti produkti. Pavisam pārtikas produktu pirkumam gada laikā tērē aptuveni 500 000 eiro. A. Sventecka nesola centra vajadzībām turpmāk izvēlēties saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, vien teic, ka ar uzraugošajām iestādēm meklēs vislabāko risinājumu.
Produkti valdībai, Saeimai un prezidentam
Latvijas produktu izmantošanā sabiedriskajā ēdināšanā Saeimas un valdības mājā ēdinātājs ir parūpējies par to, ka kopš aizvadītā gada ēdināšanas pakalpojumus sniedz SIA “Mise VK”, kas uzvarēja konkursā par telpu nomu. Uzņēmuma direktore Irina Snevele atklāj, ka līgumi noslēgti ar Latvijā reģistrētājām firmām, kas piegādājot vien Latvijas produktus. Izņēmums, protams, esot citrusaugļi un citi Latvijā neaudzētie augļi. Gaļu un gaļas produktus ēdnīcām piegādā ražotājs SIA “Nākotne”, arī piena produktus pērk tieši no ražotāja a/s “Rīgas piena kombināts”, bet dārzeņus un kartupeļus – SIA “Liene”.
Valsts prezidenta kanceleja informē, ka pērn pārtikas produktu iepirkums nav rīkots. Tas jārīko vien tad, ja vienā reizē pērk produktus vismaz 4000 eiro vērtībā. Pērn Andra Bērziņa kanceleja reprezentācijas vajadzībām, tostarp dāvanām un cienastam, pirka maizi 237,09 eiro vērtībā, tostarp 58,87 eiro vērtībā no SIA “Liepkalni” un 178,22 eiro vērtībā no SIA “Lāči” (visas cenas bez PVN). Konfektes un konditorejas produkti pirkti par 4447,45 eiro. Pārdevēji bijuši pieci, tostarp SIA “NP Foods”, SAI “Pure Chocolate”, SIA “Skrīveru saldumi”, SIA “E Dāvis” un SIA “Staburadzes konditoreja”.
Ūdens kafijas un tējas gatavošanai pirkts par 1886,39 eiro, tostarp SIA “Venden” samaksāti 1468,18 eiro, bet SIA “Eden Springs Latvia” 418,21 eiro.
Minerālūdens (pudelēs, galda servēšanai) pirkts par 1172,50 eiro no SIA “Stanbev International distribution” un SIA “Cido grupa”.
Kafijas, tējas un cukura pirkumam dažādiem Valsts prezidenta kancelejas rīkotiem pasākumiem tērēti 1 325,66 eiro. Šie produkti pirkti no SIA “Sateks R”, SIA “Baltic XL” un “Baltā bura”. Medu 133,68 eiro vērtībā kanceleja pirka no zemnieku saimniecības “Dorītes”. Tātad kanceleja pērk tikai Latvijas produktus, izņemot kafiju un tēju, no Latvijas ražotāja, kas gan var piederēt citas valsts ražotājam (piemēram, “Cido grupa” pieder Dānijas “Royal Unibrew”). Valsts prezidenta preses sekretāre Līga Krapāne stāsta, ka visus pārtikas produktus pērk katram konkrētam gadījumam atbilstoši pasākuma saturam un mērķim.
Tukumā vēlas un izdara
Aizvadītajā nedēļā Tukuma novada domē atvēra 9 pašvaldības iestādēm, tostarp bērnudārziem, skolām, 21 lotē sadalītu pārtikas produktu piedāvājumu, kurā par vissvarīgāko nosacījumu izvirzīta ne tikai viszemākā cena, bet arī saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums, kuru nosaka pēc vairākiem nosacījumiem. “Protams, arī cena kā viens no vērtēšanas nosacījumiem aizvien pastāv, bet tās īpatsvars kopējā vērtējumā vairs nav noteicošais. Kā papildu kritēriji izvirzīti: paaugstinātas kvalitātes produktu īpatsvars, produktu piegādes attālums (īsās piegāžu ķēdes), izlietotā iepakojuma apsaimniekošana,” skaidro domes Juridiskās nodaļas iepirkuma eksperts Jānis Lukševics.
Tātad ar zaļo pārtikas produktu iepirkumu vienlaikus novadā samazina atkritumus, CO2 izmešus un izveido iespējami īsākus produktu piegādes ceļus. J. Lukševics atzīst – šāda pieeja pārtikas produktu iepirkumos no pasūtītāja prasa vairāk zināšanu un laika, izvērtējot piedāvājumus. Tukuma novada pašvaldība ar piedalīšanos Eiropas komisijas projektā “FOODLINKS” izveidoja gan novada pārtikas stratēģiju, gan jaunu metodiku pārtikas centralizētā iepirkuma veikšanai.
J. Lukševics arī piebilst – bija vajadzīga pacietība. Viens no vairumtirgotājiem – SIA “Sanitex” – apstrīdēja iepirkuma vērtēšanas metodiku, tomēr iepirkumu uzraudzības birojs prasību noraidīja.
Tukumā pašvaldībā par vissvarīgākajiem ieguvumiem no šā iepirkuma uzskata atbalstu novada ražotājiem, kas nozīmē, ka veiktie maksājumi par pārtikas precēm ar iedzīvotāju ienākuma nodokli daļēji atgriežas atpakaļ pašvaldības budžetā. Tāpat bērniem būs kvalitatīvi pārtikas produkti, būs apmierināti vecāki.
Tātad svarīgi, ka Eiropas Komisija atbalsta vietējo ražotāju produktu patēriņu, ja tas nepārkāpj citas valsts piegādātāju tiesības. Ēdināšanas eksperti jau sen uzsver – cilvēka veselību vislabāk ietekmē produkti, kas ražoti vietā, kur viņš dzīvo.
“Mūsu modelis nav paraugmodelis, kuru viens pret vienu varētu uzreiz pārņemt visas pašvaldības. Mēs gājām ļoti garu ceļu, lai izpētītu vietējo ražotāju piedāvājumu, saprastu, kāds ir novada pārtikas ražotāju potenciāls. Atbilstoši tam arī izveidojām vērtēšanas metodiku. Jau patlaban redzam, ka arī pašiem ir ko vēl pilnveidot. Secinājām – ir jāaktivizē mazie ražotāji (it sevišķi tas attiecas uz dārzeņu un augļu ražotājiem) konsolidēties, veidojot kooperatīvus, lai spētu nodrošināt prasītos piegādes daudzumus un sortimentu.
Ir jādarbojas kopā pašvaldībām ar vietējiem uzņēmējiem. Izsludināt iepirkumu un gaidīt, kad pieteiksies vietējie ražotāji, vien nepietiks. Ir jāveic arī aktīva informatīvā kampaņa. Mūsu gadījumā informatīvo atbalstu sniedza LLKC, kas mudina vietējos zemniekus un citus lauksaimnieciskās produkcijas ražotājus piedalīties centralizētajā iepirkumā. Tas, ka citas pašvaldības ir kūtras, ir tikai zināšanu un pieredzes trūkums, kas ir normāla parādība. Tādēļ visiem jānāk kopā un jādalās pieredzē, lai rastu iespēju uzlabot pārtikas produktu iepirkumu kvalitātes paaugstināšanu. Taču ir vajadzīgs arī valsts atbalsts, lai rosinātu labās pieredzes popularizēšanu un pārņemšanu,” tā J. Lukševics.
Tieši pirms vēlēšanām ar vēstījumu par doto uzdevumu galvaspilsētas bērnudārziem iepirkumos pirkt galvenokārt vietējos pārtikas produktus nāca klajā arī galvaspilsētas mērs Nils Ušakovs. Finanšu ministrija šo rīkojumu jau novērtējusi kā nelikumīgu, neatbilstošu ES vienotā tirgus prasībām. Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc Rīgā saimnieciski visizdevīgāko nosacījumu neizvēlas pēdējos piecus gadus. Turklāt Ušakova rīkojums ir īstenojams nākamajā gadā.
Iecerēts, ka jau pavisam drīz novados rīkos mācības pašvaldību un uzņēmumu darbiniekiem zaļā iepirkuma rīkošanai. Ar padomu jau palīdz un arī turpmāk palīdzēs zaļā iepirkuma zināšanas apguvušie vairāk nekā 150 LLKC konsultanti. Savas valsts armijas, veselības aprūpes un izglītības iestāžu nodrošināšanai ar Latvijā ražotajiem produktiem vajadzētu kļūt par pašsaprotamu lietu.
Lai zaļais iepirkums darbotos:
1. tas jānosaka par obligātu nosacījumu publiskajos iepirkumos,
2. jāapmāca iepirkumu rīkotāji,
3. ražotājiem jākooperējas pietiekami lielu piegāžu nodrošināšanai,
4. iepirkums jārīko pa produktu grupām, tā sauktajām lotēm.
Zaļais iepirkums Tukuma novadā
LLU pētniece Viola Korpa savā pētījumā “Vietējo ražotāju tirgus daļas palielināšana pašvaldības pārtikas produktu iepirkumos: sociālekonomiskie ieguvumi un iespējamie riski” vērtēja 12 pēc lieluma atšķirīgus Tukuma novada pašvaldības izvēlētus uzņēmumus. Ja tie piegādātu pārtiku 10 pašvaldības iestādēm, tad ekonomiskais ieguvums no iedzīvotāju ienākuma nodokļa pašvaldības budžetā būtu 27 436 eiro, bet, ja apgādātu visas novada teritorijā esošās pašvaldības iestādes, tad tie būtu jau 55 378 eiro,
riski, kas apdraud vietējās pārtikas publiskos iepirkumus, ir vairāki. Pirmkārt, sliktas ražas gads, kad vietējo pārtiku nav iespējams nodrošināt nepieciešamajā apjomā. Otrkārt, vairumtirdzniecības bāzes, kas gatavas nodrošināt pilnīgi visu, ne tikai vietējam ražotājam trūkstošo. Treškārt, iepirkumu apstrīdēšana, kas šo iepirkumu aizvien vairāk apgrūtina ne vien Latvijā, bet arī visā Eiropā.
“Vietējo ražotāju” loma un pienesums vietējā ekonomikā (aptauja Tukuma novadā)
60% līdz pat 90% nopelnītās naudas tiek tērēta vietējā teritorijā – Tukuma novadā.
Rīgā un citos novados tiek tērēta no 5% līdz 35% nopelnītās naudas.
Līdz 5% naudas tiek tērēta pirkumiem internetā un no 5% līdz 10% no respondentu ienākumiem tiek tērēti ārvalstīs.
Daži respondenti norādīja, ka līdz pat 50% no saviem ienākumiem tiek novirzīti saimniecības vai uzņēmuma attīstībā un ir uzskatāmi par reinvestēto peļņu.
Uzziņa
Zaļais publiskais iepirkums (ZPI)
Sistemātiska vides (arī sociālu) nosacījumu integrēšana visās ar preču vai pakalpojumu iepirkumu saistītās darbībās un viens no vides politikas instrumentiem, ar kura palīdzību iespējams:
samazināt ietekmi uz vidi – katra nopirktā prece (vai pakalpojums) atstāj ietekmi uz vidi visās tās aprites cikla stadijās (ražošana – lietošana – pārstrāde otrreizējai izmantošanai vai noglabāšana atkritumu izgāztuvē);
veicināt sociālus uzlabojumus – ar iepirkumu procedūrā iestrādātu nosacījumu palīdzību iespējams nodrošināt labākus darba apstākļus, piemēram, būvniecībā, vai nodrošināt jaunbūves pieejamību invalīdiem;
ietaupīt budžeta naudu – plānojot pirkt preci vai pakalpojumu, vispirms izvērtē reālās vajadzības, tādējādi samazinot iepirkumu apjomu. Otrkārt, novērtē produkta aprites cikla izmaksas. Tādā veidā var ņemt vērā visus nosacījumus (ne tikai preces vai pakalpojuma sākotnējo cenu, bet arī ekspluatācijas un radīto atkritumu apsaimniekošanas izmaksas) un galarezultātā panākt līdzekļu ekonomiju;
ES dalībvalstīs iepirkumu normatīvo ietvaru kopš 2004. gada veido divas publiskā iepirkuma direktīvas, kas paredz vides nosacījumu iekļaušanu iepirkuma procedūrās, ja iepirkums pārsniedz noteiktu robežlielumu (slieksni);
Eiropas Komisija ir izveidojusi Videi draudzīga valsts iepirkuma rokasgrāmatu, kas sniedz praktiskus padomus zaļā publiskā iepirkuma organizēšanai;
Latvijā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija 2008. gadā sagatavoja ieteikumus zaļā publiskā iepirkuma veicināšanai valsts un pašvaldību institūcijās;
Eiropā jau kopš 2000. gada veiktie pētījumi par vietējās pārtikas iepirkumu ietekmi uz kopienu pierāda, ka ieguvumi pašvaldībām četrkāršojas. Latvijā šādu pētījumu līdz šim nav bijis.
Avots: Iepirkumu uzraudzības birojs, LLKC
Viedokļi
Graudu pārstrādes uzņēmuma a/s “Dobeles dzirnavnieks” valdes priekšsēdētājs Kristaps Amsils: “Valsts un pašvaldību konkursos startējam reti samērā nelielo daudzumu, sadrumstalotā pieprasījuma un sarežģītā piegāžu grafika dēļ. Uzņēmums vēl ne reizi nav piedalījies konkursā, kur prasīta dalība nacionālajā pārtikas kvalitātes shēmā vai arī zaļajā iepirkumā. “Dobeles dzirnavniekam” līdz šim ir bijusi pieredze, startējot konkursos par pārtikas produktu piegādi labdarības organizācijām izdalīšanai vistrūcīgākajām personām. Esam saskārušies ar nepilnībām, tostarp dažādi interpretējamiem konkursa nolikumiem. Varam teikt, ka ES valstīs ir ļoti dažādi nosacījumi. Piemēram, Lietuvā kvalificēties konkursa nolikumam Latvijas ražotājam ir gandrīz neiespējami.”
Andris Pluģis, vairumtirdzniecības SIA “Kabuleti Fruit” valdes loceklis: “Iecere izveidot iepirkumu no Latvijas lauksaimniecības produktiem ir lemta neveiksmei. Tas ir pilnīgs bleķis. Sistēma nedarbosies tāpēc, ka zemnieki nemāk un negrib rakstīt iepirkuma dokumentāciju, viņi nevēlas regulāri piegādāt vajadzīgo produktu daudzumu, turklāt izaudzētā raža ir nepietiekama vai sezonas raža. Jāņem arī vērā, ka neviens zemnieks neaudzē visu veidu dārzeņus. Pasūtītājiem nepietiek vien ar vietējiem āboliem un bumbieriem, viņi vēlas arī nektarīnus un banānus. Tātad lauksaimniekiem ir jāveido sadarbība ar kolēģiem, un mēs jau Latvijā zinām, kā viņiem sokas ar kooperatīvu veidošanu. Lielās ražotāju grupas – “Mūsmāju dārzeņi” un “Latvijā audzētu dārzeņu loģistika” – būtībā ir uzpircēji. Tās pērk dārzeņus no saviem partneriem, bet pavasarī, kad Latvijā audzētā raža ir beigusies, veic pirkumu citās valstīs.”
