Sandra Vensko: „Līdzās un paralēli plūst divas Latvijas!” 0
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Gribas to vai ne, kultūras dzīve nedaudz atgādina sprostu, kubu, noslēgtu vidi, kur jaušamas svārstības, atkarībā, ko drīkst, kas aizliegts, kas ieteicams vai kaitīgs.
Kultūras koks, kas izaudzis no saknēm, ievīkšķīts starp digitālajām slēdzenēm. Nesataustāms, nenodzēšams, tomēr iztēli rosinošs attēls, kas pavada ik uz soļa un pamazām atbīda cilvēku pagātnē; koka saknes norāda, ka kaut kas jau ir bijis, jau noticis, pārdzīvots, nogatavināts kā auglis, nobriedis un sargājams no neparedzamām blaknēm.
Laiks un vīrusa klātesamība cilvēka apziņā varētu vilkt paralēles ar Sveču mēnesi, kas mūsdienu izpratnē ir seno tradīciju kopums, taču iekšējo satvaru, apzīmējumu visam, kas šajā pārejas periodā no ziemas uz pavasara pusi notiek dabā, cilvēkā, pilnībā ieraudzīt nav iespējams.
Šoziem sniega sega noklājusi visu Latviju, gaišie toņi uzbur ziemeļzemei raksturīgās ainavas, atsauc atmiņā tik labi pazīstamās, auksta, pūkaina, ledaini samtaina sniega izjūtas, sirsnīgus smieklus, bērnišķīgas izdarības, sniegavīrus un stilīgus sniega apķepušus cilvēkus.
Dabisku prieku sagādā naivas un kičīgas fotogrāfijas ar slēpotājiem nogāzēs, ainavām kā senās pastkartēs. Jautras izdarības, kas nelīdzinās ekrānos redzamajām sejām, ilgstošām, nereti neauglīgām diskusijām, ko raida atkārtojumos, un nemainīgi vaļīgi aizsegtas mutes atgādina, ka laiks veļas kā zaru saišķis, nenotverams un attālināts.
Pirms gada valdīja teju apokaliptisks noskaņojums un neziņa, kā dzīvot jaunajos apstākļos, bet šis gads jau konkrētāks un strukturētāks. Virtuālā pasaule savijas ar reālo kultūras telpu, monstrs simtrocis stāv kaut kur tumsā un pēc priekšnesuma aplaudē par mums visiem, tā radot īsu labsajūtas mirkli, ilūziju, ka dzīve digitālā vidē ir viegla, ērta, vienmēr klātesoša, sasniedzama un ticama.
Cik no virtuālajā vidē pavadītā laika iespiedīsies atmiņā, cik spēcīgi Sveču mēnesī izbaudītā ziema klimata pārmaiņu laikā iejuks statistikas datos, katra paša ziņā. Ziema kā kultūras fenomens.
Šis laiks uzrāda atšķirīgus kultūras moduļus, viens no tiem – grāmata un lasītājs. Atkal atļauts veikalā iegādāties grāmatas, izbaudīt to īpašo gaisotni, kas piemīt vienīgi grāmatu veikalam. Iepretī digitālajai pasaulei, cilvēki atguvuši lasītāja karogu – grāmatnīcu atvēršana ir tālredzīgs plāns un pozitīvs notikums. Rakstniekiem, tulkotājiem, izdevējiem jāpieskata, kāda ir pleca sajūta, cik tālu drīkst attālināties kultūras nozarēs esošie, radošie, visi, kuri audzē vienotu Latvijas kultūras koku.
Līdzās un paralēli plūst divas Latvijas. Viena ir eleganta, labi situētu cilvēku, ar labām valodas prasmēm un iznesību apveltīta, gudri apdzīvota ļaužu mājvieta, otra – spriedzes pārņemtu, uz izdzīvošanas robežas, kultūras grozu neaizsniedzoša, nabadzīgu ļaužu valsts. Grāmatnīcu atvēršana grāmatu iegādei ir tikai piemērs, kas parāda, cik pavisam maz vajadzīgs, lai likvidētu vai pasargātu valstī no iznīcināšanas vismazāko vai dižāko kultūras telpu, kultūras vidi.
Protams, var lasīt neizlasīto savā mājas bibliotēkas grāmatu plauktā atrasto grāmatu. Vēlams izlasīt kādu izdevumu trešo un sesto reizi, jo jaunu grāmatu iegādei vienkārši nav naudas, un lasītkāros pamazām pārvietot maznodrošināto, trūcīgo un dīkstāves pabalstu nesaņēmušo iedzīvotāju ailītē.
Cilvēks piecieš gan ierobežojumus, gan noraksta izsapņotos braucienus, tikšanos ar tuviem cilvēkiem, aizmirst aizslēgtos krodziņus un sevī anulē nenotikušās izrādes, jo visu, protams, vajag un var attālināti, tieši tāpēc ziemas baltums ierakstās fotoattēlos, selfijos, lai atkārtoti izbaudītu labsajūtu, lasītu dabas grāmatu, smeltos un grimtu dziļā meditācijā vai smietos līdz asarām, rakstnieku radītajos darbos atrodot vēl kādu dzīves modeli.
Gluži kā tārpiņš, kam savā ābola mīkstuma pasaulē silti, ar laiku pierod iztēloties un iedvest, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Atrodoties sprosta iekšienē, jaunākās tehnoloģijas noauž neredzamu sietu, smalku zirnekļa tīklu, vieglu kā vējš, un atrast durvis uz citiem sprostiem kļūst aizvien sarežģītāk. Grāmatu veikals ir viena no norādēm, ko nedrīkst ārpusē pazaudēt.
