“Saliku vēzi pa plauktiņiem!” Evija Unāmas spēka stāsts un atziņa: “Katram iedalīts limitēts laiks” 0
“Ir vērts ik pa laikam sev atgādināt, ka dzīvei ir robežas, katram ir iedalīts limitēts laiks. Tas dzīvošanai piešķir vienreizīguma garšu,” uzsver Evija Unāma. Šī ir viena no viņas atziņām pēc pārslimota krūts vēža.
Varu apgalvot, ka tagad esmu pavisam cita, nekā biju pirms saslimšanas. Mazāk uztrauc pasaules domas par mani, vairāk – tas, ko es domāju par pasauli. Manas izvēles ir apzinātākas.
Evija Unāma ir Latvijas Radio analītisko raidījumu producente, trīs dēlu mamma. Pagājušā gada nogalē iepazinām viņu arī kā Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas labdarības maratona Dod pieci vēstnesi, atbalstītāju.
Lūgta pastāstīt par dzīvi pēc vēža, Evija piekrīt gandrīz uzreiz. Lai gan rit jau sestais gads, kopš viņai nācās pārciest operāciju, staru un ķīmijas terapiju, lai gan par to liecina vien rētas un nelāgas atmiņas, viņa ir gatava par to runāt skaļi. Evija zina, cik svarīgi ikvienam, kurš saskāries ar ļaundabīgo audzēju, dzirdēt veiksmīgas ārstēšanās pieredzi. Iedvesmoties dzīvot citādi.
Kā viss sākās, kā uzzināji par saslimšanu ar vēzi?
To atklāju pati – mazgājoties. Sataustīju veidojumu krūtī. Joprojām ikreiz, kad esmu dušā, blakus stāv tā sajūta. Šķiet, no tās neatbrīvošos nekad.
Esmu pārliecināta, ka neviens nav gatavs diagnozei ļaundabīgs audzējs. Neviens! Un es nebiju izņēmums. Kad ārsts paziņoja, ka aizdomas par vēzi apstiprinājušās, vispirms bija liels apmulsums. Šoks, neticība, panika un bailes. Manī virmoja emociju kokteilis, kas izraisīja dažādas reakcijas un darbības, jo līdz tam kaut kur zemapziņā vīdēja mazmazītiņa cerība – nebūs jau tik ļauni.
Nav tā, ka nezināju, kas ir vēzis. Manā dzimtā šī kaite bija liktenīga daudzām sievietēm. Tomēr, kad tā skāra mani pašu, sākās milzīgs apjukums. Pāri miljons citām domām galvā bija viena vislielākā – es mirstu! Tas paralizēja spēju saklausīt, uztvert notiekošo un rīkoties. Vismaz sākumā. Tāpēc ir labi, ja blakus ir kāds, ar ko šajā panikā dalīties. Runāt. Vienalga par ko. Vienkārši runāt, runāt, runāt, jo sākumā jātiek vaļā no stindzinošajām bailēm un tā – es mirstu – trokšņa galvā. Un vislabāk, ja otrs cilvēks tikai uzklausa, neko nebilst pretī.
Šī diagnoze ir jāizprot. Jāzina, kas notiek ar ķermeni un kā slimību ārstēt. Man palīdzēja mani īpašie cilvēki un pašas vēlme visu salikt pa plauktiņiem. Varbūt arī spēja distancēties no problēmas un lūkoties uz to kā īslaicīgu, bet steidzami risināmu sarežģījumu.
Jāsaka godīgi – tā plauktiņos krāmēšana ne vienmēr izdevās. Līdz pat šim laikam, lai gan rit jau sestais gads, šo dzīves posmu neesmu pārrunājusi ar dēliem. Toreiz to savējiem pasniedzu kā faktu, kas prasīs laiku un pacietību, un viss. Joprojām nezinu, ko tas nozīmēja viņiem.
Kā noritēja ārstēšana?
Ļoti uzticējos sava onkologa profesionālismam. Nekautrējoties izprašņāju. Uzdevu, iespējams, arī muļķīgus jautājumus, bet viņš uz visu iecietīgi atbildēja. Jutu dakteri kā sadarbības partneri. Uzklausīju un klausīju. Koncentrējos uz risinājumu un paļāvos, ka viņš uz to aizvedīs. Neesmu vīlusies.
Vispirms bija operācija, pēc tam – ķīmijterapija un apstarošana. Pa vidu visam – darbs un bērni. Nekam citam nepietika ne laika, ne spēka, un nebija arī vēlēšanās.
Godīgi sakot, uz šo posmu atskatos ar šausmām. Radio tad vēl nebiju štata darbiniece. Tas nozīmēja, ka ģimenes materiālā situācija – viena audzinu bērnus – bija atkarīga tikai no manas spējas savākties un strādāt. Stress un nogurums bija milzīgs. Tikpat liela bija apņemšanās ar to tikt galā. Strādāju visu laiku, līdzko pēc operācijas varēju nākt uz darbu. Strādāju arī naktī, gatavoju un lasīju nakts ziņas, tādējādi kompensēju ķīmijterapijas reizes, kas izrāva no darba ritma.
Ja saķēru iesnas vai sākās balss aizsmakums, tas pamatīgi sita pa kabatu. Ķīmija bija tā novārdzinājusi organismu, ka vismazākais bacilis varēja izraisīt pamatīgu slimošanu. To nedrīkstēju atļauties. Iespējams, kolēģiem šķitu pārākā suņa nagla pēcpusē, jo mūždien burkšķēju par caurvēju vai ieslēgto kondicionieri.
Bija dienas, kad noguruma dēļ galvā bija tāds ķīselis, ka piezagās doma: nāve nemaz nebūtu pats sliktākais risinājums. Tiesa, tas ātri pārgāja, jo mani puikas, arī sune un minkāns bija ideāli motivatori. Joprojām egoistiski esmu pārliecināta, ka mana klātbūtne viņu dzīvē ir nepieciešama.
Kā juties medicīnas karuselī, ko daudz kritizē?
Skumjākais šajā epopejā ir tas, ka dakteri neinformē onkoloģiskos pacientus. Daudz ko svarīgu uzzināju tikai no citiem vēžiniekiem, sēžot rindā vai sastopoties palātā. Tāds savdabīgs bezdrāts telefons. Piemēram, noskaidroju, ka šī diagnoze ir nosacījums, lai uz pāris gadiem dabūtu invaliditāti. Tas taču dotu iespēju piebremzēt manu vāveres skrējienu pakaļ finansēm! Kad ģimenes ārstam lūdzu noformēt vajadzīgos dokumentus, attieksme bija, maigi sakot, dīvaina. Vispirms pārsteigums, ka to zinu, pēc tam neizpratne – kāpēc man, kura diendienā skrien uz darbu, ko tādu vispār vajag?! Strādāt vari, tātad viss kārtībā!
Ar līdzīgu attieksmi saskāros Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijā. Viņus maz interesēja mana veselība un pašsajūta. Diezgan pazemojoša sajūta. Grupu, protams, piešķīra. Tomēr, kad pienāca laiks to atjaunot, vēlreiz šo ceļu negāju.
Sēžot rindā, varējām salīdzināt, cik labvēlīga šī komisija bijusi pret katru no mums. Nosacījumi, pēc kāda principa tur viss darbojas, skaidrāki netapa. Ļoti ceru, ka šajā jomā kaut kas ir mainījies.
Saprotu, ka onkoloģisko pacientu ir ļoti daudz, ka ārstiem tā ir ikdiena, tomēr gribētos, lai katrs cilvēks ārsta kabinetā būtu īpašs. Vislabākais ceļš uz veselību ir mediķa sirds siltums un cilvēciskā attieksme. Katram viņa pateiktajam vārdam ir milzīga loma pacienta dzīvē.
Manuprāt, drausmīgākais vārds, ko profesionāļi lieto, runājot par vēzi, – dzīvildze. Tas katrreiz sažņaudz pakrūti, liek blenzt kalendārā, klusībā skaitot atlikumu.
Bažas, ka slimība var atgriezties, jau nepazūd, taču no tā visa ir arī kāds labums – šī sajūta palīdz noķert klātbūtni katrā lietā, ko dari. Izdzīvot pilnasinīgi.
