Salikt diagnozi kā puzli 0
Šķiet, ikviens, nonācis pacienta lomā, vēlas, lai ārsts spētu saskatīt ne tikai vienu problēmu, bet arī visu kopainu. Tieši šāds pacienta redzējums ir internās jeb iekšķīgo slimību medicīnas ārsta kompetencē. INGA ORLEĀNE teic: „Internista pamata funkcija ir apkopot interno patoloģiju kopumu un novērtēt to kopskatā. Visvairāk mani saista tieši diagnozes noteikšanas posms.”
Inga Orleāne ir internās medicīnas ārste „Veselības centru apvienībā” (VCA), vada VCA „Aura” dienas stacionāra darbu, ir anestezioloģe-reanimatoloģe Reanimācijas nodaļā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā “Gaiļezers” un Rīgas 2. slimnīcā. Viņa arī studē doktorantūrā Rīgas Stradiņa universitātē un ir internās medicīnas kursa pasniedzēja Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā.
2022. gada nogalē „Veselības centru apvienības” kolēģu izvirzīta, daktere Orleāne saņēmusi Veselības ministrijas Pateicības rakstu par godprātīgu un profesionālu darbu, pildot ārsta pienākumus.
Kā ārsta internista darbs atšķiras no savulaik katrā poliklīnikā strādājoša terapeita darba?
Terapeitu vairāk varētu salīdzināt ar ģimenes ārstu, un lielākoties terapeiti arī pārtapa par ģimenes ārstiem.
Internā medicīna apvieno visas iekšķīgās slimības, kas sadalītas sfērās – gastroenteroloģija, pulmonoloģija, nefroloģija, kardioloģija, endokrinoloģija, arī hematoloģija un sistēmu slimības. Internista sertifikātu var iegūt, pēc pamata medicīnas studijām vēl četrus gadus mācoties rezidentūrā. Tad var izvēlēties specialitāti, piemēram, pulmonologs, kardiologs, endokrinologs.
Mūsdienās neviens ārsts nevar aptvert visu – ir tik daudz informācijas, tehnoloģiju, medikamentu, ka ir grūti būt nepārtraukti labi informētam pat par vienu specialitāti, kur nu vēl par visām.
Kāpēc jūsu izvēle ir tieši internā medicīna?
Man patika iekšķīgās slimības, to diagnostika, tajā pašā laikā gribējās arī kādu action (angļu val. – darbība). Tādēļ, mācoties anestezioloģijas-reanimatoloģijas rezidentūrā, saku strādāt par internisti “Gaiļezera” slimnīcā – gribēju glābt cilvēkus, īpaši ar miokarda infarktiem.
Iekšķīgās slimības man ir saistošas jebkurā variantā. Internista pamata funkcija ir apkopot interno patoloģiju kopumu un novērtēt to kopskatā. Tas, kas mani patiešām saista medicīnā, ir diagnostikas moments. Ikviena kardiogramma vai Holtera monitorēšanas izdruka man ir kā kārtējais aizraujošais uzdevums – patīk savietot iegūtos rezultātus, izskaitļot un noķert sajūtu, ka izdevies salikt sarežģītu puzli.
Padziļinātas zināšanas kardioloģijā ir jūsu kā internistes priekšrocība. Kā izveidojās šāda kombinācija?
Kad sāku strādāt reanimācijā, saskāros galvenokārt ar kardioloģijas pacientiem, tāpēc izveidojās tā, ka stacionārā esmu reanimatoloģe ar kardioloģisko piesitienu. Papildus apguvu funkcionālās metodes.
Darbam reanimācijā un internajā medicīnā ir līdzības – reanimācijas nodaļā arī bieži vien pacients ir it kā jāsaliek. Ārstam ir jāsaprot, vai visi esošie traucējumi ir saistīti un kas darāms, lai tos novērstu. Mēģinu visu savilkt kopā.
Ambulatorajā praksē jums galvenokārt ir kardioloģijas pacienti.
Jā, vairāk ir kardioloģijas pacientu. Bieži vien pie manis nonāk pacienti ar aizdomām par kardioloģisku problēmu, lai šeit izmeklētu un precizētu diagnozi. Dažreiz līdz tai var nonākt ātri, dažreiz tā prasa vairāk laika un izmeklējumu.
Vai nav tā, ka, attīstoties izmeklēšanas tehnoloģijām, ārsti krietni retāk izmanto senās metodes, piemēram, palpēšanu, izklausīšanu, un diagnozi balsta tikai uz izmeklējumu rezultātiem? Ja tie neuzrāda problēmu, diagnozes nav.
Parastās jeb senās metodes ir subjektīvas: viens ārsts var kaut ko saklausīt, cits – ne, viens sajutīs, otrs – nesajutīs. Turklāt kaut kā saklausīšana vai sataustīšana vēl nedod juridisku pamatu diagnozei. Šodien saklausīju pacientam sistolisku troksni uz aortas vārstuļa. Taču tas vēl nav juridisks pamats diagnozei. Ir noteikti jāveic ehokardiogramma. Tātad – tas, ko saklausīju, tikai dod pamatojumu nosūtīšanai uz izmeklējumu.
Ko ieteikt pacientam, kam simptoms saglabājas arī pēc tam, kad izmeklējums problēmu nav uzrādījis?
Nereti mēdz būt, ka pie vainas ir psihosomatika. Tad ir jāiegulda liels darbs, pacientam izskaidrojot tā, lai viņš spēj pieņemt, ka simptoms ir psihosomatisks.
Protams, nelielā daļā gadījumu, neraugoties uz labu izmeklēšanas metožu izmantošanu, slimību nevar diagnosticēt un tas izdodas vien tad, kad jau notikusi katastrofa. Piemēram, ir specifiska vēža forma, ko nav iespējams diagnosticēt ar fibrogastroskopijas metodi.
Nevaram atstāt bez ievērības pēdējo gadu skaudro pieredzi – Covid-19. Kā jūs vērtējat šī vīrusa ietekmi – ko tas ir mainījis iepriekš veselā cilvēkā?
Izmaiņas ir būtiskas. Līdz šim vīrusa infekciju kontekstā mēs nerunājām par vēlīnām komplikācijām – tādas pieredzes nebija, taču līdz ar kovidu šādi gadījumi kļuvuši aktuāli. Cilvēki arī psiholoģiski nebija gatavi, ka tad, ja pārslimos, vēl gadu vai ilgāk mocīsies ar sirds ritma traucējumiem, ožas un garšas zudumu, kas varbūt arī neatjaunosies.
Nebūtu pareizi Covid-19 likt vienā rindā ar citām vīrusu slimībām. Šis vīruss atšķiras. Tagad redzam, ka slimības laikā ir piedzīvoti toksiski miokardīti, ka gadu pēc pārslimošanas var būt trombotisks vaskulīts. Ceru, ka ir notikusi vīrusa mutācija, tas ir pielāgojies un mēs to mierīgi pārdzīvosim bez smagām sekām.
Covid-19 saasināja arī hroniskās slimības, un vissmagāk klājās tiem, kam bija vairākas kaites. Vai šādi pacienti arī ikdienā ir jūsu darba lauks?
Jā, noteikti. Ir svarīgi atrast simbiozi starp medikamentiem, lai, ārstējot vienu slimību, nepasliktinātu stāvokli citā. Internista darbs ir nodrošināt tādu bāzes terapiju, lai tā darbojas atbilstoši izvirzītajam mērķim.
Kas tajā ir vissarežģītākais?
Saviem pacientiem saku, ka medikamentu terapija ir kā svari – vienā kausā liec to, ko iegūsti, otrā – to, ko zaudē. Ir jāpanāk, lai ieguvums ir lielāks nekā zaudējums. Taču nevar apgalvot, ka ir terapija, kas organismam ir pilnīgi nekaitīga. Absolūti visi medikamenti var izraisīt kādu reakciju, kaut vai, piemēram, alerģiju.
Izplatīta, jo sevišķi hronisku pacientu vidē, ir polifarmācija – nepieciešamība lietot vienlaikus daudz medikamentu. Tā nereti rada problēmas.
Jo vairāk medikamentu jālieto, jo zemāka pacienta līdzestība. Iemesli ir vairāki. Pirmkārt, finansiālais – daudz zāļu, lieli izdevumi. Otrkārt – vienmēr ir jāseko līdzi, vai visas tabletes ir laikus nopirktas. Labs risinājums ir kombinētie medikamenti – vienā tabletē var būt trīs aktīvās vielas un, to iedzerot, pacients var būt mierīgs, jo zina, ka nepieciešamās zāles ir uzņemtas. Ja būtu jāiedzer trīs un vairāk tablešu, visticamāk, viņam būtu satraukums par tablešu daudzumu un bažas, vai tās visas patiešām vajag.
Jā, sauja tablešu – tas daudziem izklausās biedējoši. Loģika, pie kā turas liela daļa sabiedrības, ir vienkārša – jo vairāk zāļu jālieto, jo cilvēks ir slimāks. Kurš gan vēlas būt tik slims?
Mūsu sabiedrībā pastāv absurds uzskats par medikamentu lietošanu. Bieži no pacientiem dzirdu: esmu vesels, medikamentus nelietoju! Izmērām spiedienu, un izrādās, ka tas ir paaugstināts. Tomēr pacients turpina apgalvot, ka viņam nekas nekait un zāles nelietos, jo jūtas labi. Un ir cits pacients, kuram arī ir augsts asinsspiediens, bet viņš no zālēm neatsakās. Pēc gadiem tam, kurš nelieto, ir jau vairākas nopietnas slimības, savukārt tam, kurš visu laiku lietoja medikamentus, šādu problēmu nav. Tātad reāli veselais ir tas, kurš laikus lietojis zāles, bet slimais tas, kurš tās nelietoja. Secinājums – medikamenti var aizkavēt vai novērst slimības attīstību.
Vai attieksmes pamatā varētu būt tie paši senie aizspriedumi, ka tabletes ir ķīmija un dzert ķīmiju ir slikti?
Dabiskais ir labāks par ķīmisko – tas ir mīts, ar ko cīnos visu laiku. Jāņem vērā, ka sintētiskie medikamenti tika radīti, jo dabīgie bija neprognozējami, ar daudzām blakusparādībām. Attīrot līdz vielai, kam ir saprotama, dozējama, pārbaudāma iedarbība, tika iegūtas zāles, ko var lietot droši.
Tātad daudzos gadījumos laikus uzsāktu medikamenta lietošanu var uzskatīt par profilaksi pret saslimšanu nākotnē. Vai tā?
Var mēģināt noteikt robežu starp ārstēšanu un profilaksi, taču – vai tā tiešām ir tāda un tieši tur? Jebkādu organismam nepieciešamu vielu trūkums var radīt slimību. Piemēram, mēs lietojam D vitamīnu, daudz par to nedomājot. Taču, ja bērna organismā trūkst D vitamīna, attīstās rahīts – smaga hroniska slimība. Ja cilvēkam trūkst C vitamīna, attīstīsies cinga. Dzerot C vitamīnu, diez vai kāds piedomā par cingas profilaksi. Mēs to darām mierīgi un ar pārliecību, ka vienkārši uzņemam dabīgu produktu. Kur ir tā robežā – kad domājam, ka lietotais produkts ir labs un veselīgs, un kad sākam bažīties, ka tas, ko uzņemam, ir ķīmija? Būtu jāsaprot, ka mēs mainām ķīmisko reakciju organismā, uzņemot jebkādu vielu.
Vai kardioloģiskam pacientam aptiekā ir vērts uzlūkot uztura bagātinātāju plauktus? Ko drīkst lietot līdztekus ārsta izrakstītajam zālēm?
Sirdij ir vajadzīgi seši mikroelementi – nātrijs, kālijs, kalcijs, fosfors, magnijs un hlors. Jebkura mikroelementa deficīts var radīt kardioloģisku patoloģiju.
Ja runājam par vitamīniem, faktiski sirdij ir vajadzīgs viens – D vitamīns, un arī to var apgalvot tikai hipotētiski. Tā kā šis vitamīns labvēlīgi darbojas uz muskulatūru un sirds ir muskulis, var pieņemt, ka arī sirdi tas ietekmē labvēlīgi. Pētījumi notiek, taču tie nav pabeigti un vēl nav iegūti pārliecinoši pierādījumi.
Aptiekā būtu jāmeklē uztura bagātinātāji, kas var nodrošināt sirdij nepieciešamos mikroelementus, un no piedāvājuma jāizvēlas tas, kam labāks sastāvs un ko var atļauties. Šajā ziņā farmaceits ir īstais konsultants.
Ārsts redz visas analīzes, zina pacienta stāvokli asinsvados un izraksta nepieciešamās zāles. Pie tām ir stingri jāturas.
Daudziem jauns gads ir arī jauno apņemšanos laiks. Vai arī jūs jauniem plāniem iedvesmo tieši gada sākums?
Protams! Esmu cilvēks parastais – gada beigās saprotu, ka man ir bijušas labas apņemšanās, kuras esmu realizējusi maz vai nemaz. Šī bija jau otrā gadumija, kad apņemos regulāri apmeklēt sporta zāli (man tā arī nav izdevies saspringtajā grafikā rast šādu iespēju). Domāju, ka vajadzētu veltīt laiku arī tam, kas mani interesē ārpus medicīnas, piemēram, grāmatu lasīšanai – esmu sapirkusi veselu bibliotēku, bet daudzas joprojām stāv neatvērtas. Pieeju pie grāmatplaukta, noglaudu grāmatu muguriņas, sarunāju, lai gaida, un apņemos, ka šogad noteikti izlasīšu.
Dakter, kāda ir jūsu veselības un labsajūtas recepte?
Man ir labi jāizguļas, man ir nepieciešamas ūdens procedūras (der arī duša mājās) un noteikti – tase labas kafijas vai tējas no rīta. Parasti nedēļā ir viena diena, kad varu pilnā apjomā un bez steigas to visu īstenot.
Ikvienam ir svarīgi piedzīvot labsajūtu. Ja ir kas tāds, kas ārkārtīgi patīk, var teikt, ka cilvēks jau ir padomājis par savu veselību, vitalitāti, labsajūtu, un tam vajag ļauties.
Autore: Zanda Jankevica
https://www.vca.lv/specialisti/orleane-inga.html
