Saniknotās sliekas fenomens 0
Ģirta Ēča kā režisora vizītes Latvijas teātros mākslinieciskā ziņā mēdz būt diezgan svārstīgas, taču, ja jums estētisku baudījumu joprojām sniedz art nouveau smalkie un vijīgie dekori uz namu fasādēm, viņa jaunākais iestudējums JRT garantēs krietnu devu sen neizjustas eiforijas. Un runa šoreiz nav tikai par ierasti nevainojamo teātra aktieru spēli, bet gan par visu izrādes arhitektoniku, kurā režisoram ir izdevies veiksmīgi saplūdināt savas ieceres piepildījumu ar lielisku stilistisko slīpējumu. No jūgendstila vēstures dzīlēm izceltais apzīmējums “Saniknotā slieka”, kuru Gunārs Priede reiz tik atjautīgi pielāgoja savas lugas galvenajai varonei, laikam ir pats lakoniskākais un trāpīgākais “latviski padomiskās” domāšanas un rīcības raksturojums. Lielā daļā sabiedrības tas arī šodien nav mainījies ne par matu, vienīgi pieskaņojis savas izpausmes citas sabiedriskās formācijas iespējām, it kā paslēpies, bet režisoram ar āķīgām estētiskām manipulācijām ir izdevies to iemānīt rampas ugunīs un ļaut aplūkot tuvāk.
Kādreiz teju vai katrā kultūras namā bija “pierakstīts” kāds vokāli instrumentālais ansamblis, un izrādi režisors sāk ar dziesmas “Dāvāja Māriņa…” iejūtīgi internacionālu interpretāciju šādu pašdarbnieku izpildījumā. Sibillas Švirkstes enerģiskā, nekādus iebildumus nepieļaujošā diriģēšanas maniere ar pretenziju uz milzīga kora vadīšanu un ansambļa dalībnieku pieticīgi centīgā dziedāšana strauji ievelk publiku ne vien aizgājušā laika atmosfērā, bet izsniedz katram arī pa šifra atslēdziņai, kas ļaus pasmaidīt par atjautīgi stilizētājām sliekas fenomena skatuviskajām izpausmēm un vienlaikus padomāt par cilvēku rīcību ideoloģiski sapresētā telpā. Vientuļas dzīvības apdrošināšanas aģentes mūžs nav nekāds saldais, sūdzību rakstīšana par dažādu sabiedrības un morāles normu neievērošanu Sibillai ir skaudības un nenovīdības jūtās iejaukts kokteilis, kas pašcieņas noturēšanai pārklāts ar uzputotu krēmu, lai kaut nedaudz kompensētu to neapmierinātības rūgtumu, kas, gadiem ejot, sakrājies viņas dvēselē. Ar morāles jēdzieniem sabiedrība ir spēlējusies visos laikos un visās iekārtās, to zināja jau Moljērs, taču vienmēr svarīgi ir bijis apzināties, ko šī spēle izdara ar cilvēkiem, ja tai kā slimībai ļauj iesūkties kaulu smadzenēs. Priede šo spēli visai prasmīgi pārnesa uz padomju laikiem, un, iesaistot lugas darbībā vairākas paaudzes, deva iespēju palūkoties arī uz minētās iedarbības blaknēm. Sibillas švirkstošajās attiecībās ar mazmeitu Mudu un abiem viņas pielūdzējiem ir jaušama zināma simptomu pārmantojamība, kas pieļauj divas varbūtības: viena ir cerība tikt no tiem vaļā, otra – eventuāla slimības pielāgošanās jauniem apstākļiem.
Ja zinām, kas ir deficīts, bezcerībā peldošas cerības, alkas pēc cilvēcīgas dzīves, blats, mūžīgas rindas un citas tamlīdzīgas lietas, tad par Sibillas un Jurgena saķeršanos, kas beidzas ar visai iespaidīgām metamorfozēm, šodien varam tikai no sirds pasmieties. Režisora piedāvātā un absolūti visa aktieru ansambļa perfekti akceptētā spēle, kas pārklāta ar maigu groteskas un vieglu parodijas plīvuru, neliek skatītājam īpaši iedziļināties personāžu rīcības iekšējā motivācijā, bet tā vietā ļauj atslābt un bez grūtībām izsekot visiem darbības samezglojumiem, kas no mūsdienu redzes punkta izskatās vairāk nekā absurdi. Neko daudz jau Jurgens īstenībā nav nogrēkojies, attiecības ar sievietēm ir viņa privātā lieta, zadzis viņš nav un savas labklājības nodrošināšanai izmantojis blatus un privilēģijas, kas padomju gados pienācās partijas nomenklatūrai. Patstāvīgi domājoši cilvēki savā okupētajā zemē celt komunismu netaisījās, bet reālie apstākļi cerēt uz pārmaiņām nedeva ne mazāko iemeslu. Iespēju robežās dzīvot labāk cilvēks ir gribējis un gribēs vienmēr, tādēļ izmantot sistēmas vājās vietas tolaik netika uzskatīts par kauna lietu, bet palika katra paša sirdsapziņas jautājums. Dubultās morāles uzplaukums patiesībā ir saistīts tieši ar šo cilvēcisko vēlmi dzīvot, un, lai cik nosodāma tā arī būtu, vienmēr ir vērts ieklausīties motīvos, kuru dēļ tā tiek lietota. Reizēm tas var būt arī izdzīvošanas jautājums. Jurgens gan to izrādē lieto tikai savu interešu aizstāvībai, bet skaidri apzinās, ka tādi ir spēles noteikumi. Sibillas motīvu ornamentācija ir daudz lokanāka, “skaistās dzīves” vilinājums ir tik liels, ka viņa ir gatava lēkšus nolēkt no savas sludinātās morāles augstajiem plauktiem un visus spēkus veltīt Zemdimda un Mudes saprecināšanai, lai iegūtu kaut daļēju piekļuvi situētajām aprindām. Vienīgi Mude, uzzinājusi, ka Zemdimdis ir Jurgena dēls, iecērtas, jo sāk apjaust, ka ar to stumdāmo jefiņu nekādas dzīves nebūs. Varbūt tomēr labāk priekšroku dot topošajam juristam Dairim, kas arī šajā sistēmā prot aizstāvēt to, kas viņam pašam liekas svarīgs.
Izrādes fināla deja ir gluži vai fantastisks režisora atradums, maigā un lēnīgā trīs aktieru saplūsme uz skatuves iezīmē to perspektīvā redzamo tēlu, kas noteiks toni mūslaiku dzīvē. Lokanās mugurkaula kustības ķermeņa vidusdaļā, kuras Anšlavs Eglītis savulaik nodēvēja par mūsu sulainības lāstu, jau nekur nepazudīs, vismaz ne tik ātri. Lai arī ironijas ērkšķi izrādē nav nekādi asie un reti kam iedursies dziļāk par režisora izteikumos minētajām sakarībām starp tā laika paaudzēm un šodienas dzīves virzītājiem Latvijā, pats fakts, ka spējam pasmieties par sevi, ar smaidu atvadīties no savas pagātnes ir solis uz atveseļošanos.
UZZIŅA
Gunārs Priede, “Saniknotā slieka”, iestudējums Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē
Režija, telpa: Ģirts Ēcis, kostīmi – Anna Heinrihsone.
Lomās: Jana Čivžele, Iveta Pole, Gatis Gāga, Ivars Krasts, Edgars Samītis.
Nākamās izrādes: 1., 2., 28. februārī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Viesturs: “Man kā tos laikus piedzīvojušam cilvēkam tomēr gribētos iebilst pret dažu tēlu un notikumu attēlošanas veidu. Skaidrs, ka aktieri ir vēl tik jauni, ka nezina, kas bija un kas nebija tajos laikos iespējams, un ar pilnu atdevi centās rādīt notikumus savu priekšstatu robežās. Mani šāds sekls un paviršs režisora darbs nepārliecināja un garlaikoja. Pilnīgi pretēji Hermaņa “Klusuma skaņām”, kur katra epizode bija izzīmēta ar apskaužami dokumentālu precizitāti.”
Dora: “Man izrāde patika. Noskaņa pilnībā atbilst tiem laikiem, kaut gan problēmas un cilvēku raksturi, dzīvesstils ir aktuāli arī šodien. Aktierdarbi un mūzika lieliska, guvu līdzpārdzīvojumu.”
Jrt.lv
