Ežezera lielumi, jaukumi un brīnumi 2
Krasti pauguraini. Ezera krastos aug daudzi dižkoki – Andzeļos, pie Ezernieku vidusskolas, pie Novomisļu līča un citur. Ežezers ir ļoti dziļš: vidējais dziļums 6,4
m, lielākais dziļums – 21 m. Ar tādu salu daudzumu un ezera lielo dziļumu ezerdobe ir neparasti pauguraina un izrobota. Ežezerā ūdens tilpums ir 61 miljons m3. Ezerā ietek 12 upītes, iztek viena – Narūta no Novomisļu līča. Ezera tīrība – apmierinoša un tiek raksturota ar skaitli 1,7. Tas nozīmē, ka balti krāsotu disku (seki disks), iegremdētu ūdenī, no augšas
var saredzēt līdz 1,7 m dziļumam. Ezera dziļumā valda tumsa un aukstums. Jau 1959. gadā pētījumi rādīja, ka skābekļa daudzums dziļumā vasaras laikā krasi samazinās, bet ziemā tas atkal uzlabojas.
Galvenie ezera piesārņotāji ar notekūdeņiem ir Andzeļu ciems, kur padomju laikos izbūvēja kolhoza “Dagda” centru, un Ezernieku ciems. Līčos ezera aizaugums ir 8% no virsmas. Zivju daudz, un padomju laikos te veica arī rūpniecisku nozveju.
Ezera dibens piekrastē klāts ar smilti un granti. Bet dziļumā nogulsnējusies 0,5–1 m bieza dūņu kārta.
Vairākums salu izvietojušās ezera austrumu daļā. Jeršovkas (Eža) sala un Ostrovļanu pussala ezeru sadala divās daļās. Šajā vietā ezera platums ir tikai 100 metru. Šī vieta ir bīstama un ieguvusi nosaukumu Simočkas Vārti. Te ledussega neizveidojas pat bargākajos ziemas salos. Tūristu mītnes ir Andzeļos un Obiteļu dzirnavās. Padomju laikos 1975. gadā Šimanskas skaistajā pussalā uzcēla milzīgu sarkanu ķieģeļu vissavienības nozīmes tūristu bāzi. Tajā vienlaikus varēja atpūsties 450 ceļotāju. Tagad šī varenā celtne stāv tukša un tiek tirgota
no vienām rokām uz citām nezināmām.
Slēgtie dzelzs vārti liedz pieeju Šimanskas pussalai. Bet varbūt labi, ka tā, jo citādi Ežezera tūrbāze tiktu izdemolēta tikpat ārprātīgi kā Sauleskalna tūrbāzes piecstāvu korpusi pie visskaistākā Latvijas ezera. Ežezerā mājo un dūšīgi strādā jauno laiku Latvijas svētākie dzīvnieki – bebri.
Cik daudz to ir, atbildēt nevar pat Rāznas nacionālā parka vadība. Par bebru daudzumu un darbības vērienu liecina viņu darbi. Ezera dienvidu daļā ir pāris hektāru lielā Apšu sala, savu nosaukumu ieguvusi no tā, ka visa bija noaugusi ar apsēm. Tagad uz šīs salas vairs nav nevienas apses. Lai bebri nenograuztu visus kokus arī pārējām parkveidīgajām salām, kas ņemtas valsts aizsardzībā, nacionālā parka darbinieki ap koku stumbriem tin ciešus stiepļu sietus.
Fragments no Gunta Eniņa grāmatas “Nezināmā Latvija”
