Samaksa bēgļu vedējiem 1
Lasot žurnālā “IR” Sandija Semjonova teikto pārsteidza mūslaiku bēgļu salīdzinājums ar tiem latviešiem kuri 1944. g. bēga no komunistu varas: “… arī no Latvijas bēgļu gaitās savulaik tālāk doties varēja tie, kam bija nauda, ko samaksāt par transportēšanu.” No savas ģimenes pieredzes spriežu, ka tā gluži nebija. Austra Lija Rīgā
Komentē Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks Kārlis Dambītis.
Vērojot lielās Tuvo Austrumu bēgļu straumes Eiropā un traģiskos notikumus Vidusjūrā, nereti tiek veikti salīdzinājumi ar situāciju, kādā atradās tie Latvijas iedzīvotāji, kuri 1944. un 1945. gadā ar laivām šķērsoja Baltijas jūru. Tiek norādīts, ka atšķirībā no mūsdienām, kad bēgļu pārvešana pār Vidusjūru ir kļuvusi par milzīgu nelegālo biznesu pat ar cilvēktirdzniecības iezīmēm, latviešu bēgļiem par pārcelšanu nebija jāmaksā. Te jānorāda dažas būtiskas atšķirības, jo bēgļi, kuri 1944. un 1945. gadā no Latvijas un Igaunijas devās uz Zviedriju, sākotnēji atradās teritorijā, kurā norisinājās aktīva karadarbība, un došanās uz Zviedriju būtībā nozīmēja civiliedzīvotāju evakuēšanos no karadarbības zonas uz neitrālu valsti. Lielu civiliedzīvotāju skaitu vācu varasiestādes gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā evakuēja arī uz Vāciju. Gan vienā, gan otrā variantā bēgļu individuālā pieredze varēja ievērojami atšķirties.
Aplūkojot Latvijas bēgļu došanos laivās uz Zviedriju, jānodala divi atšķirīgi laivu organizēšanas veidi – Latvijas Centrālās padomes (LCP) un individuāli organizētās laivas. Neviena šāda veida operācija nevarēja notikt bez finansiāla ieguldījuma. Laivas, motori, degviela, eļļa, pārcēlāju un krasta atbalsta uzturēšana, sakaru nodrošināšana, ja nepieciešams, arī ierēdņu kukuļošana u.c. izdevumi bija jāfinansē. Turklāt ar finansēšanu jāsaprot jebkādas universālas valūtas – vērtslietu, materiālu vērtību un pārtikas produktu izlietošana šim mērķim. Papīra naudai bija otršķirīga loma.
Sākotnēji bēgļu evakuācijas finansēšanai LCP ar Latvijas sūtņu Lielbritānijā un ASV palīdzību centās no šo valstu bankām iegūt Latvijas Republikas iesaldētos līdzekļus, taču neveiksmīgi, jo šo valstu bankas nevarēja izsniegt līdzekļus privātpersonām. Šī iemesla dēļ sakari starp Zviedriju un Kurzemi notika, pārsvarā izmantojot privātos līdzekļus. Daļēji sakaru uzturēšanai degvielu izsniedza arī attiecīgie Zviedrijas dienesti, kuriem bija interese par izlūkošanas informācijas iegūšanu no Kurzemes.
1944. gada 22. janvārī ASV prezidents Fr. D. Rūzvelts nodibināja Kara bēgļu pārvaldi, kuras uzdevums bija palīdzēt glābt cilvēkus no nacistu okupētajām teritorijām. No šī fonda Latvijas sūtņiem izdevās iegūt 50 000 zviedru kronu, kuras izmantoja bēgļu laivu finansēšanai. Līdzekļus piešķīra, ja tika ievērotas šādas evakuējamo prioritātes: 1) Rietumu sabiedroto karagūstekņi, 2) latviešu inteliģence, 3) politiķi ar prorietumniecisku nostāju un viņu ģimenes locekļi, 4) ebreji, 5) vācu armijas dezertieri. Ne 1., ne 4. prasību reāli nebija iespējams izpildīt, jo Rietumu karagūstekņi Latvijas teritorijā praktiski neatradās, bet lielākā daļa ebreju līdz 1944. gadam bija iznīcināti. Tie, kuri bija paglābušies, slēpās un nebija atrodami, izvairījās no jebkādiem kontaktiem. Rietumos esošās ebreju kopienas pat solīja atlīdzību līdz 3000 zviedru kronām par katru evakuēto ebreju. Tā kā laivas finansēja LCP, bēgļiem, kuri ietilpa evakuējamo personu grupā, nevajadzēja maksāt. Taču, iespējams, arī šajā gadījumā bija situācijas, kad maksa tika pieprasīta.
Cita situācija ir, aplūkojot privātās laivas. Kāda lieciniece atceras, ka zvejnieki no savas puses devuši laivu, savukārt bēgļi paši meklējuši laivai nepieciešamo motoru, kuru no īpašnieka pirkuši par zeltu – cara rubļiem un juvelierizstrādājumiem. Ir ziņas, ka kāds reliģiskas sektas mācītājs organizējis bēgļu braukšanu uz Zviedriju par maksu. Tāpat pastāvēja privātie laivinieki, kuri pārveda salīdzinoši nelielu cilvēku skaitu, privātās mantas un pārtikas produktus. Zviedri tos uzskatīja par spekulantiem un konfiscētos produktus iznīcināja. Bija gadījumi, kad vietējie jūrmalas iedzīvotāji spekulēja, par naudu apsolot bēgļiem vietu laivā, šādi veidojot nosacītu maksas rindu sistēmu.
Vai bēgļu pārvešana un ar to saistītās aktivitātes kādam kļuva par biznesu un pamatu, lai iedzīvotos materiālos labumos? To šobrīd ir sarežģīti apgalvot. Nav jāšaubās, ka bija šādi mēģinājumi, taču jāatceras, ka bēgļu pārvešana bija gan smags un bīstams uzdevums sarežģīto jūras apstākļu un krasta apsardzes dēļ, gan arī prasīja nopietnus materiālos ieguldījumus, kurus pārsvarā sedza neviens cits kā paši bēgļi.
