“Samaksāju tikai par pirmo konsultāciju” – Ieva ir pateicīga par mediķu attieksmi un rūpēm 1.slimnīcā
81
Jūsu iesūtītie stāsti par pieredzi medicīnā nav negatīvi vien. Ir arī pavisam labas ziņas un lieliskas pieredzes, par ko no sirds prieks. Tāds ir arī šīs rakstu sērijas mērķis – vairot pozitīvo stāstu apjomu un likt visām pusēm aizdomāties, kā samazināt slikto gadījumu skaitu. Jo lielākoties jau būtība nav pat naudā vai politikā, bet elementārā cieņā vienam pret otru. Mediķiem pret pacientiem un otrādi.
Prieka un pateicības pilns ir Ievas stāsts. Viņai pirms gada parādījušās veselības problēmas. Ģimenes ārsts gan uz pārbaudēm nesūtīja, lai gan indikācijas, ka kaut kas nav kārtībā, bija vērojamas jau iepriekš. Un sūdzēties jau īsti neesot par ko – ja pati pajautājusi nosūtījumus uz analīzēm vai izmeklējumiem, ģimenes ārsts tos nodrošinājis.
Kad analīžu rezultātu mapīte jau bija sakrājusies visai bieza, Ieva nonākusi 1.slimnīcā, kur sastapusies ar ļoti laipnu, ieinteresētu attieksmi un atsaucību. Mediķi palīdzējuši saprast situāciju, noteikuši diagnozi, izstrādājuši ārstēšanas scenāriju.
“Pie mediķiem 1.slimnīcā nonācu nejauši, nebija nekādu ieteikumu vai pazīšanos. Bija saprašana, ka vajadzīga konsultācija pie operējoša ķirurga. Tā kā 1.slimnīcas lokācija ir man ļoti izdevīga, tad izvēlējos šo medicīnas iestādi. Pierakstījos elektroniski rindā, man atzvanīja un piedāvāja iespējamos pieņemšanas laikus,” stāsta Ieva.
Speciālists, pie kura viņa vērsusies, bijis nejaušs – pieteikusies pie tā, kuram bijis tuvākais pieņemšanas laiks uz konsultāciju. Taču viss arī tālāk attīstījies kā “pa diedziņu”.
“Dakteris uzņēmās galveno organizētāja, plānotāja un rīkotāja funkciju – ne tikai nozīmēja analīzes un izmeklējumus, bet pats pakontrolēja, lai māsas turpat nekavējoties veic pierakstu un nodod man skaidrus rīkojumus, par tālākām darbībām, lai turpat uz vietas tiek paņemtas analīzes (gan pilnā asinsaina, gan specifiskās, kas vajadzīgas pirms dažādiem aparātu izmeklējumiem). Būtībā biju kā nodaļas paciente, lai arī nebiju iestājusies stacionārā un neatrados tur pastāvīgi, bet gāju uz konsultācijām.
Dakteris uzreiz sākumā pateica, ka pierakstīties uz konsultāciju ir ilgs process, tādēļ lai nāku noteiktos laikos, kad viņam ir pieņemšana un vienkārši gaidu rindā. Tā arī darīju. Nācu un gāju reizes piecas, tiklīdz bija gatavs kārtējais izmeklējums. Pie tam samaksāju tikai par pirmo, “oficiālo” konsultāciju, par pārējām man naudu neprasīja. Par izmeklējumiem un analīzēm, protams, maksāju.
Tālākais izvērtās negaidīti. Diagnoze bija tāda, ka bija nepieciešama komplicēta operācija, ko dakteris nolēma dalīt divos piegājienos. Vispirms nosūtīt veikt laparoskopiju, tad, nogaidot 2 mēnešu atveseļošanās periodu, veikt savas jomas operāciju pats.
Kad uz viņa jautājumu, vai man ir savs speciālists, kas veiks laparoskopiju, atbildēju noliedzoši, nekavējoties sekoja rīcība. Dakteris pats personīgi piezvanīja uz citu nodaļu turpat slimnīcā, sarunāja konsultāciju. Nokļuvu rezultātā pie vēl viena brīnišķīga un iejūtīga speciālista, kas gan veiksmīgi veica operāciju, gan uzklausīja un pažēloja, gan parūpējās par manu tālāku atlabšanu, nododot RAKUS kolēģu rokās. Bet tas jau ir cits stāsts.”
Ieva ir no sirds pateicīga mediķiem, kuri parūpējās par viņu: “Paldies 1.slimnīcas ķirurgiem, māsām, māsu palīgiem, anesteziologam. Visi, ar kuriem saskāros, darīja savu darbu no sirds, ar iejūtību un individuālu pieeju man. Jutos aprūpēta, kā aiz rokas paņemta un izvadāta pa visiem daudzajiem gaiteņiem un korpusiem, lai neapmaldos un izdaru visu laikā un kā vajag.”
Ja arī Tev ir kāds skaists izveseļošanās stāsts, ar ko labprāt padalītos ar plašāku auditoriju, raksti uz [email protected]!
Kādu attieksmi lielākoties saņem, izmantojot mediķu palīdzību?
