Saņemts viss – dzēlieni, sitieni, dūrieni. Saruna ar Raimondu Paulu 32
Tikko pēc ilgāka pārtraukuma klajā nācis jaunais Maestro RAIMONDA PAULA dziesmu albums “Kad tu ej pie bitēm”, kad viņš jau devies pa Latviju ar jaunu koncertprogrammu “Ielūdz Maestro Raimonds Pauls”. Koncertu starplaikā R. Pauls satikās ar “LA”, lai runātu par enerģijas avotiem, skatījumu uz šobrīd notiekošo un bišu dzēlieniem.
Albuma nosaukums ir tāds pats kā Normunda Rutuļa izpildītai dziesmai “Kad tu ej pie bitēm”. Kādēļ šāda izvēle?
R. Pauls: Nelielai ironijai. Nedzenamies pēc supermodernām vai nedzirdēti svaigām idejām, vienkārši spēlējos ar meldiņiem, pats tos apspēlēdams uz klavierēm. Bet, ejot pie bitēm, nekad nevar zināt, ar ko tas beigsies. Sakodīs vai ne. Praktiski man nav nācies ar to saskarties, bet cienu tos, kas nodarbojas ar šo unikālo dabas radību. Pārējais albumā – viegls smaidiņš par to, kas visapkārt notiek, par ko pat negribas runāt. Kaut vai no rīta ieslēdz televīziju, pamatziņa – cik cilvēku noslepkavoti. Mierīgi nosauc ciparus.
Un mēs vēsā mierā to uztveram kā mūslaiku normu.
Jā, viss viens, divdesmit, piecdesmit vai sešdesmit beigti. Agrāk pat viena slepkavība bija baiss notikums. Arī ekonomikas cipari nav nekādi dižie, tāpat skaitļi, cik cilvēku paliek valstī un cik aizbrauc prom. Nekā priecīga tur nav. Tad jau labāk ar smaidu. Tās dziesmiņas ir ļoti vienkāršas. Centos gan, lai katru numuru izpilda cits dziedātājs. Intars Busulis, Dināra Rudāne, Marija Naumova, Normunds Rutulis, Kristīne Prauliņa, Zigfrīds Muktupāvels, Ralfs Eilands, Samanta Tīna, Mārtiņš Ruskis, Rūta Dūduma un Roberts Memmēns… Cik nu mums to dziedātāju Latvijā ir, gandrīz visi arī ierakstā piedalās.
Jums ir tāds īpašs ķēriens uz jauniem talantiem. Kur tas āķis?
Tas ir mans darbs – tāpat kā teātra režisoram, kas arvien meklē, cenšas atklāt jaunu seju. Jāriskē. Savulaik Intaru Busuli speciāli gāju klausīties kaut kādā nakts klubā. Zināmā mērā karjeru esmu viņam veidojis. Teicu, vecais, tev jāpiedalās “Jaunajā vilnī”. Nu Intars daudz ko sasniedzis, arī iesējis lielajā kaimiņzemē savu dziedāšanu, tie ir lieli panākumi, un tas ir skaisti. Man viņā patīk improvizatora talants, ko augsti cienu. Intars gan nupat par daudz aizraujas ar runāšanu uz skatuves, brīžiem salaiž šķērsām ar, bet muzikāli lielisks. Prot dziesmu interpretēt, dara to brīvi, ar savu pieeju. Daudz no svara, ka viņš ir instrumentālists, spēlējis trombonu. Ar Intaru Busuli ļoti patīkami kopā strādāt.
Ieminējāties par konkursu “Jaunais vilnis”, ap to savulaik bija lieli strīdiņi.
Var būt dažādas pieejas. Viena diemžēl ir politiskā, otra – tīri profesionālā. Sākumā konkurss bija interesants, bet tad sāka buksēt. Jo, pirmkārt, sāka grozīties vieni un tie paši izpildītāji, televīzijas, kuras interesē tikai reitingi… Bet, no otras puses, konkurss Jūrmalai deva tai visvairāk vajadzīgo – naudu.
Un līdz ar naudu arī jociņus, visnotaļ nicīgus par Latviju.
Varbūt, bet arī tā lieta ar rīkotājiem ir pārrunājama. Bet, atgriežoties pie jaunajiem, viena lieta ir parādīt televīzijā, reklāmā – cik brīnišķīgi – jauns talants uzvarējis šovu programmā, pagrozījies kādā X faktorā… To visu jau var darīt. Taču, dod Dievs, ka parādītos tāds talants, kas tev krīt ne tikai acīs, bet arī ausīs, kad jūti, ka ar šo jauno cilvēku var kaut ko darīt. Mans mūžs tā arī pagājis, lielāko daļu sākot ar tiem mazpazīstamiem. Nupat vakar bijām koncertā Alūksnē (saruna notiek 23. oktobrī. – V. K.), dziedāja Dināra Rudāne, Kristīne Prauliņa – viņa, lai gan muzicējusi savā gospeļu korī, ar mani sāka vai no nulles. Mārtiņš Ruskis patlaban mācās Mūzikas akadēmijā kā vokālists, varbūt dienās būs solists Operā. Muzikālo sastāvu vadīt esmu uzticējis ģitāristam un aranžētājam Mārcim Auziņam, koncertos varēs dzirdēt arī mūziķus Kristapu Vanadziņu, Tomu Poišu un Rūdolfu Dankfeldu. Visi kopā nopriecājāmies par jauno Alūksnes Kultūras centru, brīnišķīgs.
Kā publika uzņēma?
Pat ar stāvovācijām, kaut arī lielākā daļa dziesmu bija pilnīgi nepazīstamas, par deviņdesmit procentiem jauns repertuārs. Daži bilda, ārpus programmas esot vajadzējis nodziedāt kaut ko no vecā, bet es atteicu, ka pietiek citu dziedātāju, kas dzied zināmo. Viktoram Lapčenokam nesen apaļa jubileja, bet viņš joprojām dzīvo ar astoņdesmito deviņdesmito gadu repertuāru.
Kāpēc gan lai cilvēki neuzņemtu labi arī pilnīgi jaunu repertuāru?
Atpazīstamība ir no svara. Daudz, arī radio, skanējusi melodija tevī iesēžas. Bet, pirmoreiz atskaņojot, vienmēr tās bažas – pielips meldiņš vai ne. Tā ir svarīga lieta, no tā atkarīga tālāka dziesmas karjera. Alūksnē tā arī publikai teicu – jūs tikko noklausījāties piecpadsmit jaunas dziesmas, bet es klausos, kā reaģējāt. No jums atkarīgs, ko mēs tālāk dziedāsim…
Pieminējāt televīzijas šovu “X faktors”. Skatāties?
Absolūti ne. Pats esmu sēdējis žūrijās, ļoti labi zinu to spēli. Ja pateikšu ko kritisku, no publikas tūlīt metīsies virsū, labāk pasmaidu. Novērtēju izpildītāju – jauki izskatāties, skaisti dziedājāt… Bet tālāk neturpinu, cenšos ar kādu lētu joku izkļūt no tās situācijas.
Jūsu humora izjūta ir visnotaļ zināma. Kā jūs teiktu – kas ir labs joks?
Kas nevienu neaizskar. Lai cilvēks, par kuru pasmaidi, neapvainojas. Uztvere jau ir ļoti dažāda. Tagad aizraujas ar tā dēvēto humoru “zem jostas vietas”. Pat teātra izrādēs dzirdami teksti, kas sāk vienkārši apnikt. Kad pašķīrāmies ar Edgaru Liepiņu, viens no iemesliem zināmā mērā bija arī tas, ka viņš sāka aizrauties ar latviešu nerātnajām dainām. Teicu, nevajag, ātri apniks. Ja tu izmet ko pikantu, asprātīgu, prīmā. Pašam ar visādi gadījies. Sieviete pasniedz puķes. Es pretī – nu nevajadzēja jau tā tērēties… Apvainojās. It kā es būtu pateicis, ka ziedi par lētiem. Ar latviešu humoru mums tā lieta diezgan sarežģīta. Viss sākas un beidzas ar Rūdolfu Blaumani. Viņa lugās ir labi pipariņi, ne velti tās spēlē un spēlēs. Bet nekad nedrīkst iet ārā no rāmjiem.
Pēdējā laikā pirms koncertiem allaž pieminat astoņdesmitgadnieku jubilejas – pērn, ieminoties par krāšņo režisora Jāņa Streiča godināšanu Rēzeknē, piebildāt, ka pēc tās “vēl joprojām nevaru koncentrēties”.
Ar to gribu teikt, ka Streiča jubileja pārspēja manējo. Bet Jānis, protams, par to vien sirsnīgi pasmejas, jo viņam ir lieliska humora izjūta.
Bet lai nu paliek joki. Kas ir pirmais – ausīs ieskanas meldiņš vai arī iepriekš ir sameklēta dzeja? Kā bija jaunajā albumā, kur izmantota Jāņa Petera un Leona Brieža dzeja?
Mums ar Jāni (Jāni Peteru. – V. K.) ir īpaša sadarbība. Kaut tagad dzejnieks bieži no mājas ārā neiet, viņš ļoti daudz raksta, šo to pārsūta man. Palasu, ja kaut kas aizķeras, mēģinu uzrakstīt meldiņu. Ļoti veiksmīga sadarbība man bijusi arī ar Leonu Briedi. Jānis Peters man palīdzējis ar dzeju gan gatavām melodijām, gan, dabiski, šo to esmu komponējis jau gatavai viņa dzejai. Tagad, piemēram, man uz klavierēm stāv divi jauni Jāņa Petera dzejoļi “Baltie Ziemassvētki” un “Jēriņš”. Dziesmas steidzīgi jāieraksta, jo tā ir Ziemassvētku tēma.
Būs atkal jauns albums?
Nē, ar diskiem vairs negribu nodarboties. Ierakstīšu vairākas dziesmas, droši vien izmantosim koncertos. Bet problēma tā, ka mums trūkst vīriešu zemo balsu ar sulīgu, skaistu tembru. Kad atver muti, lai jau pirmais tonis noskaņo klausīties.
Padomju laikā, lai tiktu uz skatuves un kur nu vēl izdotu albumu, bija jāiztur pamatīgs siets. Nu tas viss ir ļoti vienkārši, ja vien ir nauda. Bet vai šī situācija nekaitē albumu kvalitātei?
Tas taču vairāk kā skaidrs! Ne viens vien uzdzied mājās – radiem, draugiem patīk, uzspēlē ģitāru, arī četrarpus tūkstoši eiro nav liela nauda. Bet vienam otram talantīgam tā ir problēma. Bet diski mani ne īpaši interesē, jo tie apgriezieni mūsu tirgū diezgan niecīgi. Labāk ierakstām, atdodam radio, jo tur latviešu mūziku vēl kaut cik spēlē, tas pats “Radio-2”, par ko gan dažādi dzirdēts.
Ka bojā gaumi…
Bet vai tas nebojā gaumi, ja kaut ko gudru spēlē sliktā līmenī? Nez kāpēc reitingi “Radio-2” vislielākie? Jā, šim radio var daudz kur piesieties, bet tāda nu ir latviešu šlāgermūzika, latviešu ziņģe. Daudziem cilvēkiem patīk, un tās ir klausītāju tiesības par atskaņošanu lemt. Nevis kādam kritiķim vai muzikantam, kas gudri izsakās, bet, kad pašu redzi uz skatuves, diezgan nožēlojams skats.
Dzejai dziesmā visnotaļ liela nozīme, kaut vai atceroties iepriekšējos Vispārējos latviešu dziesmu svētkus 2013. gadā, kad ne jau Paula mūzikas, bet gan vārdu dēļ repertuārā neiekļāva “Manai dzimtenei”, nevēloties divdesmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kādu baidīt ar asins lietu.
Tā dziesma padomju laikā izdarīja daudz vairāk nekā daudzas citas. Negribu lielīties, bet tā bija kā himna. “Dievs, svētī Latviju” jau toreiz nedziedāja. “Manai dzimtenei” savu bija padarījusi, un es vairs par tālāko neinteresējos. Kā jau autors,stāvu no Dziesmu svētkiem pa gabalu.
Kādai jābūt labai Dziesmu svētku dziesmai?
Nezinu, to neviens nekad iepriekš nevar pateikt. Ko tik latviešu komponisti gadu desmitiem nav rakstījuši, bet cik dziesmas palikušas zelta fondā? Dārziņš, Vītols, Melngailis, Kaminskis…
Arī Brauns ar savu “Saule. Pērkons. Daugava”…
Bet uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt! Ir dziesmas, ko koristi vēlas dziedāt. Ar varu tur neko neizdarīs. Kori gan mums labi. Nesen man bija interesants un veiksmīgs koncerts universitātes aulā ar Jelgavas meiteņu kori “Spīgo”. Pirmajā daļā meitenes tautastērpos dziedāja dziesmas par upēm, otrajā daļā populāru estrādes mūziku. Ļoti labā līmenī. Arī diriģente Līga Celma lieliska. Nav nekāds brīnums, ka koris viens no labākajiem, spicē.
Esat teicis, ka abas jūsu mazmeitas studē ārzemēs. Vai uz Dziesmu svētkiem nākamgad brauks?
Būs atkarīgs arī no darba. Monika un Anna arī piestrādā. Monika apgūst kino Losandželosā, vienā no lielākajām universitātēm pasaulē, kur izturēja pamatīgu konkursu. Viņai ir perfekta angļu, krievu valoda, latviešu – pats par sevi, un vēl vairākas. Kad atbrauc mājās parunāties, jūtu, jaunajiem pavisam cita pasaule, cita domāšana. Milzu starpība ar manu gadu gājumu, par jaunību vispār nerunājot. Ko manā laikā nozīmēja vienu ārzemju platīti dabūt… No jūrniekiem pa kluso nopirkām Luiju Armstrongu par lielu naudu un bijām laimīgi. Šodien pavisam cita domāšana, citas iespējas, kā diena pret nakti. Jaunie redz un dzird visu pasaulē. Bet arī nosacījumi tagad nežēlīgāki. Mazmeita stāsta, ka viņa iziet no mājas astoņos no rīta un naktī ap divpadsmitiem atpakaļ. Bet pamēģini tikai darba vai kā cita dēļ universitātē nokavēt vai neierasties. Vienreiz aizrāda, otrreiz izmet ārā. To slodzi izbaudīt vajadzētu vienā otrā mūsu universitātē.
Vai operetei kā žanram ir cerības atdzimt?
Un kāpēc ne? Viss atkarīgs no tā, vai varēs izveidot labu trupu. Savulaik tāda bija – piemēram, lieliska dziedātāja bija Helēna Spanovska, aktiera Harija Spanovska māte. Lai arī it kā vieglais žanrs, to pašu “Sikspārni” nodziedāt nav nemaz tik vienkārši. Un ir tā, ka katrs laiks diktē savus noteikumus. Ap Operetes ēkas telpām ir visādas tumšas lietas, daudz kas noklusēts. Operetes liktenī kaut kāda vaina tiek uzgrūsta arī man. Bet esmu pie tā pieradis. Starp citu, ir atklājušās lietas, ko esmu nodibinājis un ko pats jau biju aizmirsis. Piemēram, būdams kultūras ministrs, esmu nodibinājis Okupācijas muzeju. Jocīgi, bet ir tāda pavēle. Un ir vēl viena manis dibināta slavena iestāde – Kultūras akadēmija.
Kuri no bites dzēlieniem sūrst visilgāk?
Šajos gados saņemts viss – dzēlieni, sitieni, dūrieni… Esmu apgrozījies visādās, arī tā dēvētajās politiskajās aprindās. Bet tā ir vēsture, kurā negribu bez jēgas skatīties atpakaļ. Jādzīvo šodien un jālūko, kas būs pēc dažiem mēnešiem vai gada. Māksliniekiem jau tāds liktenis. Uzraksti skaņdarbu vai iestudē izrādi, viens kritiķis ceļ, otrs peļ. Man galvenokārt metušies virsū, ka cenšoties izpatikt publikai, meldiņi par vienkāršiem, akordu par maz… Es to visu zinu no galvas, bet, kā jaunajiem esmu mācījis, neņemiet nu ļaunā, – lai tas būtu roks vai šlāgeris – viss mūzikas spēks ir melodijā. Un dzejā tāpat. Tev pielīp viena vai divas rindiņas no piedziedājuma vai viens vienīgs motīvs. Taču tas iesēžas atmiņā un paliek. Būtiskākais – emocionālais izpildījums. Komponists var uzrakstīt nezin ko, bet dziesmas likteni izšķirs dziedātājs vai aktieris. Bet ziniet, nu gan man jāiet, jāpārģērbjas… (Maestro sarosās.)
Šovakar atkal M. Čehova Rīgas Krievu teātrī spēlēsit klavieres mūzikas un dzejas iestudējumā “Meitene kafejnīcā”.
Starp citu, nav slikts darbs, vismaz man pašam tā liekas un pat vairāki kritiķi atzinuši. Olga Pētersone Austras Skujiņas dzeju nevis atdzejojusi, bet iztulkojusi krievu valodā. Izrādījās, ka viss, par ko Austra Skujiņa runā, ir ļoti tuvs krievu mentalitātei. Divas aktrises, viena jauniņa (Jana Herbsta. – V. K.) un viena jau pārbaudīta vērtība – Veronika Plotņikova, izspēlē Austras Skujiņas traģēdiju. Kā zināms, viņa beidza savu dzīvi Daugavā. Mēs spēlējam šo uzvedumu vienu reizi mēnesī. Vairāk smagi izturēt, jo runa par nāvi, izmisumu. Austras Skujiņas dzejā ir kaut kāda līdzība ar krievu klasiķiem Ahmatovu, Cvetajevu, cilvēkiem, kas daudz pārcietuši, kurus dzīve nav žēlojusi… Tagad jau publika vairāk alkst viegluma, runā par bitēm. Bet man pašam no pēdējā laikā izdotajiem viens no labākajiem šķiet disks “Raimonds Pauls. Opera”. Uz vāka esmu uzlikts baltā šallē un cilindru galvā, tādā Verdi stilā. Albumam paņēmām pasaulē slavenāko operu āriju izlasi. Karmenu, Traviatu… Atteicāmies no dziedātājiem, balsu vietā mans klavieru solo. Tā arī teicu – šo gabalu dziedāja Garanča, šo Antoņenko… Skanējumu papildina orķestris, ko veido Latvijas Radio bigbends ar “Sinfonietta Rīga” stīgu grupu. Koncertā Tallinā bija milzu panākumi. Un Igaunijas galvaspilsētā atkal konstatēju nožēlojamo faktu, ka pašā Tallinas centrā atrodas skaista zāle vismaz divtūkstoš skatītājiem, lieliski. Bet mēs te mokāmies pa kongresu namiņiem.
Nu jau koncertzāles lieta iegūst konkrētākas aprises.
Taču, vai izdosies to ēku piedzīvot, vājas cerības. Bet man prieks, kā cilvēki reaģē uz mūziku. Tas ir pats būtiskākais. Un ko tik Alūksnē nesaņēmām dāvanās – vietējos produktus, visādu veidu sierus, medu un ši-tā-du žāvētu stori! Vai nav kolosāli? (Pasmaida.) Atausa mazliet atmiņas par “Mikrofona aptauju” laiku. Publikas sirsnība un atsaucība ir dopings, kas man visu laiku palīdz. Daudzi apskauž, ka savos gados (pērn Maestro apritēja apaļi 80. – V. K.) vēl varu uzkāpt uz skatuves. Bet es eju. Uz skatuves būs aizvadīti piecdesmit sešdesmit gadi. Ja sāktu skaitīt koncertus, pat nezinu, kāds cipars parādītos. Te, Radio mājā, bēdīgi ielūkoties bildēs pie sienas – no mūziķiem, ar kuriem astoņdesmitajos braucām koncertēt uz Maskavu, puse jau miruši…
Maestro, vai rokas pirms kāpšanas uz skatuves jums kādreiz vēl svīst?
Kur nu vairs. Vienīgā reize, kad diezgan nopietni biju uztraucies, kad spēlēju ar LNSO un Marisu Jansonu pie diriģenta pults. Tas man prasīja piecus gadus no dzīves. Bet citādi ne. Pie instrumenta jūtos pārliecinoši.
