Sandra Veinberga: “Tas ir žurnālista pienākums stāvēt “ar šļirci rokā” un veikt savu uzdevumu.” 82
Skaidrojot mediju lomu demokrātijā, Liepājas Universitātes profesore, žurnāliste Sandra Veinberga TV24 raidījumā “Pilna bilde” minēja priekšnosacījumus, kādi jāievēro, lai mediji pienācīgi pildītu savus pienākumus un misiju.
“Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mēs tā arī palikām nesaprašanā par to, kāda misija un loma ir medijiem. Un kas ir pats svarīgākais, ko es gribētu teikt – mediji vienmēr ir opozīcijā varai un naudai. Arī valsts prezidentam opozīcijā. Tas nozīmē, ka mums visu laiku jāieņem ofensīva pozīcija un zināmā mērā mēs atgādinām medicīnas māsu.
Man ir zināms kāds gadījums, kad mazs bērns uzbruka medicīnas māsai par to, ka viņa iedūra ar adatu un neatvainojās. Šajā gadījumā – špricējot. Bērns nezināja, ka injekcijas notiek tādā veidā. Man reizēm liekas, ka arī mūsu sabiedrība īsti nesaprot, ka žurnālists pēc dabas nav ne dusmīgs, ne kašķīgs, ne viņam kāds samaksā, ne viņš aizstāv kādu politisko spēku. Tas ir viņa pienākums stāvēt “ar šļirci rokā” un veikt savu uzdevumu. Un sabiedrībai vai politiskajām partijām par to nav jādusmojas,” atzina Veinberga.
“Es domāju, ka sabiedrība kopumā īsti nesaprot, ka žurnālistam ir diezgan smags darbs, ja viņš savu darbu dara godīgi un principiāli. Un ne vienmēr viņš ir mīlulis un ne vienmēr patīkams. Ērtāk ir būt mīlulim un neturēt distanci pret varu un naudu, izpatikt prezidentam un saņemt no viņa ordeņus. Bet tajā pašā laikā mēs kā žurnālisti esam atkāpušies no savām pozīcijām un pārgājuši ierakumu otrā pusē. Un Latvijā nez kāpēc tās robežas nesaprot pat visaugstākajā līmenī.”
Sandra Veinberga ar skumjām vērtē pašreizējo situāciju Latvijas medijos.
“Tas, ka mēs 90. gadu sākumā izmetām no laivas vecos, profesionālos žurnālistus, šodien ir izdarījis lielu problēmu, jo mums nav paaudžu pēctecības. Un mums nav vadošo, žilbinošo mediju kā citās vecajās valstīs.
Piemēram, Francijā ir vadošs medijs “Le Monde”, kas ir vecs un pārbaudīts, tur strādā ļoti dažādu vecumu cilvēki un šis medijs ir ļoti respektabls. Un tad, kad Francijā bija iepriekšējās prezidenta vēlēšanas, kurās uzvarēja Makrons, sākās ļoti liela ofensīva no socmediju, no Kremļa puses. Mēs, ārzemju žurnālisti, jau prognozējām, ka Lepēna uzvarēs.
Bet tad, kā mēs sakām, uz pakaļkājām nostājās un ierūcās lielā “Le Monde”, pulcināja ap sevi pārējos kolēģus franču žurnālistus, un viņi neatļāva spiedienam no ārpuses pārņemt varu Francijā. Es biju tik pozitīvi skaudīga uz francūžiem un domāju – cik lieliski, ka viņiem ir tādi vecie mediji, kuros strādā tik stabili cilvēki, kas pārliecinoši zina savus pienākumus un uzdevumus, norādot, ka tik vienkārši ar šo valsti manipulēt nav iespējams.”
Veinberga novēl arī Latvijai paaudžu pēctecību medijos.
“Lai redakcijās strādātu arī žurnālisti, kas ir vecāki par mani un, protams, arī jaunāki par mani, lai mēs visi kopā veidotu šo mediju ainu. Bet diemžēl tā tas nav, un mums redakcijās pamatā ir tikai gados ļoti jauni cilvēki un lielākoties viņiem nav pat žurnālistikas izglītības.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
