Sandra Ratniece: Meklējot izeju no Andra Ogriņa dzejas labirintiem 1
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pie Andra Ogriņa (1975) daiļrades cienītājiem nule nonācis dzejnieka septītais dzejas krājums “Kā būtu ja tevis nebūtu epikūr”. To izlasot, iešaujas prātā doma, no kuras tā arī netieku vaļā – šis ir tāds kā dzejnieka pilnbrieda krājums.
Jā, Andra Ogriņa radošo rokrakstu var atpazīt, bet šoreiz ne vien dzejnieks izvēlējies būt dziļāks, izejot abstrakciju un sirreālisma labirintus, bet arī viņa liriskie pēdojumi pieskaras zemes dzīvei.
Asociatīvi un pārdroši provokatīvi šos krājumā ievietotos tekstus varētu pielīdzināt Friča Bārdas daiļradei, kad pārlaicīgais mijas ar ikdienišķo jeb, citiem vārdiem, debesis un zeme elpo vienā ritmā – tas par krājumu kopumā, bet ilustrācijai arī viens piemērs no iepriekšteiktā: “tavas acis debesīs nodzēš zvaigznes/ dziļāks ieskats/ atāķē mēnesi un pārnes uz tuvējo krūmu/ lai neatspīd”. (10. lpp.)
Acīmredzami dzejniekam tuva ir antīkā kultūra, tad nu ņemšu rokās Ariadnes kamolu un izstaigāšu vairākus krājuma poētikas labirintus.
Pirmais labirints. Ģeometriskā poētika
Dzejnieka skatpunkts tverts lielās amplitūdās, nereti no punkta līdz punktam, it kā atduroties nereti rezignētā galapunktā: “satumst/ tātad nākamā pietura galapunkts/ izkāps/ pārgulēs ar neapmierināmo tumsu/ un kā vienmēr/ sagaidīs/ no nakts uz nakti nākošo” (55. lpp.) vai “cik ilgi tu spētu/ raudzīties mikroskopa gaismā tuneļa galā// tālāk/ dziļāk// līdz pilnīga tukšuma galapunktam” (18. lpp.).
Arī šķietami vienkāršais punkts, dzejnieka radīts, ir poētiski ietilpīgs: “cītīgi meklēju tumsas viskoncentrētāko punktu” (40. lpp.), pa līkni/ līniju (spirāli, asi) virzoties un vienlaikus filozofiski pievēršoties orbītai un sakrālajam – “kustoties pa dzīves spirāli uz centrālo asi/ sprakšķi saka priekšā/ ka līdz tai neaizsniegties// (jo parasti kāds pirms tevis ir saskrāpējis/ viegli ievainojamo celiņu)” (12. lpp.). Dzejniekam vienlīdz svarīgs ir viss, īpaši krustpunkts: “paliek vakanti daudzi jo daudzi x un y krustpunkti viņi/ atkal sadalās pāros/ in line/ un spēle sākas no jauna” (37. lpp.) un, protams, jau iepriekš minētais galapunkts.
Neslēpšu, ka mani dzejnieks tieši ar šo ģeometrisko elementu poētiku paņēma stingri aiz rokas un veda aizrautīgi līdzi. Ģeometriskās pasāžas dzejnieks uzšvirkstina kā sērkociņu – spēji un pamatīgi aizdedzinot lasītāja iztēli, aptverot laiktelpas plašās dimensijas un ietiecoties tās dzīlēs: “dzīve joprojām sit augstu vilni līkloču svītru pārr-/ a-/ udama” (36. lpp.). Starp citu, Andrim Ogriņam būtiski izzināt tumsu, un krājuma dzejoļos tumsa, mijoties ar, piemēram, gaismu, lietu un stiklu (arī spoguli) u. c., iegūst daudzšķautņainas krāsu un nozīmju nianses, kuras dzejnieks asredzīgi arī fiksē.
Otrais labirints. Sakrālais
Andra Ogriņa krājums “Kā būtu ja tevis nebūtu epikūr”, lai arī pildīts ar rezignētām izjūtām, atstaro arī gaišumu, kas priecē, uzrunā un satuvina, īpaši šobrīd kāds saules malks ir ļoti nepieciešams. Dzejnieks, šķiet, vēl intuitīvi pretojas gaišumam, taču to sajūt un liek sajust (ar cerību pēc laika tomēr saplūst un sabalsoties) arī citiem: “no ēnas spraugas ko met mans ķermenis/ izrāpo saules kukaiņi// kustinot starus pārvietojas pretējā virzienā/ jo es stāvu uz vietas// nekā nedomāšanā iegrimis [..]” (13. lpp.)
Šai krājumā ir klātesoši dzejnieka meklējumi saskarē ar Dievu, bibliskie motīvi, pārdomas par nāvi un krusta simbolika, arī apokaliptiskas izjūtas, vilšanās rēnums ar sāpīgu ironijas pieskaņu: “sen neesmu mēģinājis uzsākt sarunu ar dievu/ viņš nesaka/ ka ir aizņemts/ bet norāda lai piekāpju citreiz” (24. lpp.), “saule iesit pa kreiso vaigu/ iekrītu ēnā/ un pagriežu labo” (25. lpp.). Dzejnieks krājumā ir atklāts savā redzējumā un arī drūmos emociju virmojumos par dzīves/nāves robežšķirtnes tēmu, un šī atkailinātība uzrunā un veldzē ar ļoti daudzbalsīgi skanisku nāves (arī tukšuma), tās tuvuma/apjausmas poētikas partitūru!
Trešais labirints. Profānais
Andra Ogriņa liriskā varoņa profānā telpa šajā krājumā ir ne īpaši cilvēka dvēselei glaimojoša un mundrinoša pilsētvide, kas tāpat kā citi motīvi (un dzejniekam ir raksturīga poētiskā motīvu daudzbalsība) atspoguļota polifoniskā negāciju krāšņumā.
Lai vai kā, šoreiz dzejnieks vairāk, tiešāk un dziļāk nekā iepriekšējos krājumos pievērsies ikdienišķajam un urbānajai videi, vienlaikus sabalansējot un emocionāli reflektējot, ņemot talkā un izgaismojot abstrakto liriskā varoņa pasaules uztveri, piemēram: “pa logu redzams gandrīz nekas/ izgaismotas debesis virs pagājušā gadsimta sākumā/ projektētas mājas jumta// robežlīnijai starp izbalināti zilo un skārdu katrs pats/ ir arhitekts” (9. lpp.).
Šī grāmata ir ieguvusi vēl vienu motīva balsi, kā arī apliecinājumu, ka radošie meklējumi dzejniekam nekad nebeidzas, un tie ir kā labirinti, kuriem izeja jeb krājuma kopskaņa vienmēr būs emociju un labas dzejas pēcgaršas piesātināta.
