Saņemam iedvesmojošas ziņas no frontes, rodas sajūta, ka viss būs labi – Ukraina uzvarēs. Bet ja nu ne? 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Diez vai kādam varēja rasties šaubas, ka Latvijā ir ļoti daudz putinistu. Pareizāk sakot – krievu impērisma piekritēju, jo Putina pazušana no skatuves nebūt nenozīmētu šīs pārliecības beigas. Lai par to pārliecinātos, atliek vien paskatīties ainas no 9. maija svinībām Rīgā vai Daugavpilī, lai saprastu, ka ne jau “senčus” pieminēt ir galvenais mērķis tur sanākušajiem.
Un šajā gadījumā pat nav svarīgi, vai lietot slaveno ģenerāļa Franko laika terminu “piektā kolonna”, kā viņš Spānijas pilsoņu kara laikā pagājušā gadsimta 30. gados it kā apzīmējis savus atbalstītājus tobrīd vēl pretinieku kontrolētajā Madridē, vai kādu politkorektāku apzīmējumu, galvenais ir saprast, ka tāda grupa mūsu vidū ir. Iespējams, pat diezgan ievērojama.
Tomēr šoreiz ne tik daudz par to. Ir arī kāda cita kategorija – plašāka, bet vienlaikus nemanāmāka. Turklāt te nav skaidri izteiktas līnijas pēc etniskās piederības vai politiskajām simpātijām. Runa ir par tādiem, kas saka: “Es neesmu nevienā pusē…” Vai arī sludina: “Es esmu par mieru…”, izvairoties vērtēt, kāpēc tad šis miers zudis.
Vēl viens populārs sauklis: “Nepieciešams sēsties pie sarunu galda un vienoties ar Putinu.” Viss šķietami pareizi un nevainīgi, tomēr nav pat jābūt trenētam analītiķim, lai saprastu, ka šo retoriku pārņēmuši tie, kas vēl nesen bija gatavi krist ciešos apkampienos ar Krieviju, bet pašlaik aptvēruši, ka tādā garā turpināt vairs īsti nevarēs.
Imantam Ziedonim ir dzejolis par otro tēva dēlu, kur viņš lieliski apraksta šo īpatnējo (gan jau ne tikai latviešiem raksturīgo) sindromu: “Vienam tēvam trīs dēli./ Un tādu tēvu pasaulē bez skaita./ Skaidrs, ka trešais ir Antiņš./ Skaidrs, ka pirmais – īsts maita./ Tas pirmais, zinām jau – pirmais./ Tas trešais – ar sirdi cēlu./ Bet mūžam sena ir pasaules sāpe/ Par tēva otro dēlu./ Jo tas otrais gan skaisti prot runāt/ (Mēs dzimtenei sevi dodam!),/ Bet vienmēr nodod to trešo,/ Kad tik ar pirmo pa godam.”
“Otrie tēva dēli” labi apzinās, kas ir kas Krievijas–Ukrainas karā. Par to it kā vairs nevajadzētu būt šaubām. Pat tad, ja kaut kur no iekškabatas tiek izvilkts sarakstiņš ar lietām, ko ukraiņi dara vai darījuši nepareizi, to visu var aizslaucīt ar vienu vienīgu faktu – ne jau ukraiņi ir atnākuši uz citu zemi to okupēt un nogalināt iedzīvotājus. To dara krievi!
Tad kāpēc joprojām tiek meklēti dažādi attaisnojumi un mēģinājumi tomēr normalizēt Krievijas tēlu. Dažam varbūt tas ir apmulsums, dažam tāds “pārejas periods”, lai nezaudētu seju, dažiem viltība, lai pagaidām it kā ieņemtu neitrālu nostāju, bet vēlāk jau atkal pamazām sāktu pūst Kremļa stabulē. Nu neērti mazliet, kad Ukrainā cilvēki iet bojā, bet, ja tas pierimtu, tad jau varētu atkal stāstīt, ka pasauli var glābt tikai kopīgiem spēkiem un tamlīdzīgi.
Viens no šādiem piemēriem, kas izpelnījās plašāku ievērību, – bijušais Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš, iznācis no cietuma, steidza sniegt intervijas dažiem sev uzticamajiem medijiem, labprāt komentējot arī ģeopolitiskās norises.
Pēc Lemberga teiktā, vajagot ātri sēsties pie pārrunu galda ar Putinu un, kā izriet no tālākā, pieņemt viņa noteikumus, jo: “Zelenskis nevar izpildīt Minskas vienošanos kaut vai tāpēc, ka tādā gadījumā “Labais sektors” nometīs viņu no prezidenta krēsla. Bet nepildīt to viņš arī nevar, jo tas jau arī noveda pie pašreizējās situācijas. Pārrunas ar Putinu ir jāvada ES vadībai.”
Te iepītais stāsts par “Labējo sektoru” ir tipiska Kremļa propagandas klišeja vēl no 2014. gada, kad tas tika plaši izmantots Ukrainas dēmonizēšanai, un jau tas vien uzreiz nodod runātāja patiesos uzskatus. No otras puses, varbūt arī labi, ka Lembergs izrunājies tagad, jo dažiem jau piemirsusies viņa gānīšanās pret NATO un citi kremliskie izlēcieni.
Bet šis atgādinājums noderēs vēlētājiem rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās, kad būs jāizlemj, vai Zaļo un zemnieku savienība ir laba izvēle pašlaik draudīgajos apstākļos. Var jau neskaitāmas reizes atkārtot, ka ZZS šajā jautājumā ir atšķirīgs viedoklis nekā Lembergam, tomēr viņi turpina uzturēt ciešas saites.
Krievijas–Ukrainas karš turpinās. Mēs pašlaik saņemam iedvesmojošas ziņas no frontes, un rodas sajūta, ka viss būs labi – Ukraina uzvarēs, Putins piekāpsies, atvilks karaspēku, izolēsies savā valstī un gan jau arī Krievijā pēc laiciņa notiks pārmaiņas. Bet ja nu ne? Ja nu miera vārdā piekāpties nāksies otrai pusei? Varbūt tomēr jāmēģina pa labam ar Krieviju? Kā raksta Ziedonis – ak kas par mokām…
“Kā otrais tēva dēls/ Es uz vēdera lienu/ Starp viņiem abiem,/ Kad viņi viens pret vienu./ Bet Antiņš jau sudraba zirgā,/ Sudraba zobens rokā!/ Tagad jāizšķiras, kur iet, –/ Ak dievs, kas par mokām!/ Drīz ar zelta zobenu/ Antiņš kraukļus sitīs./ Bet ko tad –/ ja kritīs?…”
