Kādas ir pārdomas par šo smago laiku? Ko gribētu pavēstīt citiem? 0
Neraugoties uz fiziskajām grūtībām, tas laiks bija produktīvs. Daudz domāju, vēroju, analizēju, lasīju, klausījos. Sastapos ar daudziem stāstiem, kas līdzīgi manējam, un ne vienmēr tie bija ar laimīgām beigām. Vērtēju, kāpēc tā. Izkristalizējās galvenais – neauklē to, no kā gribi atbrīvoties! Redzēju, kā cilvēki pieķeras slimībai, tur to kā vairogu, manipulē ar šo kaiti, lai gūtu uzmanību un mīlestību. Šāda attieksme ved nekurienē.
Daudzus jautājumus man uzdeva kolēģi un paziņas, kuri savās ģimenēs bija saskārušies ar vēzi. Mulsināja neziņa, kā izturēties pret šādu slimnieku. Ko drīkst un ko nedrīkst runāt, bet galvenais – kā runāt. Bija arī neskaitāmi specifiski jautājumi par konkrētiem vēža tipiem. Uz visiem, protams, nevarēju atbildēt, bet centos palīdzēt meklēt atbildes.
Vienmēr piedomāju, lai nosargātu veselīgo robežu, aiz kuras no padomdevēja kļūsti par iesaistīto. Nav viegli distancēties un nelaist cita problēmas caur sevi, taču citādi var nemanot sadegt.
Joprojām ir pārāk maz informācijas par izveseļošanos. Maz pozitīvo piemēru. Vēl mazāk ir to, kuri gatavi runāt par pārslimoto vēzi. Tas ir saprotams, jo pārdzīvoto gribas ātrāk aizmirst. Šo saslimšanu apvij baiļu un nāves oreols, tāpēc daudziem šķiet, ka labāk neizaicināt likteni un neplātīties ar veiksmi.
Es vēzi uztveru kā pieredzi. Ar pieredzēto dažreiz tomēr vajag dalīties, jo daudzi šaubās par labā klātbūtni ļaunumā, par iespēju šo ļaunumu uzveikt. Tiesa gan, šī ir pieredze, kurā vairs nevēlos muskuļus audzēt. Pietiek ar esošajiem.
Kā atguvi spēkus pēc ķīmijas un staru terapijas, vai lietoji uzturā kaut ko speciālu, vai vingroji?
Maijā man diagnosticēja audzēju, bet nākamā gada februārī bija pēdējā starošana. Pat gads nepagāja ārstējoties. Organismu nokāva pamatīgi. Toties labā ziņa – pa šo laiku biju uzbarojusies, pieņēmusies svarā par apaļiem desmit kilogramiem. Lai tiktu vaļā no mutē allaž jūtamās metāliskās garšas, ēdu daudz un nešķirojot.
Pēc tam gan pirmā vēlme bija tikt vaļā no liekā svara. Tomēr slinkums uzvarēja. Atrunu, lai to nedarītu, bija vesela kaudze. No – ja būšu tieva, parādīsies krunkas, līdz pat – ai, man tāpat labi!
Zinu, cik svarīgas ir kustības, tomēr biju slinka vingrotāja. Arī tagad retajās reizēs, kad aizvelkos pie vingrošanas speciālistiem, joprojām jūtu, ka kreisā puse, kur bija audzējs, ir savilkta, savukārt rokas kustības amplitūda ierobežota. Sevi saudzējot, esmu kaitējusi arī mugurkaulam.
Teici, ka smagā saslimšana tev bija atspēriena un atskaites punkts. Kas mainījies?
Droši vien daudzi, saskaroties ar šo slimību, jautā sev – kāpēc gan tā notika ar mani, ko darīju aplam, kas paslīdēja garām, kāda ir mana vērtību skala un attieksme pret citiem?… Pēc slimības citu jēgu ieguva atziņas, kas arī agrāk bieži bija trāpījušās ceļā. Ik pa laikam taču ieraugām tekstus, kas piesaista. Pavisam kas cits – šīs atziņas izmantot praksē.
Cenšos netērēt laiku destruktīvām emocijām, nerisinu neatrisināmo.
Mēģinu neuzspiest otram savu viedokli, respektējot, ka viņa pieredze ļauj lietas saredzēt citādi.
Pirms dusmojos uz kādu, padomāju, vai dusmu iemesls neslēpjas manī pašā.
Mīlu savējos un biežāk saku, ka mīlu.
Varu apgalvot, ka tagad esmu pavisam cita, nekā biju pirms saslimšanas. Mazāk uztrauc pasaules domas par mani, vairāk – tas, ko es domāju par pasauli. Manas izvēles ir apzinātākas.
Manuprāt, esmu kļuvusi empātiskāka, vairāk jūtu citus, bet vienlaikus atdzimis arī jaunības kategoriskums. Zinu, ka cilvēks var daudz, ja vien vēlas. Ja negrib, nav ko čīkstēt un sūkstīties! Tādēļ no mūžīgajiem vaimanātājiem novēršos. Vai nu iesaisties un maini sevi, savu vidi un valsti, vai priecājies par to, kas ir!
Nelielas korekcijas ieviestas arī manos paradumos. Pirms saslimšanas bieži sildījos solārijā, patika gan iedegums, gan uzkarsusī sajūta. To vairs nedrīkstu, tāpat kā iet pirtī vai plunčāties karstā vannā. Man liegts arī vīns un alus, bet to gan nemaz nepietrūkst. Citu ierobežojumu it kā nav.
Joprojām nespēju atslābināties, ja man veic masāžu. Ikreiz, kad masiere pieskaras dekoltē vai krūšu rajonam, sastingstu, bet gan jau pāries arī tas.
Uzdrošinos apgalvot: labi, ka kāds tur augšā sapurina, norādot, ka katram ir iedalīts limitēts laiks. Tas piešķir dzīvei vienreizīguma garšu.
