Sanita Upleja: Godīgs bizness ir ētiska un pragmatiska izvēle 7
Lai arī daudziem mūsu sabiedrībā ASV iestāžu vēršanās pret “ABLV” banku un tai sekojošā notikumu virkne varēja šķist tik pēkšņa kā melns negaisa mākonis saulainā vasaras pēcpusdienā, tiem, kas tomēr bija uzmanīgāk sekojuši līdzi notikumiem mūsu valstī un pasaulē, tas nevarēja būt liels pārsteigums.
Kaut vai tādēļ vien, ka tā būtībā ir daļa no sabiedriskās sarunas un plašāka idejiska ietvara par mūsu valsts ģeopolitisko izvēli, kas ir vismaz tikpat veca kā mūsu atjaunotā brīvvalsts.
Un kurš gan cits to zina labāk par mums pašiem, pat tad, ja brīžiem izliekamies par kurliem un mēmiem, kad ir jānostājas brīvības, godīguma, taisnīguma un principu aizstāvēšanas pusē. Vai kad izliekamies neredzam “baļķi savā acī”, kaut gan tas kļuvis tik liels, ka “spiež jau ārā dzīvību”.
Var jau mēģināt turpināt izlikties, ka īsti nesaprotam, par ko ir runa, un ka mūsu sabiedrotā lielvara ASV kaut ko mums mēģina uzspiest, kaut kā īpaši kaitēt vai gluži vienkārši nesaprot mūsu īpašo “tilta” situāciju. Manuprāt, nav iespējams nedz dzīvot, nedz kārtīgi saimniekot ne uz tilta, ne patiltē, lai kādas iedomātās debess puses vai kultūrtelpas tas arī savienotu. Katrs indivīds, tauta un valsts kopumā var pastāvēt tikai vienā vai otrā tilta pusē uz sauszemes, tikai vienā vai otrā vēsturiskajā kultūrtelpā un no tās izrietošajā sabiedriski politiskajā iekārtā.
Iestājoties Eiropas Savienībā un NATO, mēs it kā kopumā esam apzināti izvēlējušies dzīvi noteiktā kultūrtelpā ar skaidrām vērtībām politiskajā un uzņēmējdarbības vidē, taču vēl joprojām – jau četrpadsmito gadu pēc pievienošanās minētajām savienībām – brīžiem gribam piemānīt sevi un citus, ka ir iespējami arī starpstāvokļi un atkāpes no principiem, ja vien tas ienes labu naudiņu.
Protams, naudu un lielu naudu var nopelnīt dažādās valstīs un politiskajās iekārtās. Taču naudu, stāvokli un brīvību var arī ātri zaudēt. It īpaši viegli un ātri tas notiek nebrīvās, nedemokrātiskās valstīs, kur uzņēmējdarbība nav balstīta godīgas konkurences, līdzvērtīgu iespēju un tiesiskas valsts apstākļos, bet gan koruptīvās saitēs starp biznesa un politisko eliti, valdnieku untumos un iegribās.
Un tieši no šā viedokļa gan Latvijas politiskajai, gan biznesa elitei būtu ļoti skaidri un stingri jāiestājas par tīru un godīgu darījumu vidi un principiem, turklāt ne tikai pašu mājās, bet arī citviet pasaulē.
Tas, ka esam salīdzinoši maza valsts, nenozīmē, ka uz mums neattiecas notikumi pārējā pasaulē. Jā, Ziemeļkoreja, protams, ir tālu no mums un tieši neapdraud mūs ar savām raķetēm, taču, ja mēs principiāli nevēršamies pret šādām valstīm, to atbalstītājām un vispār nebrīvām un nedemokrātiskām valstīm, tad mēs paši vājinām savas un savu sabiedroto pozīcijas ilgtermiņā.
Brīvība un demokrātija nav nekas iedzimts un tāpat vien garantēts uz mūžīgiem laikiem nedz katram cilvēkam atsevišķi, nedz sabiedrībai un valstij kopumā. Tas ir grūts, atbildīgs un nogurdinošs ikdienas darbs un pienākums uzturēt brīvību, demokrātiju un tiesiskumu spēkā.
Kā redzams, idejiskā cīņa pasaulē par to, vai var dzīvot bez brīvības un demokrātijas, nav beigusies un tik drīz nebeigsies. Ja reiz savā atjaunotajā brīvvalstī esam izvēlējušies tādu ceļu, tad nedrīkstam šaubīties, svārstīties un nemitīgi lūkoties atpakaļ pār plecu – ja nu mums kas tomēr atlec no patiltes darījumiem.
Turklāt muļķīgi būtu iedomāties, ka pēc šādiem principiem ir jāvadās tikai politiķiem vai ierēdņiem, bet mēs pārējie – uzņēmēji, mākslinieki, vienkārši ļautiņi – varam pievērt uz to acis.
Nemānīsim sevi, jo mēs nevaram. Gan mūsu ikdienas dzīves kvalitāte individuālā līmenī, gan uzņēmējdarbības brīvība un mākslinieciskās izteiksmes brīvība ir ļoti tieši un cieši saistīta ar to, kādai kultūrtelpai un politiskajai videi izvēlamies piederēt. Tāpēc tā ir ne tikai ētiska, bet arī ļoti pragmatiska izvēle pašu labuma interesēs.
