Samits metāla ietvarā 0
Kā zināms, ASV prezidenta Donalda Trampa lēmums par 25 procentu muitas nodokli tēraudam un 10 procentu nodokli alumīnijam visnotaļ skar Eiropas Savienību. Turklāt tas var iespaidot ne tikai tirdzniecības un ekonomikas jomas, bet arī transatlantiskās attiecības kopumā.
Politiskais fons
Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks, pagājušajā nedēļā viesodamies Helsinkos, atgādināja, ka savulaik brīvā pasaule izturēja smagākos pārbaudījumus, “vienīgi pateicoties eiropiešu un amerikāņu īstai draudzībai. Tad nu uzturēsim šo draudzību, nevis pakļausim šaubām”. Viņš uzsvēra sadarbības nozīmīgumu, jo īpaši tagad, kad demokrātijām jāstājas pretī dažādām hibrīdā apdraudējuma izpausmēm, un šajā sakarā, protams, pieminēja Apvienotajā Karalistē notikušo ķīmisko uzbrukumu. Tāpēc brīdis sabiedroto ķīviņam vai pat “tirdzniecības karam” nepavisam nav piemērots.
Lai gan, sacīja Eiropadomes priekšsēdētājs, neklātienē it kā uzrunādams ASV prezidentu, var saprast neapmierinātību par amerikāņu preču noietu kavējošiem šķēršļiem. “Arī mēs neesam apmierināti. Tas bija iemesls, kāpēc pirms dažiem gadiem mēs ievadījām sarunas ar ASV. Vajadzētu tās atsākt un pievērsties tirdzniecībai, bet ne tirdzniecības karam, prezidenta kungs.”
Jāpiebilst – pērn no ASV valdības puses patiešām izskanēja, ka Vašingtona esot atvērta sarunu atsākšanai par Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) līgumu, un arī Vācijas kanclere Angela Merkele izteica vēlēšanos atgriezties pie sarunu galda. Taču Vašingtonas signāli mēdz būt pretrunīgi, un pašreiz nekas neliecina par iespējamību reanimēt mokošo diskusiju procesu.
Turklāt Tramps ir turējis solījumus arī attiecībā uz ASV iepriekš slēgto līgumu un saistību pārskatīšanu vai denonsēšanu. Jau pagājušā gada janvārī viņš parakstīja rīkojumu par izstāšanos no agrāk pašas Vašingtonas pacietīgi veidotās Klusā okeāna partnerības, tāpēc Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstu brīvās tirdzniecības līgums nesen tika parakstīts bez ASV līdzdalības. Savukārt pērn vasarā ievadītās sarunas ar Kanādu un Meksiku par Ziemeļamerikas Brīvās tirdzniecības līguma jeb NAFTA (parakstīts 1994. gadā) pārskatīšanu nesokas tik raiti, kā bija plānots. NAFTA ir Trampa varbūt visbiežāk peltais, viņa vārdiem, “stulbais tirdzniecības līgums”, izdevīgs vienīgi “citām valstīm, kas mūs gadiem izmantojušas”. Tomēr Baltā nama noteiktās jaunās ievedmuitas tēraudam un alumīnijam pagaidām nav paredzēts piemērot kaimiņu, respektīvi, Kanādas (lielākā tērauda piegādātāja ASV tirgum) un Meksikas produkcijai.
Pārējām valstīm iespēja izvairīties no augstajām ievedmuitām būtu vienīgi izņēmuma gadījumos, par ko ASV valdība paziņoja 18. martā – ja ievedamā produkcija netiek ražota valstī pietiekamā daudzumā vai atbilstošā kvalitātē, vai arī tā ir nepieciešama konkrētiem ar nacionālo drošību saistītiem mērķiem. Attiecīgos pieteikumus varasiestādes apņemas izskatīt deviņdesmit dienu laikā no iesniegšanas brīža.
Spriedze kontaktos
Saskaņā ar Eiropas Tērauda ražotāju asociācijas aplēsēm, ASV ieviesto papildu muitas nodevu dēļ Eiropā darbu varētu zaudēt apmēram 150 tūkstoši šajā jomā strādājošo. Naudas izteiksmē Eiropas Komisijas aprēķinātie varbūtējie ES zaudējumi ir aptuveni 2,8 miljardi eiro gadā. EK sagatavoja iespējamo atbildi – par līdzīgu summu “sankcionējamu” amerikāņu preču sarakstu, iekļaujot tajā slavenus zīmolus, kas tomēr nav stratēģiski pārāk nozīmīgi. To nevarētu sacīt par Trampa draudiem aplikt ar 25% muitas nodevu arī Eiropā ražotās automašīnas, kas būtu sākums īstam visaptverošam tirdzniecības karam, kurā, viņaprāt, ir “viegli uzvarēt”.
Kaut gan ietekmīgas ASV biznesa aprindas tam nepavisam nepiekrīt, jo atceras, ka 2002. gadā prezidents Džordžs V. Bušs tāpat cēla muitas tarifus importa tēraudam, lai aizsargātu metalurģijas nozari, bet tādējādi galvenokārt nodarīja skādi metālietilpīgas produkcijas ražotnēm, tāpēc divsimt tūkstoši strādnieku palika bez darba. Nav pārsteidzoši, ka Trampa visos virzienos izvērstā protekcionisma politika saskaras ar pretestību arī Republikāņu partijā un Kongresā, kur viņu kritizēja, piemēram, Pārstāvju palātas spīkers Pols Raiens.
Tērauda pārprodukcijas radītās problēmas pastāv, eiropieši to atzīst, taču šo problēmu pamatā ir pasaules tirgu pārplūdināšana ar Ķīnas tēraudu, no kā cieš arī Eiropas Savienības uzņēmumi, tāpēc vajadzīga saskaņota Vašingtonas un Briseles nostāja, nevis savstarpēji strīdi – tāds bija vēstījums, ko ES amatpersonas klāstīja amerikāņu kolēģiem visu šo nedēļu līdz pat 22. – 23. marta ES samitam.
Francijas finanšu ministrs Bruno Lemērs izmantoja Buenosairesā notikušo G20 ministru sanāksmi, lai pārrunātu sasāpējušo tēmu ar Stīvenu Mnučinu. (G20 saiets, cik noprotams, bija diezgan neauglīgs, tajā pārsvarā izskanēja tradicionālie pārmetumi, ko lielvalstis velta cita citai. Muitas politika nav vienīgais strīda ābols. Piemēram, ASV vaino Ķīnu arī par intelektuālā īpašuma piesavināšanos.)
Vācijas ekonomikas ministrs Pēters Altmaiers ar tādu pašu nolūku devās uz Vašingtonu, un pēc brauciena cerīgi izteicās, ka kompromisu varbūt varēs atrast. Otrdien un trešdien Vašingtonā uzturējās ES tirdzniecības komisāre Sesīlija Malmstrēma. Viņa ir sarunu vešanas pirmajās līnijās, un, jādomā, atkārtoja jau agrāk sacīto, ka Eiropas Savienības dalībvalstis, kuru vairākums ir arī ASV sabiedrotās Ziemeļatlantijas aliansē, būtu absurdi uzlūkot par draudu avotu Amerikas ekonomikai.
Trampa faktors
Diezin vai Malmstrēmas sarunu partneris – Balto namu pārstāvošais Vilburs Ross (būtībā tirdzniecības ministrs) – šo viņas argumentu apšaubīja. Taču Vašingtonas amatpersonu iespējas kaut ko konkrētu apsolīt ir samērā ierobežotas un pakļautas Trampa tvītos paustajam, ka Eiropas Savienība “ļoti slikti izturas pret ASV”, tāpēc jārīkojas. Nacionālās drošības interesēs. Vai, pareizāk, Trampa vēlētāju šķietamajās interesēs. Viņa vadītā administrācija negrasās vērsties Pasaules tirdzniecības organizācijā, kur strīdu izšķiršanas procedūras ir garas… Un Baltā nama saimnieka attieksme paliks pamatos nemainīga. Neatkarīgi no šajās dienās Vašingtonā un Briselē pieņemtajiem lēmumiem.
Globalizācijas dēļ cietušajos ASV apvidos – t. s. “Rust Bell” – viņa viedoklis ir populārs. Industrijas konkurētspējas zudums tiek skaidrots ar agrākās varas un augstākās ierēdniecības “stulbumu”, ko ļaunprātīgi izmanto citi. Pirmām kārtām Ķīna, bet tāpat Eiropa.
Tiesa, ES un ASV tirdzniecības bilance nav amerikāņiem glaimojoša, un drīzāk atspoguļo vāciešu sekmes, bet to visai maz iespaido fakts, ka 2017. gadā ASV iepirka no Eiropas tēraudu par 5,3 miljardiem eiro un alumīniju par 1,1 miljardu.
Papildu muitas tarifi šiem apjomiem nedos vēlamo grūdienu, lai celtu nozares konkurētspēju, ko nosaka mūsdienu ekonomikas dažādas kopsakarības un attīstības tendences. Arī Eiropai ir daudz iemeslu izvirzīt apsūdzības vai pat Trampa stilā iztēlot kā uzbrukumu ES drošībai, piemēram, fiskālās optimizācijas shēmas un monopolstāvokļa izmantošanas praksi, ko plaši piekopj GAFA jeb “Google”, Apple”, “Facebook” un “Amazon”.
Eiropas Savienības pasāktā tīmekļa milžu sodīšana līdz šim bijusi gluži simboliska, kas izskaidrojams ar dalībvalstu pieejas atšķirībām, bet tāpat ar izpratni, ka sarežģīti jautājumi prasīs laiku, kā arī pacietību. Pat tad, ja Trampam tās trūkst.
