Praktiskā latviete Sandra Ruska: “Dārzkopība tagad ir ne tikai mans vaļasprieks, bet arī sociālās spriedzes noņēmējs” 6
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kāpēc visu audzēju tik daudz? Jautājums, kuru ik pa laikam uzdod vai katra saimniece, kad pagrabs, pieliekamais, saldētavas un citas krātuves ziemai piepildītas pārpārēm. Arī Sandrai Ruskai, nedēļas žurnāla “Praktiskais Latvietis” galvenajai redaktorei, patīk saimniekot ar vērienu. Kā viņai tas izdodas?
“Pirms pāris nedēļām te izskatījās kā pasakā – sarkanie ozoli bija koši sakrāsojušies, bet tagad visas lapas nost,” ar žēlumu balsī nosaka Sandra, kad, kā jau latviešiem ierasts, ejam skatīties saimnieces dārzu.
Divas siltumnīcas, pamatīgs lauks dārzeņiem un garšaugiem, ābeles un citi augļu koki un krūmi un daudz puķu stādījumu. Līdz ziemas krājumiem pagrabā netiekam, jo priekšā Tibetas mastifs Semīrs – iespaidīga auguma mājas sargs, kas nepārprotami signalizē, ka labāk netuvoties. Nu tad jādodas uz virtuvi, kur “Mājas Viesim” par godu taps karpa pamatēdienā un saldajā – ķirbju krēms ar dzērveņu ķīseli.
Sāka ar debesmannā
Ķirbītis un dzērvenes no sava dārza, nosmaida saimniece un noņem no plīts katliņu ar ķirbju biezeni. Kopš 1996. gadā ar dzīvesbiedru pārvākusies uz dzīvi laukos Ropažu pusē, dārzeņus un augļus veikalā vairs nepērkot. Kartupeļu vien četras šķirnes, pēc sēklas braucot uz Priekuļiem, tomātiem – astoņpadsmit šķirnes un tā tālāk.
Zemes jau pietiek, nelielo māju Tumšupes krastā ieskauj 1,8 hektāri, spēj tikai stādīt un kopt. Un Sandra to dara – gan pašas, gan žurnāla lasītāju priekam un vajadzībai.
Lauku darbi esot pazīstami no bērnības, dzīvojot Madlienā pie vecmāmiņas Veras, kas mūždien bija noskrējusies sovhoza brigadieres amatā.
“Viņai bija paliela saimniecība, kur vajadzēja strādāt, taču līdzi nāca savi prieki – varēju jāt ar zirgu. Vecmāmiņa mani pat sauca par zirgu dīdītāju, jo, vēl maziņa būdama, no rampas iemanījos tikt viņam mugurā un tad – uz upi!” Tur iemācījusies arī iejūgt zirgu, slaukt govi, uzzinājusi, ko nozīmē karstais siena laiks vai kāpostu talka, kad aukstumā jāpielādē divdesmit tonnu smaga “fūre”.
Arī kulinārās iemaņas pārbaudītas pie vecmāmiņas. “Atceros savu pirmo ēdienu – cūkas todien ilgi stenēja… Gribējās pagatavot kaut ko garšīgu un izdomāju – uzvārīšu debesmannā. Laikam iebēru visu kilogramu un sanāca pilns katls ar tik cietu putru, ka pat ar nazi nevarēja sagriezt.
Grēki jāslēpj, tāpēc aiznesu to cūkām. Tā nu viņas tur ņēmās, kamēr katls bija tukšs,” bērnības piedzīvojumu stāsta Sandra.
Tomēr kaut ko no pavārmākslas prasmēm viņa pie vecmāmiņas tika iemācījusies – ar visu aizņemtību Vera mazmeitai ierādīja cept maizi, kas bijis vairāku dienu darbs, līdz no lielās maizes krāsns varēja izņemt kūpošus rupjās un saldskābās maizes klaipus.
Iemaņas neesot zudušas arī šodien – kādu laiku cepusi maizīti arī savā malkas plīts cepeškrāsnī. Maltītes viņa gatavojot tikai uz “dzīvās uguns”, kas ēdienam piešķir īpašu garšu.
Pilns pagrabs ziemai
“Piederu pie tām sievietēm, kas gatavo ziemai konservus, ievārījumus, kompotus. Kovida pavasarī iztukšojām visus krājumus, bet šoruden pagrabs atkal ir pilns!” lepni pavēsta saimniece. Viņas sarakstā ir marinēti pikantie pipargurķīši un skābēti gurķi, tomāti savā sulā un šogad arī želejā, paprika medū. Ievārījumi top no brūklenēm ar ‘Antonovkas’ āboliem, plūmēm un rudens avenēm, kompotā liek ķiršus. Sandra piepildījusi arī trīs saldētavas, kur viens no pēdējā laika jaunumiem ir saldēti tomāti – par tiem sīki un smalki aprakstīts “Praktiskajā Latvietī”.
“Vakuuma maisiņā sasaldētus tomātus iepriekš desmit minūtes patur siltumā, pārgriež uz pusēm un kopā ar timiānu, raudeni, pipariem un sāli liek uz pannas, un cep, līdz no tomātiem iztvaiko šķidrums. Iesaku pamēģināt!”
Kulinārie meistardarbi un eksperimenti vairāk notiek ziemā, kad dārzā iestājies miers. “Receptes pie manis ierodas pašas no feisbuka vai pa citiem ceļiem. Ja šķiet interesanta, izmēģinu un tad izlemju, ir vai nav vērts paturēt. Nesen, piemēram, pagatavoju ķīniešu saldskābo mērci ar ananasiem un tomātiem – brokastīs uzliku galdā, kā dzīvesbiedrs un dēls pamēģināja, trauks bija tukšs, taču esmu ievērojusi, ka pie latviešiem netradicionālām garšām ir jāpierod.”
Pirms kovida ierobežojumiem pavārmākslas pieredzes apmaiņa notikusi žurnāla redakcijā. “Mūsu kolektīvā labi gatavo arī Aiva Kalve, Maija Olte, un, kad viena mājās kaut ko ir izmēģinājusi, darbā visas nogaršojām un izvērtējām. Tagad strādājam attālināti, sazināmies zūmā un degustācija izpaliek,” nosaka Sandra.
Svētkos viņas ģimenē tiek ievērotas savas tradīcijas – Ziemassvētkos jācep cūkas cepetis. Cūķi viņiem speciāli audzējot Leišmalē, Bukaišos, un gaļai esot pavisam cita garša! Uz gadumiju, kad sabrauc ciemiņi, allaž gatavo ķirbju biezzupu, pildītu karpu un ķirbju krēmu. Svētku komplekts, kā smej saimniece, esot uz palikšanu.
“Vienu gadu nodomāju pamainīt – cik tad var vienu un to pašu gatavot, bet tauta apvainojās un pēc maltītes man saka – bija jau garšīgi, bet nākamgad labāk vāri to ķirbju zupu! Tā nav parasta zupa tāpēc, ka ķirbjiem lieku klāt sīpolus, burkānus, ingveru, kausēto sieru, pistācijas un kraukšķīgu cūkas šķiņķīti un pasniedzot nedaudz pārleju ar ķirbju eļļu,” viņa paskaidro un laipni padalās ar svētku karpas un krēma receptēm.
Sirds pieder dārzam
Un tomēr Sandras sirds vairāk pieder dārzam. Pēc garās ziemas gaidīt gaidot, kad asni sāk spraukties no zemes un rādīt, kā pārcietuši salu. Vairs nav ilgi, kad krāšņi uzzied sīpolpuķes – šoruden jau sastādītas vairāk nekā trīssimt narcises un divsimt tulpes, vēl divas kastītes gaida savu kārtu.
Nākamais ziedu vilnis uzbango ap Jāņiem ar peonijām, Sandras dārzā uzzied 40 šķirnes! Seko lilijas, kuru skaits jau sajucis, un 17 šķirnes hortenziju. Bet rudenī mārtiņrožu rūgtums smaržojot pat labāk par jebkuru franču parfīmu.
Kāds teiks – tā tak’ milzu nauda, taču apdomīga un prasmīga dārzniece netērē līdzekļus lieliem stādiem, sīpolpuķes un peonijas iepērk koppasūtījumos draugu grupās feisbukā un vasaras puķes izaudzē no iepirktajiem jaunstādiem.
Lai gan karjera veidojusies no žurnālistes amata līdz galvenajai redaktorei žurnālā “Dārza Pasaule” un tagad jau devīto gadu “Praktiskajā Latvietī”, studējusi viņa ir Jelgavā agronomiju un dārzkopību.
Zināšanas un prasmes nākušas klāt žurnālistes darbā, kad apciemoti un izjautāti Latvijas agronomijas un dārzkopības “spečuki”, tā teikt, mazā tautas universitāte.
Par vēl vienu vaļasprieku, iedvesmas un izziņas avotu Sandra nosauc ceļojumus uz tuviem un tāliem Eiropas dārziem – gan individuāli, gan kompānijā, arī Latvijas Dārzu biedrības valdes rīkotajos izbraucienos. Citreiz piektdienas vakarā iesēdusi lidmašīnā un prom uz Itāliju, Maltu vai Spāniju, un dzīvesbiedrs vairs nejautājis, kurp tad šoreiz lidos.
“Ar kādu lādiņu es atgriezos! Pēdējā atklāsme bija Polijas dārzi – pie mājām, sabiedriskās vietās, muižās u. c. –, kur esmu pavadījusi vismaz trīs līdz četras nedēļas. Viņiem ir tik daudz svaigu ideju, piemēram, vecus skujeņus poļi nerauj ārā, bet safrizē, piešķirot jaunu formu un skatu. No defekta uztaisa efektu.”
Pandēmijas laiks ieviesis savas izmaiņas arī dārzkopju dzīvē – braucieni pierimuši, toties augstu vilni situsi stādu un sīpolu iegāde. “Dārzkopība tagad ir ne tikai mans vaļasprieks, bet arī sociālās spriedzes noņēmējs – kā tantiņai laukos, kas tur govi, lai būtu par ko rūpēties.”
Sandras Ruskas receptes
Karpa ar rīsu un melno plūmju pildījumu
Sastāvdaļas:
Karpa, rīsi, plūmes, majonēze, ķiploki, citronpipari, sāls.
Gatavošana:
Notīrītu karpu ierīvē ar citronpipariem, sāli un ķiplokiem, kas izspiesti caur spiedi. Patur pāris stundas, lai zivs nedaudz iemarinējas. Piepilda ar vārītiem rīsiem (rīsi novārīti ar sāli), kas samaisīti ar plūmēm bez kauliņiem. Lai pildījums turas vēderā, ar pārtikas diegu to aizdiedz.
Noklāj cepamo pannu ar cepamo papīru, nedaudz ietauko ar eļļu un novieto karpu. Uz pannas uzlej nedaudz ūdens, apklāj karpu ar foliju un liek cepties, līdz gandrīz gatava. Izņem no krāsns, noņem foliju un zivi pārklāj ar majonēzi. Liek atpakaļ cepeškrāsnī un cep, līdz gatava.
Rotā ar zaļumiem.
Ķirbju krēms ar dzērveņu ķīseli
(aizgūta no Ņinas Masiļūnes pavārgrāmatas)
4 personām
Sastāvdaļas:
Krēmam: 400 g ķirbju, 120 g cukura, 1 citrons, 20 g konjaka, 1 glāze saldā krējuma, 2,5 tējk. želatīna.
Ķīselim: dzērvenes, ūdens, cukurs.
Gatavošana:
Gabaliņos sagrieztu ķirbi mazā ūdens daudzumā izsautē mīkstu (ūdenim jāiztvaiko), izberž caur sietu vai sablendē, pievieno cukuru, sarīvētu citrona miziņu, citrona sulu, uzbriedinātu želatīnu, karsē, līdz želatīns izkūst, un pielej konjaku. Atdzisušā ķirbja masā iemaisa saputotu krējumu. Krēmu pilda saldēdiena trauciņos, liek ledusskapī, lai sastingst.
Uzvāra dzērveņu ķīseli un atdzesē. Krēmu pasniedz ar ķīseli.
Paprika medus marinādē
Sastāvdaļas:
Paprika – vislabāk der biezākās kubveida un nogatavojušās, ja ņem vēl zaļas, jārēķinās, ka garša būs nedaudz sīvāka.
Marinādes proporcijas: 0,5 l ūdens, pa glāzei etiķa, eļļas un cukura, 4 ēdamk. medus, 1 ēdamk. sāls.
Gatavošana:
Papriku sagriež kumosa lieluma gabalos. Katlā uzvāra marinādi, ieber papriku un vāra desmit minūtes. Papriku ievieto 0,75 ml tilpuma sterilizētās stikla burkās, kurās iepriekš katrā ielikta viena lauru lapa un viena ķiploka daiviņa. Marinādi uzvāra vēlreiz un karstu salej burkās ar papriku. Aizvāko un atdzesē. Glabā pagrabā.
