Ivars Bušmanis: Lētāka pārtika? Neiespējami! FM nepamatoti baida ar 200 miljonu iztrūkumu 9
Vakar valdība uzklausīja Finanšu ministrijas informatīvo ziņojumu par samazināto pievienotās vērtības nodokļa likmi pārtikai. Rēķini un tabulas. Cipari un apgalvojumi. Iedziļinoties tajos, rodas pārliecība, ka tie pakļauti jau iepriekš gatavinātam secinājumam. Ieviešanās gadījumā: 1) fiskāli mīnus 194,8 miljoni eiro, 2) neskaidrs ekonomiskais rezultāts, 3) sarežģīs PVN administrēšanu, 4) neietekmēs pārtikas cenu, 5) nav efektīvākais veids sociālo jautājumu risināšanai.
Vakardienas sēdē valdības vadītāja uzstājās pret to zemkopības ministri, kura 2012. gadā rosināja samazināto PVN kaut dažām produktu grupām. Vakar Straujuma izmisīgi domāja, kā lai šo ideju nenorok, bet vienlaikus lai nepieņem. Valdības lēmums: turpināt diskusijas.
Tagad mani viens un divi: pirmkārt, izvērtējums nav pilnīgs, un, otrkārt, tas ir vienpusīgs.
Jā, trūcīgākas mājsaimniecības vairāk tērē uzturam – pārtikai līdz pat 35% no tēriņiem. Un te ministrija izdara pārsteidzošu secinājumu: “Lai gan mazturīgākie iedzīvotāji proporcionāli tērē vairāk pārtikai nekā turīgākie iedzīvotāji, rēķinot absolūtos skaitļos, lielāku ieguvumu no samazinātās likmes pārtikas produktiem iegūtu tieši turīgākās mājsaimniecības.” Sociāli labāk nodrošinātās mājsaimniecības iegādājoties dārgākus pārtikas produktus, biežāk ēdot ārpus mājas un vairāk izmetot pārtiku. Tā secināts, ka samazinātā likme ir neatbilstošs sociālais instruments.
Taču netiek aprēķināts variants, ja samazināto likmi piemērotu pirmās nepieciešamības vai pat tikai jēlproduktiem, piemēram, tikai miltiem, pienam, gaļai, zivīm. Trūcīgākās ģimenes vairāk gatavo mājās, bet nepērk pusfabrikātus vai gatavo pārtiku. To secina arī ekonomikas doktoru Irinas Pilveres un Alekseja Nipera 2012. gadā veiktais pētījums, ka “PVN var būt progresīvs nodoklis, ja samazinātā PVN likme tiek piešķirta tādām preču grupām, kas tiek uzskatītas par pirmās nepieciešamības precēm”. Lielbritānijā tas ir mēreni progresīvs, nevis regresīvs nodoklis, kā to cenšas iestāstīt Finanšu ministrija. Pēdējā gan atsaucas uz šo pētījumu, bet nerēķinās ar tā secinājumiem. Latvijā samazinot likmi no 21% līdz 12%, cenas samazinātos par aptuveni 5,5%, liecina minētais RISEBA pētījums, ko FM pat nepiemin. Ja samazināto PVN nepiemērotu cepumiem kā graudaugu izstrādājumiem, bet tikai maizei, tad zaudējumi budžetam būtu nevis 200 miljoni eiro, bet, lēšu, zem 100 miljoniem.
Pārtikas produktiem piemērotā PVN likme dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga – no 0% likmes Apvienotajā Karalistē, Īrijā un Maltā līdz 18% Ungārijā. Atskatīšanās uz Eiropas Komisiju, kas nepieļaušot “konkurences kropļošanu” galīgi nevietā, jo tikai trīs valstīs pārtikai ir augstāks PVN. Ja vēl atceramies, ka Latvijas lauksaimnieki saņem mazākos hektārmaksājumus, tad jāsecina, ka tieši pašlaik pārtikas ražošanas jomā ir visizkropļotākā konkurence. Pārtikas ražošanas pabērns (no valsts atbalsta viedokļa) – tāda ir Latvijas ģeopolitiskā situācija Eiropā.
Negaidīju, ka Finanšu ministrija tik aprobežoti koncentrēsies tikai uz sociālo aspektu. Nemaz nevērtējot ekonomisko. Par 8% samazinātos ēnu ekonomika, par 3,1% palielinātos vietējo pārtikas produktu patēriņš un pieaugtu ražotāju konkurētspēja ar legālajiem un nelegālajiem PVN nemaksātājiem – arī to FM neņēma vērā un piespieda valdību lemt uz šāda vienpusīga ziņojuma pamata. Straujuma ļāvās savai draudzenei no Finanšu ministrijas.
