Sandra Vensko: „Pasaule kļuvusi citāda, nesaprotama un ļauna” 16
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājis teju gads, kopš pasaule kļuvusi citāda, nesaprotama un ļauna. Tieši ļauna. Vēl sliktāk – cilvēki izliekas, ignorē apkārt notiekošo, mazāk svarīgo noliek priekšā kā aizsegu, vairogu. Patiesi, kādēļ man jājūtas slikti, ja ārpus valsts kādu nogalina?
Mana paaudze ir tā, kas vēl piedzima Sibīrijā. Ieradās Latvijā, taču citā valstī, ne tādā, kādu pazina izsūtītie cilvēki. Tas, kas pirms izsūtījuma šeit palika, nokļuva svešo rokās. Tik vienkārši un reizē neticami, ka tā spēj un drīkst izturēties cilvēks pret cilvēku. Nemainīgi urdošs jautājums – kā tas var būt? Varbūt tāpēc, ka reālais karš parāda cilvēka dabu, ir vērts atgādināt par pagātni, kas pārtapusi šodienā.
Nav viegli pieņemt faktu, ka var un drīkst iznīcināt mākslas darbus vietās, kur šobrīd norit karadarbība. Tikpat naivi ir nesaprast, ka māksla spēj būt ierocis tur, kur iespējams manipulēt ar sabiedrību. Vai māksla var kādu nogalināt? Protams, nevar, ja vien mākslas darbā nav paslēpts reāls ierocis. Karš parāda, cik naivi un labticīgi mēdz būt cilvēki, jo visam jānotiek uz labu. Izrādās, labumu var gūt visādi, vienīgi jāprot distancēties vai strādāt ar sabiedrību. Likt aizmirst patieso situāciju, nedomāt par garīgo iztukšotību, kas seko pēc savstarpējām vārdu pārmaiņām, vēlamo uzdodot par esošo, debatēt, ko nozīmē sankcijas kara kontekstā, ko nozīmē sadarboties ar cilvēkiem, kuri praktiski ietekmē kultūras vidi, groza ļaužu prātus, liek diskutēt. Manipulācija kā neredzama roka nosaka spēles gaitu un ietekmē notikumu ritējumu. Tikko kāds pamana nianses, vainīgo nav.
Ziņa par Ogres pašvaldības vēlmi kādam izpatikt atgādina, cik trausls, gluži kā porcelāns, ir mākslas process. Ja palūkojas uz izstādi, kas tā arī netika atklāta Ogres pilsētā, varētu noticēt labajai gribai. Ja raugās no citas puses, tad nav īstais laiks koķetēt ar sankciju skartajiem. Vēl jo vairāk, palikt zem politiska sitiena kultūras ministru izskatās vairāk manipulācija. Ja vien mākslas darbu turētājs nebūtu kara kontekstā sankciju skarts cilvēks, iecerētā izstāde Ogres muzejā šķistu gana interesanta. Kāds aprēķins vadīja Ogres pašvaldības vadītāju būt par starpnieku starp muzeju un kolekcionāru? Ja nebūtu kara kaimiņvalstī, uz daudzām norisēm, kas skar mākslas pasauli, varētu pat nereaģēt.
Skaisti skan – mākslinieku darbi, unikalitāte. Šobrīd mākslas pasaule Ukrainā, kur notikuši iebrukumi un kultūrvide iznīcināta, gluži kā pirmskara laikā Latvijā, tiek pamazām noārdīta. Tiek iznīcināta iepriekšējos gados radītā kultūras ainava, pārplēsta pušu piederības sajūta, valsts ievainota. Šīs līdzības var nesaskatīt, ja nezina, kā pirmskara periodā Latvijā nonāca līdz kultūrtelpas noārdīšanai. Brutāli tika iznīcināts viss, ko starpkaru laikā bija radījuši kultūras, mākslas cilvēki. Piespiesti pielāgoties situācijai īsi pirms kara sākuma. Pēc tam gadu desmitiem aizzīmogota un aizliegta valsts, ar ļaudīm tālumā – kā Rietumos, tā Austrumos. Jā, tas izklausās biedējoši, taču atmiņu grāmatas izdzēsa tāpat, kā šobrīd liela un neprognozējama kaimiņu valsts Ukrainā cenšas izdzēst cilvēka gribu, pakļaut savai izpratnei par kultūru.
Mākslas katarse un pacelšanās pāri ikdienības laiskumam, valdošo partiju uzraudzīšana, kas gan var būt labāks par šo? Tik pazīstami, jo dzirdēts neskaitāmās variācijās, tik nesaprasta un pāri slīdoša sabiedrības ainava. Ja kaut kas šo pasauli vada un stūrē, tie ir dabas riti, zīmes un vēsturiski pieturas punkti, nekas vairāk.
Daļa sabiedrības norobežojas no agrāk labi zināmiem ļaudīm, kāds izmanto savu popularitāti, neapstrīdamu talantu, lai parādītu pasaulei savu nostāju, aicinot nejaukt politiku un mākslu. Kaut kur citur, tālu un netraucēti, var šaut, sist, dedzināt, bet mākslu tas neskar. Varbūt ir pārāk grūti izturēt domu par vardarbību, par nemitīgiem uzbrukumiem, par to, ka var nākties rokās ņemt ieroci un doties aizsargāt savu zemi. Neko no tā nejūt, kad aplaudē un skan ovācijas.
Lai kā negribētos, šobrīd pieredzi iegūt bez kara pieskāriena mākslas pasaulei nav iespējams. Tāpat nav vidusceļa, nav apkārtceļa tur, kur sastopas izvairīgie un vienaldzīgie, bagātie un ietekmīgie ļaudis. Šobrīd katrs pats uzdod sev jautājumu par to, kas īsti ir karš un ko darīt ar savu sirdsapziņu.
