Imants Frederiks Ozols: Samazināt Latviju vai palielināt? 0
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mēs jau esam maza zeme, kur nu vēl to samazināt?! – tā būtu šķietami loģiska atbilde uz retorisko jautājumu virsrakstā. Taču reālajā dzīvē mērķtiecīgi un gadiem valsti vēršam arvien mazāku. Un tas patiešām ir paradoksāli, jo vienlaikus netrūkst uzskatāmu piemēru, ka latvieši jūtīgi pret valsts nelielajiem izmēriem un priecātos būt lielāki (savulaik bija asprātīga reklāma kādam alus ražotājam, kur ziņu diktore svinīgā balsī lasa: “Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka Latvija ir lielākā valsts pasaulē.”).
2007. gadā politikā kailiem torsiem iestaigāja “Visu Latvijai!” politiķi. Februāra salā viņi protestēja pret Latvijas–Krievijas robežlīguma parakstīšanu, jo tas paredzēja pilnīgi atteikties no Abrenes, kuras nosaukums bija uzrakstīts uz Raivja Dzintara kailajām krūtīm. Salta varbūt arī sanāca šī pastaiga, toties silts turpmākais darbs parlamentā. Un ne tikai Abreni mēdz pieminēt latvieši. Atceras arī par Roņu salu, kas tika igauņiem, un Palangas pagastu, kas aizgāja leišiem.
Savulaik ANO ģenerālsekretārs Bans Kimuns pateica, ka “Latvija ir maza valsts ar globālu ietekmi”. Tas vienlaikus aizskāra mūsu vārīgo vietu, bet tūdaļ arī glaimoja. Citreiz šī pati vārīgā stīga tiek aktualizēta caur noliegumu. “Latvija nav maza valsts, kurai vēstures gaitā grūti gājis, – Latvija ir valsts ar Eiropas līmeņa kultūru” – tā, saņemot 2021. gada Eiropas cilvēka Latvijā nosaukumu, teica Rundāles pils bijušais direktors Imants Lancmanis. Un pat labi zināmajā dziesmā skan vārdi: “Par lielu, lai paņemtu klēpī un apmīļotu. Mazliet par mazu, lai palaistu vienu pasaules plašajos ceļos.”
Vārdos mēs visādi vēlamies būt liela valsts, valsts ar ietekmi globālos procesos, valsts ar lielu kultūru, pazīstamiem cilvēkiem un sasniegumiem. Bet, ja reiz ir tā, kādēļ reālajā dzīvē darām tieši pretēji? Un spilgts piemērs izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces izteikumi, ar kuriem viņa centās apklusināt jebkādas iebildes no izglītības darbinieku arodbiedrības puses LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?”. Vienīgais risinājums skolotāju algām un izglītības kvalitātei – samazināt skolu skaitu, samazināt skolotāju skaitu. Skaldi un valdi vietā – slēdz un optimizē!
Vai viņa viena tāda – bez idejām par attīstību, bet grāmatvedisku dedzību mazināt tēriņus, jo nopelnīt tāpat neprotam? Nē, protams! Tieši tas pats jau ilgstoši vērojams veselības aprūpē. Gadiem tika atkārtots, ka “tik mazai valstij” slimnīcu esot daudz par daudz un kvalitatīvu pakalpojumu tā nodrošināt nevar. Pietiekot ar burtiski pāris vadošām klīnikām, tad vēl saujiņu lielāku reģionālu slimnīcu, bet pārējie lai peld, kā prot un grib.
Latvijas īpatnība ir tāda, ka skaļākā balss un vieglākā pietikšana medijiem ir galvaspilsētai. Bet Rīgai jau nekas nemainījās. Tās superklīnikas tieši Rīgā arī atrodas. Savukārt svarīgākās reģionālās slimnīcas – kāda labāka, kāda sliktāka – ir pārējās vietās, kurām zināms ekonomiskais un politiskais svars. Bet par to, kā pārējie insulta, infarkta, smagāku traumu un citu akūtu stāvokļu gadījumā tiek tajā labākajā klīnikā, kur augstākas izredzes ne tikai uz izdzīvošanu, bet tādu diagnostiku un intervenci, kas minimizēs paliekošas sekas, par to maza bēda.
Maza, tādēļ turpināsim šķēlēt vēl mazāku piegājiens ir arī sabiedriskā transporta jomā. Arī to nākas optimizēt. Un ziņās amatpersonas vienmēr nosauc īstos vārdus, kuriem patiešām grūti iebilst: transporta piepildījums, izmaiņas administratīvi teritoriālajā plānojumā, tendences, fiskālā telpa.
Platības ziņā Latvijai nav nekādas vainas. Tikai tajā platībā ir gauži maz cilvēku, un kļūst tikai mazāk. Jauns iedzīvotāju skaita samazinājums un aizplūšana no lauku rajoniem uz Rīgu labāku iespēju meklējumos un jauna optimizācijas kārta, kas tai seko. Taču, jo vairāk samazina, jo mazāk iespēju palikt dzīvot laukos, ciemos un mazpilsētās.
Kovida laikā uzzinājām ne tikai to, slimnīcu un gultas vietu tajā mazināšana beigu galā noveda pie stāvokļa, ka nebija kur likt slāpstošus cilvēkus. Mums nācās uzzināt neērto patiesību, ka daudzviet nav pat ārsta. Labākajā gadījumā ārsta palīgs iemet aci. Un tas ir tiešā kontrastā solītajai labajai veselības aprūpes kvalitātei, ko griešana un optimizēšana nesīšot. Gandrīz aizvainojoši bija lasīt Pasaules veselības organizācijas secinājumus, ka salīdzinoši mērenais Covid-19 nāves gadījumu skaits Baltkrievijā (tiesa, piebilstot, ka ar datiem ir problēmas, turklāt koronavīrusu ilgi noliedza pat valsts vadītājs) ir tādēļ, ka saglabājusies augsta slimnīcu gultasvietu pieejamība iespējami tuvu mājām.
Jebkurš cilvēks mazākā pilsētā, kur nu vēl lauku viensētā, ļoti labi saprot, ko tas nozīmē. Viena lieta aizbraukt līdz slimnīcai 10 kilometrus kaut vai ar kaimiņa auto, pavisam cita – pamest saimniecību un doties uz 100 kilometru tālo Rīgu, Liepāju vai Daugavpili. Kaut gan tam, kurš tiešām grib dzīvot, vēlams tomēr nonākt Rīgā. Pat nelielo skaitu iedarbīgo pretvīrusa preparātu uzglabāja Rīgā. Ziņās, šķetinot gadījumu, kad Liepājā nomira gados jauna sieviete, ārsti kā pašsaprotamu stāstīja, ka lēmumu pieņem galvaspilsētā un, ja nu vajadzēs, zāles aizsūtīšot. Reālajā dzīvē tas nozīmē, ka zāles tiešām jebkurā laikā pieejamas tikai pacientiem Rīgā. Protams, tas attiecas ne tikai uz kovida diagnozi.
No otras puses, arguments, ka cilvēku kļūst mazāk un nav jēgas turēt pustukšas skolas, labi aprīkotas slimnīcas, ir dzelžains. Skaidrs, ka arī doktorātu nav vērts turēt, ja nav pacientu. Arī pasta nodaļu var aizslēgt ciet, pasakot, ka katrs var no savas nelielās pensijas vēl nedaudz atmest, lai to pieved mājās. Galu galā neturēs taču arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļu, ja viss pārējais jau aizvērts. Bet kas būs tālāk? Vai šāda vieta, no kuras visi aizbēguši, pēkšņi piesaistīs lielu skaitu cilvēku ar bērniem? Un tik lielā skaitā, ka piepeši tiks atjaunota un labiekārtota skola un kūsāt kūsās dzīvība?
Acīmredzot tādēļ, ka šie jautājumi prasa daudz vairāk neērtu diskusiju un spējas sastrādāties, daudz vairāk nākotnes redzējuma un valstiskas pratības, mēs nerunājam par to, kā iepūst dzīvību un veicināt repopulāciju un cilvēku skaita pieaugumu, bet tikai cērtam vēl un mazinām tālāk. Bet cik tālu tā var? Līdz kamēr būs palicis ducis puslīdz apdzīvojamu pilsētu un zaļš tuksnesis tām visapkārt? Tieši to nozīmē maza valsts.
Katrs cilvēks, ko izdodas piesaistīt Latvijai – vienalga, vai viņš te piedzimis vai kara bēgļu gaitās nonācis, vai samīlējies un ieprecējies –, nozīmē par vienu cilvēku lielāku valsti. Katrs, kurš nomirst – par vienu mazāku valsti. Kad runā par Singapūru, nevienu neinteresē šī Dienvidaustrumāzijas pundura lielums. Nevienam pat prātā neienāk, ka Nīderlande ir par trešdaļu mazāka platības ziņā. Turklāt ievērojamu daļu sauszemes atkaroja jūrai. Bet tajā drīz būs jau 18 miljoni cilvēku. Beļģija ir uz pusi mazāka par Latviju, bet tās galvaspilsēta Brisele ir ES administratīvais centrs. Valstī ir 11,5 miljoni iedzīvotāju, turklāt pamanās sadzīvot flāmi, franči un vācieši.
Jo mazāk cilvēku, jo mazāk viensētu, jo mazāk ciemu, jo mazāk pilsētu, jo mazāks ir mūsu iekšējais tirgus, jo mazāka ir ideju konkurence. Galu galā pat mazāk ir to, kas var ņemt ieroci rokā, lai valsti aizstāvētu, par ko tik bieži šajās dienās runā. Lai vispār spētu ieraudzīt šo problēmu un meklētu tai reālus risinājumus, nevis ražotu saukļus un dižģimeņu kartes (kuras iespējas gan nemaz nav sliktas), jāliek punkts bezgalīgajai nagu maukšanai dažādās nozarēs un jādomā, kā padarīt valsti lielāku, nevis drupināt to vēl mazāku.
Bet neko nav iespējams izdarīt, ja problēmu atsakās ieraudzīt. Pēdējā laikā medijos netrūkst uzspēlēti dekoratīva satura – paši sev sitam pa plecu un sakām: redz, nav nemaz viss slikti. Taču, ja bez pašslavināšanas vēlamies arī ko reālu paveikt, jābeidz prasīt, kā labi dzīvot Latvijā tiem, kam jau tāpat te labi dzīvojas. Pārmaiņus pēc ir jāsāk domāt, kā izdarīt tā, lai visiem labi dzīvot Latvijā, turklāt ar skaidru mērķi, lai Latvija aug lielāka, nevis turpina sairt mazāka.
