Vai Sandra Kalniete tagad raksta dāmu romānus? Par grāmatu “Tev būs četri vīri”, kas noļuvusi pārdotāko darbu virsotnē 29
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kur nu vēl precīzāks mārketinga trāpījums, liekot daiļdarbam nosaukumu “Tev būs četri vīri”! Sarunas ievadā saku Sandrai Kalnietei par viņas jauno grāmatu, kas īsā laikā nokļuvusi visvairāk pārdoto izdevumu virsotnē.
Dažam labam tas varētu būt pārsteigums, ka Eiropas Parlamenta deputāte un tādu dokumentāli iespaidīgu un pamatīgu darbu kā “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” un “Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza” autore pievērsusies žanram, kuru pie mums mēdz saukt par sieviešu vai dāmu romānu. Sandra Kalniete atzīst, ka jau pasen iecerējusi uzrakstīt ko līdzīgu, turklāt pēc tik nopietniem un faktos koncentrētiem darbiem, no kuriem pēdējais bija atmiņu krājums “Cinītis” par atjaunotās Latvijas diplomātiskā dienesta izaugsmi, gribējies rakstīt ar vieglāku roku. Realitāte izrādījās cita.
Kādā intervijā teici, ka franči šādu literatūru dēvējot par rožu romāniem…
… bet mana vecmāmiņa sauca par lubenēm. Sieviešu romāns ir vienu kategoriju augstāk, taču es savam darbam dotu sievietes dzīvesstāsta nosaukumu, jo romantiska mīlestība tajā nav vienīgā tēma.
Zinot, ka tavas iepriekšējās grāmatas ir balstītas pašas pieredzē, daudzi droši vien nodomās, ka Kalniete raksta par saviem vīriem.
No sākuma tieši tas biedēja: viena daļa nospriedīs, ka stāstu nedaudz parevidētu vai piepušķotu savu dzīvesstāstu, tāpēc biju nolēmusi romānu publicēt ar pseidonīmu Indra Tārande, un arī līgumu ar izdevniecību parakstīju ar šādu noteikumu. Tikai neilgi pirms grāmatas laišanas ražošanā attapos, ka esmu jau sākusi rakstīt jaunu romānu – vai arī tā autore būs Tārande? Šo grāmatu uzsāku citā dzīves posmā – pirms mana tēva aiziešanas mūžībā. Pēc šķiršanās no viņa kādu laiku nevarēju parakstīt, mainījās attieksme pret daudzām lietām. Varbūt tāpēc redakcijas procesa beigās sapratu, ka mani vairs neuztrauc, vai un kā tikšu sasaistīta ar romāna galveno varoni.
Vai pareģojums par četriem vīriem ir izdomāts?
Zīlnieces vēstījums, ko izmantoju gan nosaukumā, gan grāmatas ievadā, nav izdomāts, jo vienai no manām paziņām bija šāds pareģojums. Mēs bijām klasesbiedrenes, un viņa bija ļoti iemīlējusies, tas laikam notika devītajā klasē. Ir cilvēki, kas iet pie zīlniecēm, es to nedaru, ezotēriskā pasaule mani drīzāk atgrūž. Nezinu, vai draudzenei tas piepildījās, taču vienā brīdī pareģojumu atcerējos un likās, ka tas ir tik spilgts elements, ka vēlos ar to sākt dzīvesstāstu.
Cik dzirdēts no citiem rakstniekiem, ka grūts ir radīšanas process. Kāds tas bija tev?
Uzmetumu romānam uztaisīju Ženēvā deviņdesmito gadu sākumā, jo gribējās saprast, kādā veidā taisa rožu romānu dižpārdokļus. Satura izklāsta desmit lappuses manai sekretārei ļoti patika, taču tādā stilistikā turpināt nespēju, tāpēc ilgu laiku tās gulēja mierā, un tad pirms desmit gadiem uzrakstīto atradu, kad aiz muguras jau bija citas grāmatas.
Viena no aizraujošākajām romāna tapšanas daļām ir personāžu radīšana. Piederu pie cilvēkiem, kas, gatavojoties eksāmenam, nopietnai sarunai par ārpolitikas lietām vai kam citam, izlasa milzīgu daudzumu informācijas, lai gan no tā visa vajadzīgs tikai tāds špilkums. Un arī romāna centrālajiem tēliem man bija nepieciešamība uzrakstīt pilnīgas biogrāfijas, taču lielākā daļa no tām palika ārpus grāmatas. Šķita, ka ar tēliem un notikumiem varu rīkoties pilnīgi brīvi, bet drīz vien sapratu, ja gribu saglabāt personāža viengabalainību, jāseko loģikai, jo nevaru pierakstīt rīcību, kas nav izskaidrojama, vai arī jāatrod veids, kā pavērsiens ir psiholoģiski vai faktoloģiski pamatots. Sākotnēji biju iecerējusi, lai galvenā varone ir Austra, bet sapratu, ka svarīgākais ar viņu ir noticis, un jāraksta par meitu Indru.
Rakstot pienāk arī ļoti grūti sastrēguma brīži, kad pēkšņi netiec vairs uz priekšu, pavediens ir apstājies, bet tā mēdz būt arī ar rakstiem. Nesen man bija jāuzraksta svarīga runa, vairākas dienas netiku ne no vietas, taču vakar no rīta pamodos, un bija skaidrs! Ar romānu notiek diezgan līdzīgi – izsmel vienu epizodi un zini, kas būs nākamā, bet tai ir dabīgā veidā jāsākas. Un tad tu meklē to vienu teikumu vai vārdu, kas to visu palaidīs.
Nu ar likteņiem tu rīkojies diezgan nesaudzīgi, jo novāci no skatuves Indras mīļoto vīrieti, un vēl tik nejēdzīgā veidā – pliku uz pirts grīdas.
Tas ir patiess gadījums, tikai cilvēks neatsitās ar galvu pret slieksni, bet flīžu grīdu, un palika dzīvs.
Kā šie gadījumi pie tevis atnāk?
Tas tiešām ir ļoti interesanti, kā sen aizmirsti notikumi no pašas vai citu cilvēku dzīves piepeld klāt kā nūdeles lielā buljonā, un pēkšņi tev ir pavediens vai notikums, ko vari tālāk attīstīt. Ļoti aizraujoši!
Žēluma nekāda?
Par Trigvi ļoti pārdzīvoju, bet neko nevarēju darīt… Reiz lasīju kāda poļu autora apkopoto pieredzi, kā rakstnieki strādā. Piemēram, Tomass Manns brokastu laikā apsprieda romānu personāžus, it kā viņi būtu ģimenes locekļi, Ļevam Tolstojam bija līdzīgi. Un man arī radās sajūta, ka ar romāna tēliem dzīvoju kā vienā pulciņā, kas pieder tikai man.
Vai tu arī uzrakstīto apspriedi ar vīru?
Nolasīju viņam priekšā fragmentu, kas bija saistīts ar seksa ainu, jo gribēju zināt sava tuvākā cilvēka viedokli. Man bija svarīgi uzrakstīt šo epizodi, tāpēc ka ļoti kaitina stereotipi, kas valda daļā sabiedrības un kuru popularizē arī dažādi sieviešu un vīriešu dzīvesstila izdevumi, cik svarīga ir seksa tehnoloģija. Neesmu svētulīga, bet mani tas kaitina, jo rada pilnīgi ačgārnu priekšstatu par to, cik liela nozīme ir vienreizējai seksuālajai pievilcībai, kas ir mīlestības pamatā.
Mīlestība un sekss vairs nav nekāds tabu temats, skaties, ka arī latviešu autores to čakli apraksta, bet tavai paaudzei bija savādāk?
Mana paaudze ir balstīta uz cita veida audzināšanu, un es arī nevarētu teikt, ka man ļoti patīk tā lielā izrakstīšanās par seksu, tāpēc ka diezgan grūti to ir aprakstīt, lai neiekristu banalitātē un vulgaritātē. Nu nevajag to attēlot visās niansēs, jo tas noņem noslēpumainības plīvuru, kam tur jābūt, jo šī pievilcība nav racionāli izskaidrojama.
Kā tiec galā ar divām valodas pasaulēm, kurās dzīvo – Eiropas Parlamenta un literāro?
Tur nav nekādu grūtību, jo administratīvi juridiskā, politiskā valoda manī galīgi nav iesēdusies kā sarunvaloda, tāpēc ka savā dzīvē daudz esmu lasījusi lielos latviešu klasiķus. Runājot par ārpolitiku vai politiku, cenšos izvairīties no svešvārdiem, kuriem ir atbilstoša latviešu terminoloģija, tāpēc, kad latviešu diplomātu vai politiķu valodā dzirdu svešvārdus, man jādomā, nu kāpēc netiek lietota latviskā forma? Arī pašai iznāk grēkot, acīmredzot tā ir vieglāk, jo tāpat kā es, arī viņi dzīvo angliskajā rakstu pasaulē, lasa un runā angliski. Jāatzīst, ka arī mana latviešu valoda nav tik laba, kāda tā bija mammai un tantei, kuras manas jaunības gados vienmēr aizrādīja, kad runāju nepareizi.
Maz ir lietu, ko nevaram pateikt labskanīgi latviski, bet tas, protams, prasa piedomāt, un arī medijos dzirdētais, lasītais neveicina labu latviešu valodu. Piemēram, klausos ļoti labu raidījumu, bet žurnālists saka herētiķis, it kā latviešu valodā nebūtu vārda ķeceris. Ausīs griežas arī pašsacerētie svešvārdi, kuriem ir atbilstošs un izsenis lietots latviešu valodas vārds.
Jaunajā romānā tu pat nelieto vārdu prezervatīvs, tā vietā – micīte. Neformālā sarunā apspriedu šo apzīmējumu ar “Papardes zieda” vadītāju Ivetu Ķelli, viņa saka – neesot īstais, pareizāk būtu teikt mētelītis…
Mētelīši arī tie nav, jo tie ir pogājami! Es taču esmu bijusi šuvēja, un šī terminoloģija man ir ļoti saprotama.
Tik traks bija tas laiks, jo, lai aptiekā pajautātu prezervatīvu, vajadzēja gan saņemties drosmi, gan pārvarēt kauna sajūtu.
Bet toreiz to neapzinājāmies, jo visu laiku nevaram dzīvot depresijā, ir jau arī gaiši brīži.
Tavā daiļdarbā ir ļoti vieda sieva Elga, kurai viss bija skaidrs, kas noticis ar okupēto Latviju un kā grāmatas varonei uzvesties, kad viņu izsauca uz čeku. Vai tiešām reāla persona?
Tā nav fantāzija. Šo tēlu manā romānā ir iedvesmojusi mana tante, lai gan patiesībā viņa bija mana mūža draudzene no manas mammas paaudzes. Tagad viņa ir mūžībā. Viņai bija ļoti traģiska dzīves pieredze, un arī nepiederēja pie tiem, kas par to stāsta, bet mūža garumā, kad bieži satiekas, druskas var uzlasīt. Par čeku gan viņa man nav teikusi, jo nebija tādas vajadzības, bet pati ar čeku, pratināšanām utt. bija saskārusies, jo pēc kara Latvijā atgriezās no Vācijas.
Indra savā dzīve tik daudz ko zīmīgu nosapņo, vai arī tev piemīt šī spēja?
Man pašai ir zīmīgie sapņi, bet to nav ļoti daudz – visā dzīves gaitā ir bijuši četri vai pieci, pēc kuriem saprotu, ka tas bija viedais sapnis. Vienu no tiem izstāstīju dokumentālajā grāmatā “Es lauzu…”, kā naktī pēc Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa sapnī redzēju milzīgus viļņus, kas nāca man pāri, es pamodos aukstos sviedros un pēkšņi sapratu, ka viss mainīsies – mana dzīve, Latvija… Pēdējos gados tādus vairs neesmu redzējusi. Sapnis ir arī labs tēlains paņēmiens, kur tu vari ielikt norādes, nojausmas, ieintriģēt. Man patīk sapņus sacerēt.
Daudziem latviešiem kā svētceļojuma mērķis vienu laiku bija Indija, tu savu galveno varoni nosūtīji uz Maču Pikču. Lasot šo epizodi, radās sajūta, ka tev pašai šī vieta ir nozīmīga.
Tā varbūt ir vispersonīgākā vieta visā grāmatā… Maču Pikču biju vēlējusies redzēt visu savu dzīvi, līdz uzrunāju mazdēlu ar lūgumu mani pavadīt, jo vienai šis ceļojums būtu par grūtu. Viegli negāja, pat piedzīvoju kalnu slimības brīdi, kas nebija ilgs, taču brīdinošs. Tomēr tas, ko tur redzēju, bija daudz iespaidīgāk, nekā spēju iedomāties, skatoties filmas, fotoattēlus vai lasot aprakstus. Es tiešām tur nokritu uz ceļiem, tik vienreizēji bija!
Vieta ir svarīga divējādā ziņā – jo vairāk par to uzzināju, jo apbrīnojamāka man tā pašai šķiet, savukārt Indras ceļojumam uz Maču Pikču grāmatā piedēvēju izjūtas, kas manā nebija, taču esmu piedzīvojusi un brīžiem vēl arvien tās atgriežas – ko sievietei nozīmē zaudēt savu bērnu. Man pašai visemocionālākā grāmatas vieta šķiet tā, kur Indra iet uz Maču Pikču.
Arī Indras tēva aprakstā sajutu lielu personīgu sirsnību.
Viena mana draudzene, kas manu tēvu pazina, pēc grāmatas izlasīšanas atrakstīja, ka tūlīt atpazinusi, ka tas ir viņš. Esmu Jura tēlā ielikusi mazu daļiņu no tā, ko man nozīmē tēvs, un kāds viņš bija.
Vai iekļaut romānā personīgus pārdzīvojumus, arī tik dramatiskus kā bērna zaudējums, nenozīmē tos atkal pašai pārdzīvot?
Jā un nē. Līdzīgi kā “Balles kurpēs”, kad intervēju māti un tēvu, man bija jādistancējas, jābūt neitrālai, jājautā, kā Sibīrijā, kad nekā cita nebija ko ēst, garšoja žurka, vai viņi pēc tam vēma utt. Grūtāk, kad ieraksti jāatšifrē, taču, kad ķēros pie rakstīšanas, tas vairs nebija par tēvu, māti vai šajā grāmatā – Indru, un es tā nepārdzīvoju par notikumiem. Rakstot gan pamatīgi sakāpj adrenalīns, un pēc tam vajag kilometriem garas pastaigas, lai nomierinātos. Kad lasu, pārdzīvojums atgriežas.
Šodien “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” vairs nespēju pārlasīt. Kad tā tapa, sapratu, ka ir tik daudz šausmu, ka nevaru visu laiku tās aprakstīt, tāpēc izvēlējos ļoti konspektīvu stilu. Arī šajā grāmatā rakstīju konspektīvi, kas prasa lielu darbu, jo jāatrod īstais triecienvārds, kas apkopo lielo emociju un spēj to noraidīt tālāk.
Viena no manām stila vajadzībām, lai nav pļāpīguma, tāpēc jāveido pēc iespējas precīzāki teikumi, kas darbojas savā ritmā, un vārdiem dota liela slodze. Tu jau droši vien zini, kā tas ir, kad uzraksti kādu fragmentu, kas šķiet tik skaists, bet pēc kāda brīža saproti, ka tur daudz kas ir lieks, bez kā var iztikt. Šo procesu saucu par ravēšanu.
Lakonismu esmu uztrenējusi, rakstot politiskās runas Eiropas Parlamentā, kurām dots tik īss laiks – minūte, pusotra vai divas, tāpēc sakāmais ir ļoti precīzi jānoformulē.
Man kā labas pavārmākslas cienītājai tomēr pietrūka ēdienu aprakstu, piemēram, jaukā Francijas ciematiņa restorāna vakariņās ar romānā iecerēto Indras ceturto vīru tā gribējās zināt, ko lika galdā smalkais franču pavārs, bet noprotu, ka šajā darbā tam nebija vietas.
No divām lietām romānā ļoti gribēju izvairīties – esmu politiķe, kurai bija ļoti aktīva loma Atmodā, un gribēju uzrakstīt tā, lai šis laiks nedominētu Indras dzīvē. Brīdī, kad izdomāju, ka 4. maijā dzemdībās iet bojā viņas dēls, viss nostājās savā vietā, tāpēc ka nebija jāraksta par lielo prieku, ko visi latvieši par šo notikumu izjuta pasaulē. Ar ēšanu ir līdzīgi – ja sāktu aprakstīt ēdienus, tie samērā skarbajā dzīvesstāstā neiederētos. Turpretim romānā, ko tagad rakstu, kas atkal būs dzīvesstāsts, bet šoreiz par meiteni no nelabvēlīgas ģimenes, kas 1991. gadā Latvijā pabeidz skolu un laimīgā kārtā nonāk Ņujorkā, varu atļauties rakstīt par ēdieniem, jo viņai viss piedzīvotais Amerikā ir brīnums.
Kāda ir sajūta, kad grāmatai jāpieliek punkts?
Kad rakstīju pirmo lielo grāmatu – atmiņas par Latvijas Tautas fronti “Es lauzu…” –, zvanīju draudzenei un jautāju, kā zināšu, ka esmu to pabeigusi? Stulbs jautājums, vai ne? Man likās, ka vismaz divas nedēļas vēl jāraksta, bet pēkšņi saprotu, ka tās ir grāmatas beigas, darbs uzrakstīts. Tā bija tik savāda sajūta. Ļoti līdzīgi sanāca arī ar “Balles kurpēm”, kur pēdējie vārdi atnāca ātrāk, nekā paredzēju. Ar šo grāmatu bija tāpat. Nemāku izstāstīt, kā tas notiek, bet zināju, ka beigām jābūt nenoteiktām, negribēju, ka Indra nomirst, jo kas tad to visu izstāstīs? Nobeigums vēlreiz parāda, cik Maču Pikču epizode man ir nozīmīga, jo pēdējais, kas iemiegot uz operācijas galda vīd Indras apziņā, ir viņas dēla vārds. Kad to uzrakstīju, bija skaidrs, ka nekas vairāk nav vajadzīgs.
Vai mazdēls lasa tavas grāmatas?
Vairākkārt ir lasījis “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”, jo tā ir ģimenes lieta. Šo esot iesācis, taču, man liekas, viņš tā saka, lai mani nomierinātu, bet vecmāmiņa jau nemaz nav nobēdājusies.
