«Saliedētāji» sastrīdas par Leģionāru dienu 0
Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisija vakar bija iecerējusi diskusiju par 16. martu ar mērķi mazināt konfrontāciju ap šo datumu, taču debates ātri vien pārauga emocionālā vārdu apmaiņā.
“Mūsu uzdevums nav dalīt vēsturiskos notikumus pareizajos un nepareizajos, bet gan skatīties uz tiem sabiedrības saliedētības kontekstā,” skaidroja komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis (NA). Tādēļ uz komisijas sēdi bija uzaicināti dažādu kara veterānu organizāciju pārstāvji, kas apvieno abās pusēs karojušos, – Edgars Skreija no Nacionālo karavīru biedrības, Latviešu Strēlnieku apvienības priekšsēdētājs Jānis Aivars Baškers, kā arī fonda “Lāčplēsis” vadītājs Jānis Ivars Kasparsons. Tāpat uz diskusiju bija aicināts vēsturnieks Kārlis Kangeris. Komisijas priekšsēdētājs sēdes sākumā pauda cerību, ka sirmajiem vīriem “Otrais pasaules karš ir beidzies”. Viņa bažas izrādījās veltas. Veterāni vēsturiskajām domstarpībām spējuši pārkāpt daudz veiksmīgāk nekā politiķi.
Bijušie karavīri bija vienisprātis, ka kritušo biedru pieminēšana ir svēta lieta neatkarīgi no tā, kurā pusē viņi karojuši. Tomēr viedoklis par to, kā pareizāk to darīt, dalījās. Kasparsons uzskata, ka leģionāriem šajā datumā nevajadzētu iet pie Brīvības pieminekļa, bet gan rīkot pasākumus Lestenē. E. Skreija no savas puses skaidroja, ka Lestenē apbedīta tikai neliela daļa leģionāru, jo daudzu mirstīgo atlieku atrašanās vietas nav zināmas. Kaut arī savulaik karojuši pretējās pusēs (Skreija ir bijušais leģionārs, bet Kasparsons Latviešu strēlnieku 130. korpusa rindās dienējis sarkanās armijas sastāvā), sirmie kungi diskusijas laikā izturējās ar savstarpēju cieņu. Atšķirībā no deputātiem, kuri pēc tikšanas pie vārda uzreiz pamanījās “saplēsties”.
“Man radās iespaids, ka šī sēde sarīkota ar mērķi pārliecināt mani kļūt pielaidīgākai pret leģionāru iešanu pie Brīvības pieminekļa. Tādā gadījumā tā nav izdevusies. Es joprojām uzskatu, ka viņiem tur nav jāpiemin savi kritušie biedri,” paziņoja deputāte Irina Cvetkova (“SC”), kas jau veterānu runu laikā centās viņus pārtraukt. Deputāte, kuras abi vectēvi karojuši sarkanajā armijā, uzskata, ka leģionāri nepamatoti uzdodas par brīvības cīnītājiem.
“Kādi tad ir jūsu panākumi, ar ko jūs gribat lepoties 16. martā?” jautāja Cvetkova, pie reizes izaicinoši painteresējoties, vai Nacionālo karavīru biedrības vadītājs lepojas, piemēram, ar sarkanarmiešu nogalināšanu.
Skreija aizrādīja, ka deputāte ar savu jautājumu ir aizgājusi par tālu. Arī komisijas priekšsēdētājs I. Latkovskis izteica protestu pret šādu Cvetkovas uzvedību. Savukārt Ingmārs Līdaka (ZZS), aizkaitinātā balsī norādīja, ka 16. martā nenotiek nekādas svinības vai fašisma slavināšana, bet gan piemiņas pasākums. Vēlāk viņš Cvetkovai atvainojās par emocionālo reakciju un paskaidroja, ka viņa tēvs kā bijušais leģionārs 45 gadus ārkārtīgi pārdzīvojis, ka viņam nav iespējas pieminēt kritušos biedrus. Deputāte Ināra Mūrniece (NA) kolēģu vārdā atvainojās bijušajiem karavīriem, bet Cvetkova iespraucās, paziņojot, ka nekāda atvainošanās nav nepieciešama.
Vēsturnieks Kārlis Kangers aicināja politiķus un karavīru organizācijas tikt skaidrībā ar definīcijām. Piemēram, ir dažādas sapratnes par terminu “leģionāri” – vai tie ir tikai SS sastāva karavīri, vai arī Policijas bataljonā dienošie latvieši. Vēsturnieks arī apšaubīja, vai vācu pusē karojušos latviešus varētu saukt par brīvības cīnītājiem, jo Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu nacistiskā Vācija solījusi tikai propagandas nolūkos. Cita lieta, ka pēc kara daudzi leģionāri kļuva par partizāniem, kas Latvijas brīvības vārdā cīnījās pret padomju iekārtu.
