Uldis Šmits: Kā tad tā – ASV prezidents pie sarunu galda aicina “slepkavu”? 8
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cik nav dzirdēts – sankcijas pret Krieviju neko nedod, nodara visiem kaitējumu, tāpēc būtu atceļamas. Pretēju viedokli, šķiet, vispārliecinošāk ir pamatojis pazīstamais amerikāņu diplomātijas veterāns Daniels Frīds, kurš Obamas prezidentūras laikā bija ASV Valsts departamenta sankciju politikas koordinators.
Nesen viņš intervijā Ukrainas interneta izdevumam “Gordon” būtībā atkārtoja to pašu, ko savulaik sarunā ar “Latvijas Avīzei”. (Frīds 2016. gada septembrī viesojās Latvijā drīz pēc toreizējā ASV viceprezidenta Džo Baidena vizītes zīmīgajā 23. augustā.)
Proti, ka t. s. ierobežojošie pasākumi nav pašmērķis, bet tikai viens no instrumentiem kopējā stratēģijā, kas lietojama, lai starptautiski noziegumi vai tiesību aktu rupji pārkāpumi nepaliktu bez sekām.
Konkrēti Krievijai 2014. gadā piemērotās sankcijas par agresiju Ukrainā, ļoti iespējams, sekmēja minētās agresijas iegrožošanu. Tā netika pārtraukta, tomēr zaudēja vērienu, un toreiz nācās atlikt malā Ukrainas kā brīvu izvēli izdarījušas valsts iznīcināšanas militāros plānus.
Tie nu atkal ir aktualizēti vai vismaz šantāžas nolūkos vairs netiek slēpti.
Džo Baidens sniedza ilustratīvu piemēru Frīda sacītajam, kad 15. aprīlī izsludināja ilgi gatavoto sankciju paketi – ierobežojumus daudzām fiziskām un juridiskām personām un operācijām ar Krievijas valsts parādzīmēm, kā arī desmit diplomātu izraidīšanu.
Par ko, kā pats atzina, dienu iepriekš bija informējis Putinu telefonsarunā, kurā citstarp ierosināja sarīkot abu tikšanos. Labi saprotot, cik ļoti Kremlis alkst pēc šāda veida samitiem. It īpaši noderīgiem iekšējai propagandai pirms Krievijas Valsts domes vēlēšanām.
Jalta numur divi nesanāks, tomēr bilde būs. Ja būs… Šajā sakarā Vašingtonas Baltais nams izpelnījās krietnu devu kritikas – kā tad tā, ASV prezidents aicina pie sarunu galda “slepkavu”.
Bet, iespējams, tāpēc arī aicina, jo Baidens droši vien patur prātā, ka, atklāti izteikdams savu viedokli par misteru Putinu, zināmā mērā ir devis viņam ieganstu atriebties. Galvenokārt ne jau amerikāņiem, bet pirmām kārtām Ukrainai, cietumā iemestajam Navaļnijam un pārējiem pa rokai esošajiem.
Tādējādi situācija liek saskaņā ar pieņemto metodiku uzrunāt ķīlnieku saņēmēju. Kaut gan šajā gadījumā tas diez vai viņu atturēs.
Rietumu diplomātijas priekšrakstiem atbilst arī Baidena un ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena izteiktā vēlme veidot ar Maskavu “stabilas un prognozējamas” attiecības.
Pat zinot, ka attiecības, visticamāk, paliks stabili neprognozējamas, kamēr Krievijā pastāvēs Putina režīms un viņa iemiesotā kleptokrātijas varas sistēma, kuras saglabāšana ir Kremļa vienīgā īstā rūpe.
Atcerēsimies, Putins sākotnēji klāstīja, ka sankcijas nāk par labu Krievijas tautsaimniecībai. Un patiesi Rietumu noteiktie t. s. ierobežojošie pasākumi, kas tehnoloģiju importu skāra minimāli, nevienu pārāk neierobežoja.
Kremļa varas vertikāli stutējošie oligarhi un sīkāki biznesa gariņi jau bija veiksmīgi atmazgājuši no Krievijas izpumpēto naudu, savukārt militāristi un represīvo orgānu darbinieki, uz kuriem attiecināja iebraukšanas liegumu, nemēdz apmeklēt šaubīgās rietumzemes. Izņemot, protams, kādu visai īpatnēju “tūristu” kategoriju.
Tiesa, Kremlis 2014. gadā cerēja, ka sankcijas varētu izpalikt vispār. Kad nu tās parādījās un tomēr sāka drusku berzt zābakā ieauto kāju, Maskava ieguldīja diezgan daudz pūļu, lai ierobežojumi tiktu novākti.
Tas varbūt pat būtu izdevies, ja vien Putins neliktu tik pārmērīgu uzsvaru uz hibrīdkara metodēm un klajiem meliem, kas (jau kopš Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanas virs Donbasa) nostādīja viņa citkārt lādzīgos Eiropas partnerus neērtā situācijā.
Turklāt pakļāva sabiedriskās domas spiedienam. Iejaukšanās 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās izrādījās kļūda, jo šķietamais ieguvums Trampa veidolā nespēja atsvērt skādi, ko joprojām nodara amerikāņu politiskās elites aizkaitinājums.
Ar to nākas rēķināties arī Baidenam, tomēr 15. aprīļa sankcijas esot mērenas, lai gan, viņš saka, varēja būt citādas. Baltā nama apsvērumi ir skaidri – kaut kas jāpatur rezervē, jādozē un jāņem vērā eiropiešu nostāja.
ASV Kongresam adresētā vēstulē, kurā Baidens uzskaita sankcionētās darbības, sevišķa uzmanība pievērsta “ļaunprātīgām kiberaktivitātēm”. Tāpat pieminēts, ka Maskava “izmanto transnacionālo korupciju ārvalstu valdību ietekmēšanai”, taču šī tēma sankciju paketē nav ietverta.
Demokrātiskās lielvaras nesteidzas vērst savus pretkorupcijas likumus un finanšu uzraugu bardzību pret dāsniem investoriem no ārienes. Tad, kas zina, atsegtos interešu konfliktu ainas un nepatīkamas lietas par dažu labu tīri saimniecisku darījumu.
Piemēram, Vācijā, kur ieinteresētās aprindas gaida ieplūstam “Ziemeļu straumi-2” un kur Brēmerhāfenes kuģu būvētavā top Romāna Abramoviča jaunā jahta par pusmiljardu eiro.
Vai ASV nekustamo īpašumu tirgū, kur ieplūdināti neskaitāmi miljardi. Šo sarežģīto mājas darbu demokrātijām tomēr pienāktos izpildīt, nevairoties no asu instrumentu izmantošanas.
Lai kaut nedaudz attīrītu ekonomisko telpu Rietumos. Un galu galā arī politisko telpu Austrumos.
