Sanita Upleja: Valodas trauma 13
Šovasar, braucot automašīnā no laukiem, sabiedriskā radio raidījumā klausījos sarunu ar brazīlieti, kura jau vairākus gadus dzīvo Latvijā un runā gandrīz nevainojamā latviešu valodā. Līdz ar raidījuma vadītāju es arī ļāvos iekšējam sajūsmas vilnim – redz, viens ārzemnieks ir iemācījies mūsu valodu. Nu, gluži vai kaut kas brīnumains.
Taču, tā kā ceļš bija garāks par raidījumu, domas manā galvā turpināja rosīties un es nonācu pie jautājuma pašai sev. Kāpēc es par to tik ļoti priecājos un kāpēc vispār latvieši parasti par šādiem itāļiem, meksikāņiem, vāciešiem un citu skaita ziņā lielāku tautu pārstāvjiem, kuri, apmezdamies uz dzīvi Latvijā, apguvuši latviešu valodu, tik ļoti sajūsminās?
Kad man ir nācies dzīves gaitās ilgāku laiku pabūt citās valstīs – Krievijā, ASV, Dānijā, Zviedrijā, es neteiktu, ka šajās valstīs par ārzemnieku vietējās valodas zināšanām vai apgūšanu būtu tik liela sajūsma. Ja tu esi apguvis vai apgūsti mītnes valsts valodu, protams, tas tiek pamanīts un novērtēts. Taču atšķirība ir tajā, ka tas tiek uztverts kā pašsaprotama lieta nevis īpašs brīnums, ja vēlies šeit dzīvot un būt daļa no sabiedrības.
Valodas trauma
Atbilde, pie kuras nonācu, jautājot sev par latviešu atšķirīgo attieksmi, ir mūsu vēsturiskajā valodas traumā. Ar valodas traumu es domāju to, ka faktiski jau gadsimtiem ilgi, ja neskaita dažas brīvvalsts desmitgades, mēs tiekam pazemoti tieši mūsu valodas dēļ. Proti, vēl laikā, kad latviešus vietējie varas turētāji pat neuzskatīja par tautu, bet gan vien par zemnieku šķiru, šis dalījums būtībā nozīmēja to, ka latvieša “lāsts” ir viņa valoda.
Ja kādam izdevās tikt ārā no šīs kārtas un pārvācoties, tad viņš uzreiz kļuva par cienījamu sabiedrības locekli. Tas nozīmē, ka vaina neslēpās nedz viņa ādas krāsā, prāta spējās vai vēl kādās citās iedzimtās īpašībās, bet vien valodā, kura tad arī noteica piederību tai vai citai šķirai un lielā mērā noteica cilvēka “kvalitāti”. Vēlākos laikos arī pāriešana krievu pareizticībā, krievu vārdu un uzvārdu pieņemšana vai pāriešana uz krievu valodu bija veids, kā dzīvē tikt uz augšu.
Cilvēka dzimtā valoda, kurā viņš iepazīst šo pasauli un ar kuras palīdzību sevi vispār apzinās par cilvēcisku būtni, varētu būt pati svarīgākā cilvēka patības daļa, ja neskaita ķermeņa fizioloģiskās funkcijas. Līdz ar to, ja cilvēks savas dzimtās valodas un tātad savas patības dēļ tiek nemitīgi pazemots un pazemināts sociālajā statusā, tad veidojas zināms mazvērtības komplekss, ka viņa dzimtā valoda ir kaut kas nevērtīgs un kaut kas tāds, ko neviens cits normāls cilvēks taču negribēs no brīvas gribas mācīties. Tāpēc tad, kad tiešām kāds citas tautības cilvēks iemācās mūsu valodu, mēs par katru tādu priecājamies no sirds kā mazi bērni un it kā pat īsti nespējam noticēt, ka mūsu valoda tiešām bijusi tā vērta, lai to mācītos.
Protams, ka tādi vēsturiskie apstākļi arī stiprināja iekšējo pretestību un spītu. It īpaši redzot to, ka, neraugoties uz dzimtās valodas atšķirību, latvieši kā fiziski, tā arī intelektuāli ir tikpat spējīgi kā citu tautu pārstāvji, ja vien tiem netiek radīti mākslīgi šķēršļi. Taču atkal un atkal vēstures gaitā mums nemitīgi ir bijis jāsaskaras ar to, ka mūsu valoda it kā ir nevērtīgāka par citām.
Spilgts piemērs ir mērķtiecīgā Latvijas pārkrievošana cara impērijā un padomju okupācijas laikā. Pāreja uz krievu valodu oficiālajā dokumentācijā zinātnē, rūpniecībā, valsts iestādēs īpaši pastiprinājās vēl pēdējos pirmsatmodas gados, tātad, pat neraugoties uz Mihaila Gorbačova sāktajām pārmaiņām PSRS. No savas pieredzes atceros, ka astoņdesmito gadu vidū latviešu skolās krievu valodas un literatūras stundu skaits panāca un sāka pat pārsniegt latviešu valodas un literatūras stundu skaitu.
Domāju, ka tieši šis skaudri izjustais dzimtās valodas jeb katra cilvēka patības apdraudējums bija tas iemesls, kas pārliecināja lielāko daļu latviešu aktīvi piedalīties cīņā par tautas brīvību un valsts neatkarības atjaunošanu, jo ne jau visi bija tieši cietuši padomju okupācijas varas represijās. Taču neapšaubāmi, ka katrs latvietis padomju okupācijas laikā bija saskāries ar viņa dzimtās valodas un tātad viņa paša cilvēciskās būtības noniecināšanu lielākā vai mazākā mērā. Totalitārais režīms ar svešas valodas uzspiešanu bija dziļi ievainojis daudzus.
Mazāks nav sliktāks
Vēstures radīto mantojumu mēs dažādos veidos joprojām nesam uz saviem pleciem, nereti pat vairāmies to nokratīt. To var vērot gan tad, kad pat pašu latviešu vidū atradās tādi, kas 2012.gada tautas nobalsošanas par divām valsts valodām sakarā atteicās saprast, kāds apdraudējums tas ir tautai un valstij. To redzam arī tad, kad daudzu no dzimtās zemes izceļojušo latviešu bērni ar vecāku ziņu ātri pāriet uz sazināšanos mītnes zemes valodā. To izjūtam uz savas ādas tad, kad kā normu esam pieņēmuši nepamatotās krievu valodas prasības darba tirgū.
To izjūtam arī tad, kad sabiedriskajā sarunā tiek kārtējo reizi iemesta ideja, ka latviešu valoda nav pietiekami konkurētspējīga, tādēļ labāk pāriet uz angļu valodu mūsu pašu vietējās skolās un augstskolās. Arī tad, kad tiek meklēti iegansti, lai no ārzemēm aicinātās amatpersonas vai darbinieki nemācītos latviešu valodu, jo neesot jau jēgas. Atkal un atkal latviešiem tiek atgādināts, ka viņu valoda ir zemāka un nevērtīgāka nekā citas pasaules valodas. Turklāt vienmēr pašu latviešu starpā atrodas kaismīgi šādu ideju atbalstītāji.
Tas tiesa, ka ir dažas valodas, ko ir vērts apgūt papildus dzimtajai valodai, jo tās tiek izmantotas pasaulē kā starptautiskas saziņas līdzeklis, taču tas nebūt nenozīmē, ka kāda valoda ir vērtīgāka nekā citas. Tāpat kā ar cilvēkiem – garāka auguma vai krietnākas miesas būves cilvēks nav automātiski labāks vai vērtīgāks par mazāka auguma un smalkākas uzbūves cilvēku. Ne visās lielāka izmēra valstīs ir labāka dzīve nekā mazākās.
Kad mazs bērns sāk saprast pirmos vārdus un mācās runāt, tad nav nozīmes, cik lielas tautas valodā viņš to dara. Nozīme ir tam, lai viņš spētu dziļi un pamatīgi iepazīt apkārtējo pasauli caur valodu, kādā viņš sazinās ar saviem tuvākajiem cilvēkiem. Kad cilvēks būs kārtīgi apguvis savu dzimto valodu, viņam būs vieglāk apgūt arī dzīvē un darbā nepieciešamās svešvalodas. Ar labām un izkoptām dzimtās valodas zināšanām varēs arī kārtīgi apgūt cilvēces gara un domas mantojumu, kas tulkots dzimtajā valodā, jo reti kuram no mums, ja vien neesam profesionāli tulkotāji, ir tik labas svešvalodu zināšanas, ka varam bez aizķeršanās lasīt sarežģītus zinātniskus vai daiļliteratūras tekstus svešās valodās.
Neatkarīgi no lietotāju skaita, latviešu valoda ir valoda, kurā varam gan pārtulkot, gan paši rakstīt labu dzeju, krāšņu daiļliteratūru un sarežģītus zinātniskus tekstus. Pārlaidiet acis grāmatveikalu plauktiem. Kas tikai viss nav iztulkots latviešu valodā – Platons, Plūtarhs, Seneka, Augustīns, Kirkegors, Kants, Hābermāss, Korāns, Bībele… Valoda, kurā tas viss ir izlasāms, izdomājams un izbaudāms, diezin vai ir tik nevērtīga, konkurētnespējīga un maza. Tikai mūsu valodas trauma ir liela un dziļa.
