Sāls terapija. Procedūras sāls istabā un mājās pagatavojamas receptes 0
Droši vien sāls formula ir viena no nedaudzajām, ko ikviens atceras no skolas ķīmijas stundām. Bez nātrija hlorīda cilvēka organisms nevar iztikt. Tas ir viens no galvenajām asiņu un limfas sastāvdaļām, tas ietilpst arī muskuļos un kaulos.
Daudz ir dzirdēts par sāls kaitīgumu, taču tas var būt arī ļoti noderīgs veselībai, nevis uzņemot iekšķīgi, bet to ieelpojot, izmantojot procedūrās un rīvējoties pirtī. Jau kopš seniem laikiem tiek izmantotas tā dezinficējošās un organismu attīrošās īpašības. Par veselībai vislabvēlīgāko uzskata jūras sāli, jo tajā ir līdz 64 mikroelementiem, bet vārāmajā sālī tikai divi – nātrija un hlora joni. Bez šiem elementiem nenotiek gremošanas process un vielmaiņa, jo nātrijs neitralizē liekās organiskās un neorganiskās skābes, regulē šķidruma daudzumu audos.
Pieauguša cilvēka organismā ir ap 300 gramu sāls. Ja organismā nepietiek nātrija, rodas pastiprināts nogurums, muskuļu krampji, slikta dūša, samazinās ēstgriba un svars. Taču, ja tajā nokļūst par daudz nātrija hlorīda, nierēm, kā arī sirds un asinsvadu sistēmai rodas liela slodze. Šūnās uzkrājas liekais ūdens un rodas tūska. Šādos gadījumos var attīstīties hipertensija, nieru un aknu kaites, kuņģa vēzis.
Dienvidu zemēs, kur ir karsts, jāuzņem 15–20 gramu sāls dienā, taču ziemeļniekiem nevajadzētu lietot vairāk par 5–8 gramiem. Savukārt, ja ir paaugstināts asinsspiediens, infarkta vai insulta draudi, diennaktī drīkst uzņemt ne vairāk kā 2,5–3 gramus sāls.
Pēc pētījumu datiem, Latvijas iedzīvotāji uzņem vidēji 7–9 gramus sāls dienā, kas ir par daudz. Tas jau gana ir pievienots maizei, sieram un citiem ikdienā lietotiem rūpnieciski ražotiem produktiem, tādēļ, gatavojot ēdienu, to vajadzētu aizstāt ar dažādām garšvielām. Aprēķināts, ka līdz pat 75 procentiem no kopējā sāls daudzuma uzņemam ar gataviem pārtikas produktiem.
Amerikāņu pētnieki eksperimentos ar dzīvniekiem atklājuši, ka sālim piemīt viegla narkotiska iedarbība. Acīmredzot tādēļ daudzi nespēj no tā atteikties pat pēc ārsta ieteikuma. Taču, samazinot dienā uzņemto daudzumu līdz pieciem gramiem, asinsspiedienu būtu iespējams pazemināt par pieciem sešiem mm/Hg.
Ja tomēr neizdodas ierobežot uzņemtā sāls daudzumu, labāk izvēlēties tādu, kas satur vairāk nevis nātrija, bet kālija hlorīda, kas norādīts uz iesaiņojuma.
Lai samazinātu sāls patēriņu:
noskaidrojiet sāls daudzumu rūpnieciski gatavotu pārtikas produktu marķējumā. Izvairieties lietot uzturā produktus, kas satur daudz sāls (vairāk nekā 1,25 g uz 100 g produkta);
pārtikas produktus, kas satur daudz sāls (žāvēti, konservēti, marinēti un sālīti produkti), lietojiet reti un mazos daudzumos;
147
ēdiet vairāk dārzeņu un augļu;
sāli ēdienam pievienojiet pēc pagaršošanas;
sāls vietā ēdiena pagatavošanai mēģiniet lietot vairāk svaigu vai kaltētu garšaugu un garšvielu, ķiplokus un sīpolus, dzērveņu, cidoniju, citronu un citas skābās sulas.
Protams, garšas sajūtas ir dažādas, bet pastāv uzskats, ka vistas gaļa labi garšo ar majorānu, timiānu, estragonu, aitas gaļa – ar piparmētru un timiānu, cūkgaļa – ar majorānu un ingveru, zivs ar estragonu un citrona sulu.
Svarīgi, lai uzturā pietiekamā daudzumā būtu kāliju saturoši produkti. Kālijs veicina ūdens izdalīšanos, ko aiztur nātrijs. Daudz kālija ir pupās, zirņos, lēcās, selerijās, kāpostos, ķirbjos, redīsos, sarkanajās bietēs, tomātos, kartupeļos, upenēs.
Toties sāls labvēlīgi ietekmē ādu, uzlabojot asinsriti un mikrocirkulāciju, aktivizējot vielmaiņu un palīdzot izvadīt tās galaproduktus. Tas noder zvīņojošu kaišu un psoriāzes ārstēšanā, bet liela sāls koncentrācija sausina ādu.
Receptes
Sauju sāls izšķīdina 3 litros karsta ūdens un nedaudz atdzesē. Patur tajā kājas apmēram 15 minūtes, lai atmiekšķētu sabiezējušu ādu. Tā palīdzēs arī pret svīšanu.
Roku nagu stiprināšanai reizi nedēļā desmit minūtes mērcē pirkstus remdenā sāls vanniņā.
Strutojošu brūci dziedē ar sāls šķīdumu, ņemot tējkaroti uz glāzi ūdens vai nedaudz vairāk. Samērcē tajā marlīti un uzliek uz cietušās vietas. Lai ātri neiztvaikotu, pārklāj plēvīti. Ik pa laikam samērcē atkārtoti. Var atstāt uz nakti.
Celulīta mazināšanai siltam vannas ūdenim pieber 1–2 kilogramus sāls.
Lai ārstētu elpošanas ceļus, sauju sāls izšķīdina 2 litros karsta ūdens un ieelpo tvaikus.
Iesnu profilaksei degunu skalo ar vāju sālsūdeni. Šādi attīrās gļotāda un palielinās tās aizsargspējas, turklāt tā tiek mitrināta.
Ar sāls šķīdumu (tējkarote uz glāzi ūdens) skalo iekaisušu kaklu, lai dezinficētu un veicinātu atveseļošanos.
Ja ir locītavu, kaulu sāpes, dažādu saišu sastiepumi, noderēs sāls vannas (400–500 g sāls uz vannu), kur ūdens temperatūra ir 38 °C.
Sāls vannā ūdens šķitīs karstāks, jo pievienosies sāls sildošais efekts. Pirmajā reizē tajā nevajadzētu mērcēties ilgāk par 10 minūtēm, bet ilgāk par 20 minūtēm to nevajadzētu darīt pat tad, kad pierasts.
Pirtī ādu ar sāli iesaka attīrīt ne biežāk kā reizi divās nedēļās.
Sāls terapija
Kurš gan nezina, cik veselīga ir pelde jūrā un atpūta jūras krastā, kur ir vērtīgiem sāļiem pārpilns ūdens un gaiss! Tas veicina vielmaiņu un uzlabo endokrīnās sistēmas darbību, jo ūdenī izšķīduši joda, kālija, kalcija, magnija, sēra un citu mikroelementu joni.
Jūras sāls satur arī nomierinošo bromu un magniju, kas palīdz izvadīt lieko šķidrumu no šūnām.
Jūras sāls kristāliņi ilgi saglabājas uz ādas, tāpēc vēl krietnu laiku pēc atgriešanās mājās bagātina ķermeni ar vērtīgo vielu kokteili.
Jau 19. gadsimtā tika novērots, ka sāls raktuvēs strādājošie neslimo ar plaušu kaitēm, tādēļ radās iecere izveidot dziedināšanas iestādes pazemē, taču plašākas iespējas ir saņemt haloterapiju – mākslīgi radītā sāls istabā.
Sāls jeb haloterapijas istabās iesaka ārstēt plaušu un bronhu, sirds un asinsvadu, ādas, nervu, ausu, kakla un deguna slimības, kā arī alerģiju.
Istabas grīdas un sienas ir klātas ar biezu sāls kārtu. Skanot nomierinošai mūzikai, cilvēki dziļi elpo sīkās sāls daļiņas, ko speciāla iekārta izsmidzina telpā. Sāls joni nokļūst organismā caur degunu un rīkles gļotādu. Paaugstinātā nātrija jonu koncentrācija piesaista šķidrumu, novēršot tūsku. Joni no bronhu gļotādas asinsvadiem nokļūst plaušu asinsritē un izplūst pa visu organismu.
Pēc haloterapijas seansiem normalizējas asinsspiediens, atveseļojas deguns un rīkle, stabilizējas nervu sistēma un stiprinās organisma aizsargspējas. Lai elpceļos nokļuvušās sāls daļiņas nekairinātu rīkli, pēc iznākšanas no sāls istabas jāpadzeras ūdens.
Šo terapiju nedrīkst izmantot, ja ir paaugstināta ķermeņa temperatūra, drudzis, vīrusu infekcijas, onkoloģiskas un nieru slimības, hipertensija un sirds slimības smagā formā.
Sāls lampas jonizē gaisu un rada līdzsvaru starp pozitīvajiem un negatīvajiem joniem, kā arī mazina elektromagnētiskā lauka negatīvo ietekmi, ja tiek novietotas blakus elektroierīcēm. Tās palīdz pret astmu, tonsilītu, haimorītu, alerģiju, bezmiegu, sirds un asinsvadu slimībām.
Apmeklējot sāls istabu, uzmanīgiem jābūt smagas bronhiālās astmas pacientiem – sākumā pietiek ar 15 minūtēm un turpmāk, ja organisms neprotestē, laiku var pagarināt līdz pusstundai. Taču daudzi ārsti uzskata, ka sāls terapija, kairinot bronhu gļotādu, var veselības stāvokli pasliktināt.
Sagatavots pēc izdevuma “400 padomi skaistumam un veselībai”
