Sandris Jūra: “Pilsētā tu sāc skatīties – gribu tādu mašīnu, tādu māju, sāc maldīties šajās lietās…” 0
Augustā pie radio klausītājiem un reizi mēnesī nonācis jauns raidījumu cikls “Radio vilks dabā”, aicinot ikvienu pievērsties aktivitātēm dabā. Raidījuma vadītājs, filmu “Jukonas skartie”, “Atrasts Amerikā” režisors un portāla “Nomad.lv” vadītājs Sandris Jūra ne tikai aicina ikvienu būt tuvāk dabai un izturēties pret to atbildīgi, bet arī pats dzīvi pilsētā nomainījis pret mājām dabas tuvumā.
Sandri, kā cilvēks, kurš lielākoties uz pasauli raugās caur videokameras aci, nokļūst radio?
Šī patiesībā ir atgriešanās radio, jo mana radio karjera savulaik sākās “Radio Skonto”, kurā darbojos no pašiem pirmsākumiem. Kādā mirklī kļuva mazliet garlaicīgi, ziņojot par to, kāds ir laiks un atkārtojot to vai citu saukli. Toreiz dibinājās Vides filmu studija, un startēju tur kā viens no autoriem – sākumā kā raidījumu vadītājs, bet pēcāk lēnām pārorientējos uz aizkadru – režiju, montāžu. Tomēr radio man ir ļoti tuva un saprotama lieta. Toreiz, kad pirms aptuveni 20 gadiem gāju no tā prom, pats sev apsolīju, ka reiz atgriezīšos, un te nu es esmu!
Kas īsti ir “Radio vilks dabā”?
Par šo ideju jāpateicas Sandim Šrāderam – viņš redzēja raidījuma vīziju, uzrunāja mani, un es teicu “jā”. Raidījumam gan ir unikāls formāts, jo te radio ies roku rokā ar video un varu pielietot visu savu zināšanu spektru. Te satiekas daba, radio “fīlings”, bet reizi mēnesī – arī pilnvērtīgs video raidījums. Galvenais, par ko runājam, ir daba un saimniekošana dabā. Par to, kā racionāli cilvēkam saskarties ar dabu. Viens no mērķiem ir stāstīt par to, ka mums ir dabas takas, stāstām par medniekiem, lauksaimniekiem, ģimenēm, kuras pārceļas no pilsētas uz laukiem, uzverot, ka visa dzīve nenotiek Rīgā – ārpus lielpilsētas, un, vēl jo vairāk, pie dabas, notiek daudz interesantu lietu.
Kas pašu mudināja iesaistīties raidījumā?
Viens no maniem būtiskākajiem mērķiem ir aktualizēt “Nomad.lv” iniciēto atkritumu satīrīšanas akciju – “Ko ienes, to iznes”. Tikko biju Somijā, kur šī tēma šobrīd ir ļoti aktuāla. Visās atpūtas vietās ir zīmītes, aicinot ņemt līdzi no meža visu, ko cilvēks uz to atnes. Iznākumā – plastmasas atkritumus, iepakojumus patiešām nekur neredz mētājamies. Arī pie mums uz to aicina gan āpsīša zīmes, gan mūsu, “Nomad” emblēma, gan Latvijas Valsts mežu aicinājumi.
Pēc filmas “Atrasts Amerikā” (2003), stāsts par aizbraucējiem no Latvijas, šķita, ka jūs interesē sociālas tēmas, taču kā gadījies, ka uzmanības lokā nokļuva tieši daba?
Nav nekas svarīgāks cilvēka dvēselei kā būt pie dabas. Latvijā mums tās ir daudz – ūdens resursi, upes, ezeri, meži, kas klāj pusi Latvijas. Nekur citur tu nevari tā “sinhronizēties” ar pasaulīgo, kā esot pie dabas. Pilsētās cilvēce dzīvo tikai mikroskopisku daļu no visas cilvēces vēstures, bet lielākoties cilvēks ir bijis kontaktā ar dabu un tiešā dabas ietekmē. Dabā tu smelies spēku, skaidrību un tur vispār saproti, kas esi.
Tāds pagrieziena punkts dabas virzienā bija filma par jūsu leģendāro braucienu pa Jukonas upi?
Ja filma “Atrasts Amerikā” notika tādā pašplūstošā mutulī, tad “Jukonas skartie” tapa ilgā laika periodā – pirmo daļu samontējām 2002. gadā, kad tapa seriāls par Jukonu, tad 2008. gadā braucām atkal. Visu laiku gribēju to pieredzi salikt kopā vienā lielā stāstā un tas arī izdevās. Iznāca gandrīz trīs stundu gabals, bet tas nezaudē aktualitāti arī tagad.
Atmiņā palicis kāda vācu pāra teiktais – esot mežonīgajā dabā, top skaidrs, ka esi nevis barības ķēdes augšgalā, bet kaut kur vidū – tu vari kādu apēst, bet arī tevi var apēst.
Šī realitātes sajūta cilvēkam ir svarīga pašizaugsmei. Turklāt, esot dabā, lietas notiek pašas par sevi. Pilsētā, politikā – tur ir savas viltības, kādu dabā nav. Cilvēks un daba – tās ir senas, daudz dziļākas attiecības – pat par cilvēku savstarpējām attiecībām. Tā ir milzīga enerģija – katrs dabā var atrast kaut ko savu, sākot ar gaisa kvalitāti līdz braucienam pa upi. Kādam daba vienkārši ir līdzeklis pret stresu, reizē pietiek ar desmit minūtēm vai stundu dabā. Kad tu aizbrauc ar teltīm, vakarā iekurini ugunskuru, nakšņo dabā, kādā brīdī tu saproti, ka tev dzīvē neko citu nevajag. Turklāt tas viss ir par brīvu. Pilsētā tu sāc skatīties – es gribu tādu mašīnu, tādu māju, sāc maldīties šajās lietās. Arī es neesmu nekāds izņēmums, bet maksimāli cenšos “sinhronizēties” ar dabu.
“Nomad” ir tā platforma, kurā koncentrēta jūsu dabas pieredze raidījumu, filmu, akciju veidā.
Tā ir mūsu saliņa, kurā top mūsu stāsti, sākot ar filmu “Jukonas skartie”, raidījumiem “Piedzīvojums dabā”, “Uz meža takas” un citiem. Mēs esam trīs – es, Jānis Kļaviņš un Māris Olte. Man ir svarīgi veidot šos raidījumus, stāstīt par dabu – jo vairāk, jo labāk. Mediju pasaulē ir salīdzinoši maz satura, saistīta ar dabu. Mūsu mērķis ir nemitīgi pilināt šo mūsu nomadisko dzīvesziņu.
Kā pats ejat dabā – zinu, ka tās nav ne medības, ne makšķerēšana.
Man ir svarīgi vienkārši būt dabā. Esmu kompānijas cilvēks – kopā ar ģimeni, draugiem. Parasti tie ir laivu braucieni – agrā pavasarī, kad nav sākusies tūrisma sezona, braucam pa Abavu, Ventu, Salacu. Manā pasaulē skaistākā upe ir Irbe ar tās brīnišķīgo izteku jūrā. Tās divas dienas pavasaros, ko mēdzu braukt kopā ar sievu kanoe laivā, man ir kā meditācija. Laivošana man vispār ir optimālākais veids kā ceļot – tu vari paņemt līdzi pietiekami daudz lietu, tās nav jānes mugurā, reizē izmanto ūdens tecējumu kā spēku – tikai pieliec airīti, un tu slīdi uz priekšu. Nebeidzu arī atkārtot – obligāti vajag nakšņot dabā, jo no rīta tu pamosties jau kā cits cilvēks. Tā tu neapzināti uzsūc visu informāciju no dabas. Un saldākais miegs ir tieši dabā.
Stāstījāt, ka arī pats esat kardināli mainījis dzīvesveidu gluži burtiskā nozīmē – pārceļoties uz dzīvi tuvāk dabai, prom no pilsētas.
Pirms gada no pierīgas, pilnībā labiekārtotas mājas, pārcēlāmies uz principā pamestu īpašumu mežā, Talsu paugurainē pie Dižstendes, kur, Stendes upei satekot ar Rindu, izveidojas Irbe. Maģiska vieta. Man bija svarīgi, lai tā ir Kurzeme – esmu dzimis Talsos.
Tad jau nav nejaušība, ka filmās skan Raimonda Tigula mūzika!
Jā! Starp citu, ar Raimondu Tigulu šobrīd apdzīvojam Lībagu pagastu – viņš vienā, es – otrā galā. Tikko veidoju filmu par Ventspils novadu, kurā arī skan Tigula mūzika. Pusotru gadu apbraukāju visus 12 novada pagastus, vācot materiālu, filmējot. Septembrī filma nonāks pie skatītājiem.
Kādas ir atziņas, pašam dzīvojot nostāk no civilizācijas?
Grūtākais bija sākums, kad rudenī pusotru mēnesi dzīvojām teltī. Latvija mitrā klimata dēļ tam nav īsti piemērota. Ja līdz tam man šķita, ka esmu gana tuvu dabai, tad tagad tam ir pavisam cita jauda. Katra diena ir atšķirīga, katrs rīts un vakars, katru mirkli. Tu sāc domāt savādāk, tu ieraugi, cik daba ir dažāda, jūti gadalaiku maiņas, ko pilsētā īsti nepamana. Pat sniegs tagad uzkrīt dažādos veidos. Putni, kukaiņi, augu pasaule, ozolu zaļums vēl vēlā rudenī. Mūsu zemē ir mežs, sētā ir lapegles, veci ozoli, kļava, liepa, egle. Starp tiem dzīvojot, tu uzlādējies, sirds jūtas mierīgāk. Laukos arī sadzīve ir cita – cilvēki nezvana, viņi vienkārši iebrauc sētā, Pie tā man vēl jāpierod. Galvenais sākumā ir tikt galā ar pirmajām bailēm – kas nu būs! Protams, starta pozīcijā tas bija izturības pārbaudījums, arī attiecībām, bet tam tiek pāri.
Ko jūs ieteiktu tiem, kas arī apsver šādu soli – dzīvot tuvāk dabai?
Neaizrauties ar romantismu! Jāsaprot, ka vieglāk nekļūs. Vienmēr būs jārisina ūdens, siltuma, elektrības jautājumi. Jābūt uzmanīgiem ar vecām mājām – tās ir ar savu raksturu, pagātnes pēdām, sākot ar vēju, kas pūš caur sienām un beidzot ar neiznīdējamu pelējumu. Varbūt tomēr labāk padomāt par jauna ēku. Ja ticat āderēm – pirms zemes gabala iegādes uzaiciniet cilvēku, kas jums izstāsta par vietas enerģētiku – tas uzlabos komunikāciju ar vietu par simt procentiem. Pats, meklējot zemes gabalu visā Kurzemē, pat nolēmu noskatītajā vietā vispirms pārnakšņot, sajust šo vietu. Piemēram, vieta, kas mums sākumā šķita laba esam, izrādījās, nemaz nebija īstā. Protams, cīņa par uzticamiem celtniekiem mūsdienās ir varoņa cienīga. Pats galvenais, cilvēkam ir jāsaprot pašam savas domas konstrukcija – vai šī tiešām ir lieta, ko viņš reāli vēlas.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Režisors. Ar visu, ko ietver šis vārds – dzīvē un darbā. Miers. Dziļums.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez būšanas dabā. Bez saulrieta. Bez cilvēku attiecībām.
Lielākais sasniegums darbā?
Filma”Jukonas skartie”, kas ir unikāls mūsu ilglaicīgas pieredzes sakausējums.
Labākā izklaide?
Būt kopā ar vistuvākajiem pie dabas. Tikko kopā ar meitu un sievu bijām Somijā – tāda kopā būšana ir visdārgākais laiks.
