Valodnieks Valts Ernštreits: Salikt pilnu puzli par lībiešiem 1
Piektdien, 21. septembrī, Latvijas Universitātē atklās Lībiešu institūtu, kurā darbosies arī filozofijas doktors, valodnieks, Tartu universitātes pētnieks, biedrības “Līvõ kultūr sidām” (“Lībiešu kultūras centrs”) vadītājs VALTS ERNŠTREITS, kurš savā doktora darbā Tartu universitātē pētījis lībiešu rakstu valodu.
No lībiešu valodas latviešu valodā ienākuši tādi vārdi kā puika, puķe, pīlādzis, selga, kulinārijā – sklandrausis, folklorā – saltkurpja tēls. Kuoštrög – Košrags, Pitrög – Pitrags… Ieskatoties lībiešu-latviešu valodas vārdnīciņā, šos vārdus viegli atpazīt, taču, lasot citus, top skaidrs – lībiešu valodu iemācīties būtu grūti.
Ar ko Lībiešu institūts nodarbosies?
V. Ernštreits: Lībiešu pētniecības tēma vienmēr bijusi ļoti būtiska. Biedrība “Līvõ kultūr sidām” veikusi pētniecību divos virzienos – viens saistīts ar lībiešu jaunāko vēsturi, kultūru un valodu. Otrs – lībiešu mantojums Latvijā, tā apzināšana, izpēte un zināšanu nogāde tālāk. Veidosim digitālas krātuves, lībiešu valodas rīkus utt.
Lībieši ir Latvijā izveidojusies Baltijas jūras tauta, un ārpus Latvijas teritorijas lībiešu nav bijis. Līdz šim galvenokārt pētīta lībiešu senvēsture – arheoloģija un viss ar to saistītais; arī – etnogrāfija, mūzika, vākta folklora. Bet nemateriālā kultūras mantojuma daļa, kurā nepieciešamas valodu zināšanas, lielā mērā pētīta ārpus Latvijas – Somijā, Igaunijā. Galvenais centrs ir Tartu universitāte, galvenokārt tādēļ, ka igauņu un somu valoda ir lībiešu valodai radniecīgas. Lībiešu etnogrāfijas materiāli atrodas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Igaunijas Nacionālajā muzejā, Somijas Kultūru muzejā. Valodas materiāli – Tallinā Igauņu valodas institūtā, Tartu universitātē Igaunijas Literatūras muzejā. Ir ļoti daudz izkaisītu materiālu, bet nekur nav vienotas ekspozīcijas par lībiešiem. Ar Gaujas lībiešu arheoloģiju varam iepazīties Turaidas muzejrezervātā, Pāles muzejā var uzzināt par Vidzemes lībiešu dzimtām, no Lībiešu krasta nākušas lietas ir Ventspilī. Mūsu mērķis ir salikt to lībiešu puzli kopā, lai iegūtu pilnu priekšstatu.
Cik radniecīga lībiešu valoda ir igauņu un somu valodai?
To var salīdzināt ar latviešu, lietuviešu un prūšu valodas radniecību. Līdz šim liela problēma bijusi, ka Latvijā ne pārāk daudz pārzina lībiešu lietas. Par latviešu kultūru kopumā un par latviešiem raksturīgo parasti tiek runāts tikai baltu aspektā. Taču, ja paraugāmies uz 12. gadsimtu, Indriķa hronikas laikiem – tas ir dokuments, kas nestāsta par latviešiem, bet gan par lībiešiem un viņu kaimiņiem. Bet, tā kā latviešu valoda pieder pie baltu valodām, kādā brīdī, kad sāka veidoties latviešu pašapziņa, tika pieņemts – tautas, kuras runāja baltu valodā, tiek uzskatītas par latviešu kultūras daļu; lībieši, kas nerunāja baltu valodā, tika tā kā pastumti maliņā, un viņu mantojums palicis novārtā. Taču 12., 13. gadsimtā, kad latvieši vēl nebija izveidojušies, lībiešu apdzīvotās teritorijas aizņēma trešo daļu no Latvijas. Deviņi no desmit cilvēkiem neapzinās, ka ikdienā lieto seno lībiešu mantojumu. Piemēram, valodā – uzsvars uz vārda pirmo zilbi un daudzi no lībiešu valodas ienākušie vārdi – puika, puisis, puķe, selga, pīlādzis… Lietuviešiem tādu vārdu nav, un tieši lībiešu mantojums ir tas, kas radikāli atšķir latviešu valodu no lietuviešu valodas.
Arī tajā, ko pazīstam kā latviešu kultūru, ir ļoti daudzas lietas, kas cēlušās no lībiešiem, bet ir ļoti maz pētītas. Piemēram, Jāņu svinēšana. To dara visā Latvijā, un iezīmīgi, ka cilvēki dodas ārā no pilsētas, zaļumos, kurina ugunskurus un sēž pie tiem, gaidot rīta gaismu. Tādā veidā Jāņi tiek svinēti vēl divās valstīs Eiropā – Igaunijā un Somijā, un nebūt ne Polijā vai Lietuvā. Cits piemērs – Kurzemē cep sklandraušus, un tie, visticamāk, ir ar lībiešiem saistīts mantojums.
Cik Latvijā ir lībiešu, un cik cilvēku prot lībiešu valodu?
Pēc aplēsēm, 19. gadsimta vidū bijis ap divarpus tūkstošiem lībiešu, 20. gadsimta 20. – 30. gados – pusotra tūkstoša, 60. – 70. gados ap 700 līdz 800. Pēc tautskaites datiem, tagad ir 250, no kuriem tikai daļa ir lībiešu valodas runātāji.
Lībiešiem 20. gadsimta vēsture ir bijusi ļauna. Viņu pēdējā apdzīvotā teritorija bija Ziemeļkurzemes piekraste (14 zvejniekciemi no Ovižiem līdz Ģipkai), un no tās lībieši trīs reizes ir pilnībā izdzīti: Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, un pēc tam 50. gados, kad pierobežas zonas ierobežotā režīma dēļ nebija darba iespēju un vajadzēja braukt prom. Kopš tā laika lielākās lībiešu kopienas atrodas ārpus Lībiešu krasta – Rīgā un Ventspilī, arī Kolkā.
To, kurus saucam par mantotās lībiešu valodas runātājiem, skaits ir ap 30 līdz 40. Mazu un lielu tautu gadījumos valodas mehānismi ievērojami atšķiras. Mums normāla situācija ir šāda – ieslēdzam TV, skatāmies ziņas latviski. Mazai tautai šādu iespēju nekad nebūs. Tas pats attiecas uz valodas pārmantošanu. Esam pieraduši domāt – vecāki valodu māca bērniem, tie vēlāk saviem bērniem un tā tālāk. Mazu tautu gadījumā tā nav. Nevaram prasīt no vecākiem, lai viņi māca bērniem valodu, ja bērns nekur citur ārpus ģimenes šo valodu izmantot nevar. Pārmantotā lībiešu valoda – tā var būt valoda, ko vecvecāki nav mācījuši saviem bērniem, bet iemācījuši mazbērniem. Ir gadījumi, piemēram, kad vecmāmiņa ir iemācījusi valodu meitai un vēlāk mazmeitai, taču dzimtas jaunākā paaudze savstarpējā saziņā ģimenē to nelieto.
Kādā situācijā pašreiz ir lībiešu valoda?
Joprojām kritiski apdraudēta, un tāda tā nepārstās būt nekad. Pašreiz iespējami plaši apzinām valodas materiālu, veidojam valodas korpusu. Tehnoloģijas strauji attīstās, un tās ļoti daudz var dot tieši mazajām valodām, mazajām kopienām. Bieži vaicā: “Kāpēc lībieši pazuda?” Tas nav pareizais jautājums. Pazuda daudzi citi – kurši, zemgaļi, sēļi, prūši… Lībieši saglabājās. Ir 21. gadsimts, un joprojām runājam par lībiešiem tagadnē. Pēdējo 25 gadu laikā uz katriem desmit lībiešiem mums ir iznākusi vismaz viena grāmata. Ja pārnestu šo proporciju uz Latviju, mēs dzīvotu labākajā valstī pasaulē.
Cik daudz dziesmu pierakstīts lībiešu valodā?
20. gadsimta 20. gados, kad sāka veidot lībiešu folkloras arhīvu, uz katru lībieti bija pa astoņām folkloras vienībām. Tagad tās glabāsies Lībiešu institūtā.
Piecdesmitajos gados lībieši kā “dīvainās” jeb “slepenās” valodas runātāji piesaistīja pastiprinātu čekas uzmanību. 1972. gadā nodibinājās divi lībiešu ansambļi – “LĪVLIST” Rīgā un “Kāndla” Ventspilī kļuva par centriem, kur legāli pulcēties un nodarboties ar kultūru. Tas rosināja folkloras kopu veidošanos arī Latvijā kopumā – no “LĪVLIST” atdalījās “Skandinieki” un turpināja savu ceļu. Lībiešiem pašapziņa vienmēr bijusi ļoti svarīga, lai saglabātu savu nacionālo identitāti. Viņu vienmēr bijis ļoti maz, taču viņi spējuši izdarīt ļoti daudz savas kultūras un valodas saglabāšanā.
Pateiksit kādu raksturīgu lībiešu sakāmvārdu vai parunu?
Te ir jautājums, ar ko latvieši atšķiras no lībiešiem, un uz to var atbildēt divējādi. Pirmais variants – atšķiras radikāli, jo tā ir cita valoda, cita kultūra. Bet otrais – neatšķiras ne ar ko, jo lībieši ir ieplūduši latviešos, un viņu kultūra ir latviešu kultūras sastāvdaļa. Nevar novilkt līniju, kuras vienā pusē būtu latvieši un otrā – lībieši. “Pūt, vējiņi!” lībieši zina kā lībiešu dziesmu, latvieši – kā savējo. Bet, ja par sakāmvārdu, tad man ļoti patīk igauņu teiciens: “Prasītājam pa muti neviens nesit.” Ļoti pozitīvi. Domāju, ka no Igaunijas panākumiem daudzi ir veidojušies tieši šīs nostājas dēļ. Kamēr mēs pat nemēģinām paprasīt…
No folkloras Latvijā pazīstam Meža māti, Jūras māti, Vēja māti. Šie tēli, visticamāk, saistīti ar lībiešiem, kam Jūras māte bija ļoti nozīmīga. Lībiešiem ir daudz tumšu teiku par vilkačiem un saltkurpjiem (tiešā tulkojumā no lībiešu valodas – aukstā kurpe). Saltkurpis ir lībiešiem raksturīgs fokloras tēls, bet neviens nav aprakstījis, kāds tas ir. Saltkurpis ir nelabā nāvē miruša bērna dvēsele, kas klīst apkārt. Šis tēls var būt gan labs, gan ļauns.
Saka gan “lībiešu valoda”, gan “līvu valoda”. Kāpēc paralēlformas?
“Līvi” izveidojies kā poētisms, tāpat kā “latvji”, “vāci” u. tml. Forma “lībi” sastopama Latvijā jau 14. gadsimtā, ārpus Latvijas vēl senāk, jau 11. gs. tāšu pierakstos, kā arī Krievijas senajās hronikās. Savukārt vārds “līvi” latviešu valodā ienācis no vācu valodas. Par tautu varam pateikt “līvu tauta”, par vīrieti “līvs”, bet par sievieti nav tādas formas kā “līve”, ir – “lībiete”.
