Sāmu kultūras balss pāri citām 0
Viens no “Ūmeo 2014” solījumiem, gatavojoties Eiropas kultūras galvaspilsētas gadam, bija vismaz Zviedrijas ziemeļu kultūras telpā rast nozīmīgu vietu sāmu tautas mākslai.
Šejieniešu, kā zviedru, tā arī sāmu, vidū netrūkst skepticisma pret to, kā programmas veidotāji pilda šo solījumu. Vieni kritizē pilsētas vadību par to, ka šādi tā izmanto sāmu tautas tradīcijas par Ziemeļu eksotikas zīmolu ārvalstniekiem, citi – ka Ūmeo pēkšņi lauvas tiesu uzmanības velta senilai kultūrai, kuras nozīme strauji augošās pilsētas kultūrvidē līdz šim bijusi margināla, tā vietā, lai izceltu citas, mūsdienīgākas un populārākas parādības. Lai nu kā, nenoliedzami sāmu mākslinieku balsis te šogad izskan pāri citām. Pašlaik – piepildot Ūmeo vizuālās mākslas telpu.
Laikmetīgās mākslas muzejā “Bildmuseet” skatāma sāmu mākslinieces Katarīnas Pirak-Siku izstāde “Nammalāhpān”, kas piedāvā ieskatu mākslinieces pētījumā par rasu bioloģijas studijām, ko zviedru zinātnieki veikuši ar sāmu tautu divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Izstādē māksliniece atklāj savu pieredzi liecību meklējumos vairāku gadu garumā par sāmu tautas ciešanām, nokļūstot zem “modernās zinātnes” lupas kā “deģeneratīva rase”. Šie mākslas darbi radīti nevis kā estētisks koncepts, bet gan subjektīva vizuāla interpretācija pierādījumiem, ka pavisam nesenā vēsturē sāmu tauta pārdzīvojusi ar izziņu maskētu genocīdu. Centrālais jautājums, ko māksliniece risina – vai ciešanas ir pārmantojamas? “Rasu bioloģija ir zinātne, kuras izcelsme meklējama koloniālā attieksmē. Radīta vienīgi, lai gūtu apstiprinājumu esošajai attieksmei – “mēs, zviedri”, kā attīstītie ļaudis un “tie citi” kā neattīstītie,” apgalvo autore. Viņa rāda, kā zinātnieki ienākuši sāmu mājās un skolās, mērījuši viņus un fotografējuši gan tautastērpos, gan kailus no dažādiem skatleņķiem, noreducējot šos cilvēkus līdz bezvārdu eksmplāriem, ko raksturo vienīgi ķermeņa parametri un vizuālās pazīmes. Izstādes nosaukums “Nammalāhpān” ir viens no sāmu vārdiem, apzīmējot ziemeļbriežus, kad viņi kļūst vecāki – tulkojumā šis vārds nozīmē “vārdu zaudējušais”.
Citā “Bildmuseet” telpā Somijas sāmu fotogrāfes Marjas Helanderes izstāde “Klusums” piedāvā skatījumu uz Ziemeļeiropas urbāno ainavu kā vietu, kur saduras dabiskā un pretdabiskā, radīšanas un iznīcības paradoksi. Izstādes centrā ir videoinstalācija, kur māksliniece, tērpusies tradicionālajā sāmu apģērbā, velk pār sniegotu klajumu batutu un lēkā tajā. Arī tā ir ironiska replika par to, kā mūsdienu sabiedrība uzlūko joprojām dzīvās sāmu tautas tradīcijas un nomadu dzīvesveidu.
Otrā lielākajā Ūmeo mākslas centrā – Vesterbotenas mākslas un vēstures muzejā – pašlaik līdztekus skatāmas vēl četras sāmu mākslas un kultūras vēstures ekspozīcijas. Šeit noslēdzas sāmu stikla mākslinieces Monikas L. Edmonsones vairāku gadu projekts “100 migrācijas”, kura gaitā viņa izgatavojusi 100 stikla vāzes košajās sāmu krāsās. No Ulldevis kalniem Ziemeļos gan kopā ar mākslinieci, gan dažādiem citiem cilvēkiem tās “migrējušas” pa visu pasauli kā metaforas un ziņneši par sāmu tautas identitāti un nomadu dzīvesveidu.
Vēl viens ilggadējs projekts, kas šogad tiek pabeigts muzejā, ir “Rock art in Sapmi”. Tas ir sāmu tautas tradīcijām, simboliem un klinšu zīmējumu mākslai veltīts cikls, kura gaitā jau kopš 2012. gada sākuma tapušas gan tradicionālās, gan arī laikmetīgās mākslas izstādes, grāmatas un sociāli projekti. Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Rīgā pērnā vasarā bija aplūkojama fotoizstāde “Sāmu ģimenes astoņi gadalaiki”. Pašlaik muzejā skatāmā izstāde apvieno bagātīgu informatīvo materiālu par sāmu alu zīmējumiem, to izpētes un interpretācijas problemātiku.
Pārējās divas izstādes – “Arbi” un “Izgatavots Sapmi”– veltītas sāmu tradicionālajai amatniecībai un tās transformācijām mūsdienu dizainā.
