Kādas atziņas guvi, būdama Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas labdarības maratona Dod pieci vēstnese? 0
Dziļa izmisuma un sāpju brīžos slēdzu vienošanos ar augstākajiem spēkiem. Lūdzos Laiku. Vēl drusciņ. Līdz bērni pieaug, līdz es būtu gatava… Pretī solīju labot kļūdas un paveikt ko jēgpilnu.
Pēc terapijas beigām uzmeklēju onkoloģisko pacientu atbalsta biedrību Dzīvības koks. Vēlējos paveikt ko taustāmu. Ja izspruki sveikā, palīdzi citiem!
Labdarības maratons bija liels pārbaudījums. Vissmagāk nāca īpaši maratonam ierakstītās desmit esejas, tās uzsita baigo sajūtu un atmiņu burbuli. Tomēr tas bija vērtīgi, jo ikdiena nemanot ierauj rutīnas akacī, kurā tu atkal svilpodams dzīvo nemirstīgā cilvēka dzīvi. Darbs pie esejām lieliski atsvaidzināja apņemšanos, ko sev devu, ejot cauri vēža pieredzei, – dzīvot šodien! Tāds bija arī Dod pieci sauklis. Dzīves atlikšana ir cilvēka vislielākais grēks.
Atsaucība un cilvēciskums, ar ko saskāros maratona laikā, nav vārdos aprakstāmi. Tāpat kā šoks, ka teju katram tuvumā ir cilvēki, kuri saskārušies ar vēzi.
