Sandra Vensko: Brutāla vardarbība kā 21. gadsimta sērga sasniegusi kaimiņu valsti Baltkrieviju 0
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš tās dienas, kad atguvām valsti, pagājis laiks, ko varētu salīdzināt ar dzejnieka Leonīda Breikša dzīves laiku.
Breikšs ir viens no tiem neskaitāmajiem vardarbības upuriem, kurš varētu paust par valsts tapšanu, sabiedrību, ja vien izsūtījumā uz Astrahaņu 1941. gadā būtu palicis dzīvs. Leonīds Breikšs 1942. gada aprīlī 33 gadu vecumā mira līdzīgi kā tolaik daudzi izsūtītie.
Negribas domāt, ka izciestās sāpes mūsdienās atgriežas citā veidolā vai neizprotamā veidā notiek šo sāpju mutācija. Fakts vienīgi ir tas, ka brutāla vardarbība kā 21. gadsimta sērga sasniegusi kaimiņu valsti Baltkrieviju.
Par eksistenciālo, apziņā iekodēto, kā arī sakņu turpināšanos, radošumu domāju pēdējās dienās, kad cilvēki cits citam līdzās dzīvā ķēdē simbolizēja vārda un uzskatu brīvību.
Karoga satveršana, došana tālāk ne vienmēr ievērojot divu metru distanci, no rokas rokā atšķeļot negatīvo, sašķeļot neredzamo, izberžot no prāta uz mirkli mūžīgo ienaidnieku.
Nevardarbīgi domās, solidāri ar kaimiņiem, spēks, kas rodas kopībā, kopienā, atbalstā. Tā, noārdot slāni pa slānim brīvības rutīnu, augusi apziņa, varas apzināšanās bez upuriem, garīga un netverama substance. No otras puses – trauslums, kas jāuzmana, lai brīvība neizgaist.
Pārkāpt robežas, melot, arī tā ir brīvība, kas nevienam nav liegta, tas vairāk sirdsapziņas stāvoklis, izdevīga pozīcija, cilvēks pēc būtības nemainās.
Vārda brīvība ir spēcīgākais ierocis, kādu sabiedrība izmanto. Lieki piebilst, kādas sekas un sods sekoja vārda brīvību sludinošiem pirms atmodas, kā vārda brīvību izmanto šodien.
Baltkrievijas notikumu fonā dzīvojam tik demokrātiski, cik protam labumus izmantot. Nereti pietiek ar atslēgvārdu, lai rastos notikums, lai cilvēks apliptu ar teksta skaidiņām, bet tas jau brīvības noskaņās nav būtiski.
Vardarbības termina izmantošana brīvā valstī nereti kļūst par tādu kā aizsegu patiesi smagām un neatšķetinātām lietām un noziegumiem, pasaules mēroga netaisnībai un cilvēku ciešanām.
Laiku pa laikam kāds sabiedrībā zināms cilvēks nokļūst krustugunīs, lai sabiedrība testētu savu attieksmi pret kultūru, zinātni, reliģiju un varu. Nekur nav zudusi aizdomīgā sabiedrības daļa.
Cilvēku viedokļi šobrīd izgaismojas tepat, uz Bruknas muižas kāpņu fona. Daudzi radoši cilvēki šajās dienās pauž savu attieksmi priestera Andreja Mediņa aizstāvībai.
Rakstnieces un publicistes Marinas Kosteņeckas vārds un sociālajos tīklos rakstītais atgādina par vērtībām, par cilvēka paveikto pēc būtības.
Pie kāda karoga turēties vienam un bez spārniem? Cilvēka sirds ir apbrīnojama tik ilgi, kamēr caur to plūst asins upe un tās krasti ir cilvēka miesa.
Grūta un smaga brīva cilvēka pārtapšana, sevis audzināšana, varbūt jauns rūdījums jaunā situācijā, kas atgādina, cik tuvu var pietuvoties ļaunums?
Paralēli tam, kas notiek Baltkrievijā, skan neiecietīgas un nervozas intervijas par vardarbību pašu mājās. Nesalīdzināmas substances ir cilvēka miesiskās ciešanas cietumos iemestajiem un garīgās – atrasties starp vārdu akmeņiem un būt nomētātam šeit.
Par Mediņa skaļās lietas pasludināšanu var tikai skumji pasmaidīt.
Pretī baltkrievu ciešanām darba terapijas ciešanas šķiet kā absurds un slikts joks. Par vardarbību, sāpēm un likumiem runājot, gribu atgādināt Jāņa Lūsēna ar Leonīda Breikša vārdiem komponēto dziesmu “Lūgšana Ziemassvētku vakarā”.
Katram šī dziesma kaut ko atsauc atmiņā, kādu labestības mirkli, kādu zaudējumu, ciešanas un dziļas sāpes, bet būtiskākais ir tas, ka atgādina par cilvēkiem, kuru vairs nav, bet dzīvo starp mums kā Breikšs un Valters Frīdenbergs, katrs nes savu spārnu, kas ceļ un nes pāri un augstāk.
Visi nesam šo valsti, kā protam, un ar mīlestību.
Dzīves un nāves pretmeti, kas rosina kritiski domāt, kritiski vērtēt, neļauties emocijām, ir cieši līdzās.
Vērtīgi būtu katram pašam izurķēt savus iekšējos stāvokļus, kā ēnas pusi izstumjot ārpus sevis, ieraugot savu īsto un cilvēcisko seju iepretī brutālai un reālai vardarbībai un sāpēm.
