Sanitas laimes zeme ir Īrija 0
Laikam jau liktenis lika Sanitai Pušpurei (30) atgriezties airēšanā. Tagad viņa kvalificējusies olimpiskajām spēlēm Londonā, kur pārstāvēs Īriju. Sanita līdz 23 gadu vecumam airēja Latvijas izlases formā, bet pēc tam no sporta pagāja malā un 2006. gadā kopā ar vīru Kasparu apmetās Īrijā.
Sākumā strādāja veikalā, pēcāk atgriezās sportā, taču ne uz ūdens, bet pavisam citā ampluā. “Iestājos kursos, ieguvu tenisa treneres kvalifikāciju un sāku strādāt šajā darbā. Tas bija vēl viens bērnības sapnis. Īrija man izrādījusies par laimes zemi, jo šeit esmu piepildījusi vairākus sapņus,” stāsta Sanita Pušpure, kurai ir divi bērni – piecus gadus vecs dēls Patriks un gadu jaunāka meita Daniela.
Lielais sporta mērķis, protams, saistīts ar olimpiskajām spēlēm. Airēšanā viņa atgriezās nejaušības dēļ. “Pie mums Dublinā atbrauca ciemiņi, gājām uz zooloģisko dārzu, bet nomaldījāmies un nonācām pie upes. Redzējām, ka tur airē, šo to uzzinājām par vietējiem airēšanas klubiem. Tobrīd gaidīju otro bērnu, un nolēmām, ka pēc viņa nākšanas pasaulē vajadzēs iekāpt laivā.”
Tā arī izdarījusi, bet tikai ar domu atbrīvoties no liekā svara. Tomēr āķis bija lūpā, un treniņi kļuva arvien nopietnāki. Tas bija 2008. gadā.
Sanita ilgi domāja, ka tikt uz Londonu vienīgā iespēja būs divniekā, tāpēc pieņēma Īrijas pilsonību. Taču pēc iepriekšējās sezonas pārsēdās vieniniekā, un arī šis lēmums izrādījās liktenīgs. Maijā kvalifikācijas sacensībās Lucernā tika sadalītas pēdējās četras ceļazīmes uz olimpiskajām spēlēm un Pušpure izvilka pēdējo laimīgo lozi.
“Teorētiski man nevajadzēja kvalificēties, jo serbu airētāja mani vienmēr ir apsteigusi par astoņām vai desmit sekundēm,” stāsta Sanita. “Man ļoti palīdzēja lielā ticība saviem spēkiem, īpaši distances pēdējos 500 metros. Tā bija grūtākā regate manā karjerā. Spriedze – drausmīga. Pēc finiša bija liels kliedziens – es laivā, vīrs krastā norēcās kā lauva. Es pat dzirdēju. Apzinoties, ka tas ir izdarīts, nezināju, smieties vai raudāt. Sajūta neaprakstāma.” Lielu paldies šobrīd viņa saka savām trenerēm no Latvijas laika – Elitai Krūmiņai un Benitai Ceriņai, kuras joprojām neliedz padomu, uzmundrina un priecājas par bijušās audzēknes sasniegumiem.
Sanita ir pirmā airētāja no Īrijas, kura spējusi kvalificēties Londonas olimpiskajām spēlēm. 1980. gadā Maskavā sieviešu sacensībās Īrija bija pārstāvēta, taču toreiz vēl nevajadzēja kvalificēties. Pēdējie četri gadi daudz prasījuši ne tikai viņai pašai, bet arī ģimenei, kas vienmēr sniedz lielāko atbalstu. Reizēm gan, atnākot no treniņa, bijis jādomā, ko likt galdā. “Vienubrīd jau domājām, ka finansiāli airēšanu nevaram atļauties, taču bija žēl padoties pēc lielā ieguldītā darba,” viņa saka.
Šobrīd Pušpure ir Īrijas izlasē, un ģimene no Dublinas pārvākusies uz Korku, kur atrodas nacionālais airēšanas centrs. “Treniņu apstākļi ir ļoti labi, izņemot to, ka bieži ir vējains. Lai gan, gatavojoties Londonai, tas pat ir labi. Pieejama arī sporta un trenažieru zāle. Viss, kas vajadzīgs treniņiem, atrodas airēšanas centrā.”
Laivu latvietei nopircis kāds labvēlis no viņas airēšanas kluba, kuru Īrijā ir ļoti daudz un kuru komandas regulāri sacenšas. Arī finansiāli nu kļuvis vieglāk.
Sanita spriež, ka Īrijā sportistiem pie valsts atbalsta tikt esot vienkāršāk nekā Latvijā, jo kritērijus izstrādā konkrētā federācija, nevis tāda jumta organizācija kā Latvijas Olimpiskā vienība. “Lai dabūtu finansējumu, komandu laivām divos Pasaules kausa izcīņas posmos jāfinišē dalībnieku pirmajā pusē, vieniniekā tas jāizdara tikai vienā posmā. Ir arī vairākas klases – international, world class, podium, un katrā atšķirīgs finansējuma apjoms. Izpildot international, zini, ka ar to gadu varēsi iztikt, un tas ir reāli izdarāms.”
Olimpiskajās spēlēs Sanita Pušpure cer iekļūt B finālā, bet veiksmes gadījumā pacīnīties arī par A finālu jeb pirmo sešnieku. Viņa neplāno pēc tam sportu mest pie malas, jo rezultāti un fizioloģiskie rādītāji pagaidām aug.
Ģimene labprāt nākotnē atgrieztos Latvijā. Taču tāpat kā daudzi citi latvieši viņi šobrīd nevar atbildēt uz eksistenciālajiem jautājumiem – kur dzīvosim, kur strādāsim?
