“Saliec ķepiņas un mirī nost vai arī dzīvo un priecājies.” Saruna ar tulkotāju Daci Meieri 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Tiekoties “Latvijas Avīzes” redakcijā uz interviju, mums abām ar tulkotāju DACI MEIERI rodas dežavū sajūta – tieši pirms gada jau runājāmies Baltvilka balvas sakarā. Toreiz starptautisko balvu izpelnījās itāliešu rakstnieces Andželas Naneti darbs “Mans vectēvs bija ķiršu koks”, šogad kaimiņos, Lietuvā, tapis neparastais grafiskais romāns par izsūtīšanu “Sibīrijas haiku”.
– Grāmatas pie tulkotājiem nonāk visdažādākajos veidos. Kā bija ar “Sibīrijas haiku”?
D. Meiere: – Šo izlasīt iedeva izdevēji, “Liels un mazs”. Uzzinājusi, ka tas ir komikss par izsūtīšanu uz Sibīriju, turklāt ar japāņu haiku nosaukumā, grāmatu ņēmu lasīt ar lielām aizdomām.
Bet mani aizspriedumi pazuda ļoti ātri, jo grāmata ir perfekta, visas sastāvdaļas tur ir līdzsvarā – gan ciešanas un sāpes, bez kurām neiztikt šādas tematikas darbā, gan gaišums un vieglums, tāpat spēle un nopietnība.
Viss tik pareizi samērots, ka mana skepse pazuda jau pēc nedaudzām lappusēm. Turklāt šī grāmata ir īpaši piemērota latviešiem: tikpat labi tā varētu būt par latviešu ģimeni.
– Man ļoti simpātiski šķita tas, ka stāsts skatīts ar bērna acīm. Bērns raugās tiešāk, jo viņam ir mazāk konteksta.
– Man patīk, ka grāmata nav tīrs reālisms, kur autore vienkārši pastāsta, kā viņas tēvam un omītei gājis Sibīrijā. Tas ir ģimenes stāsts, balstīts reālos faktos, atmiņās un vēstulēs, tomēr tajā ir ievīti arī iztēles, citpasaules, tādi teju vai pasaku motīvi.
Šis elements piešķir papildu dimensiju, lielāku dziļumu.
– Šī, līdzīgi kā pērn, ir viena no lieliskajām bērnu grāmatām, kuru pieaugušie lasīs vienā dimensijā, bet bērni savā – atkarībā no tā, cik daudz par šiem jautājumiem runāts ģimenē vai skolā.
– Tā jau ir patiesas, labas, īstas grāmatas pazīme, ka tā nav orientēta uz šauru, ierobežotu lasītāju grupu, ka tekstu un ilustrācijas var uztvert dažādos līmeņos un katrs var atrast sev vajadzīgo.
Nebiju salīdzinājusi ar Naneti, bet, tiešām, šis aspekts tās padara līdzīgas.
– Man ienāca prātā vēl viens salīdzinājums, kas tev varbūt nepatiks. Atcerējos optimistisko meitenīti Poliannu ar viņas centieniem visam saredzēt sudraba maliņu.
– Es jau arī mēģinu to piekopt. Ne vienmēr sanāk, bet es cenšos. (Smejas.)
– Un, runājot par Poliannu, man grāmatā sanāca smiekli pavisam, šķiet, ne smieklīgā vietā, kad izsūtāmie atrodas vagonā un galvenais varonis, zēns Aļģis, piemin – kā viņš teica – pelēko masu?
– Neapmierināto masu un tās lipīgo nīgrumu. Ja jau pieminam visa drūmā sudraba maliņu, jāpastāsta, kāpēc grāmatas nosaukumā parādās haiku motīvs. Jurga Vile stāstīja, ka ilgi meklējusi veidu, kā ģimenes stāstu izstāstīt saviem bērniem.
Un viņu pārsteidzis, ka bērnībā dzirdētajos vecmammas stāstos un pierakstos par to laiku nav tikai šausmas un bēdas, bet arī daudz Sibīrijas dabas aprakstu, atmiņas par labajiem cilvēkiem, kas palīdzējuši, ogošana un irbeņu zaptes vārīšana.
Un noskaņa likusies ļoti līdzīga kā haiku: dziļums, patiesums, nekā lieka un vienlaikus vieglums un apskaidrotība. Un to papildina bērna skatījums: bērns visos laikos ir bērns, spēj fantazēt un spēlēties, lai kādi būtu sociālie un politiskie apstākļi.
Tieši tas šo grāmatu ir pasargājis no kļūšanas par kārtējo gaudu dziesmu.
Te nav žēlabu – jā, ir sāpes un izmisums, bojā gājuši un nogalināti cilvēki, nāve un sakropļojumi, visādas šausmas un sēras, bet tam visam pāri vienalga ir gaišais: bērni spēlējas un draudzējas arī tur, cilvēki iemīlas arī tur – dzīvība ir stipra.
– Man liekas, mums, pieaugušajiem, kādā brīdī rodas pārdomas, ka ir lietas, kurām notiekot vairs nav morālu tiesību priecāties. Ļoti zīmīgs man šķita Aļģa mātes mēmuma motīvs.
– Šī jau nav nekāda saldā grāmata, kur beigās visi laimīgi saķeras rokās un ieiet saulrietā. Jā, Aļģa māte no vienām sāpēm zaudē balsi un tad no citiem pārdzīvojumiem to atgūst…
– Cik viegli vai grūti bija šādas neparastas formas grāmatu tulkot?
– Tulkot bija grūti un piņķerīgi. Varētu domāt, kas tad tur tāds – bildītes un mazliet teksta, bet tas ir grafisks romāns, kur ierobežojumus uzliek burbuļi, kuros tekstam ir stingri noteikts garums.
Parastā romānā dialogus var tulkot daudz brīvāk, bet šoreiz katrā frāzē bija jāskaita burti. Sevišķi ķēpīgi tas kļūst, kad jāatveido joki, vārdu spēles, izsaucieni, dziesmu fragmenti.
Tad nu sanāca ilgi noņemties, izvēloties labākos variantus. Grāmata savā ziņā ir adaptēta, jo daudziem varoņiem vārdi ir vairāk vai mazāk mainīti.
Piemēram, oriģinālā viena no galvenajām varonēm ir Verute, bet latviešu tekstā kā labskanīgāka ir ielikta šī mīļvārdiņa pilnā forma – Veronika. Arī galveno varoņu ģimenes uzvārdu mainīju – lietuviski tas ir Korys, kas nozīmē “kāre”, “šūna”.
Uzvārdam noteikti arī latviski bija jābūt saistītam ar biškopību, tā nu latviski viņi visi ir Bites – manuprāt, ļoti labs un baltisks uzvārds.
Tāpat interesanti bija atveidot dziesmas, kas ikvienam lietuvietim ir atpazīstamas, bet latviešu lasītājs no burtiska tulkojuma nesaprastu pat to, ka tā ir dziesma.
Piemēram, Aļģa un Daļas māte, atguvusi balsi, sāk dziedāt senu ganu dziesmu, un katram lietuvietim tas ir skaidrs, lai arī nekādas govis tur pieminētas netiek.
Bet latviski nu ir: “Es izdzinu raibaliņu, aijā rīlā, rasainā rītiņā, rīlā…”
Un katrs šāds sīkums (bet to bija daudzi duči) ir jāsaskaņo ar autori un jāsaņem viņas piekrišana, jo es taču nevaru pārtaisīt grāmatu pēc sava prāta. Turklāt šajā gadījumā neko nemaz nevarētu noslēpt, jo visa grāmata rakstīta ar roku, katrs burtiņš…
– Tāds viduslaiku mūka pārrakstītāja darbs. Un tiešām visos tulkojumos?
– Jā, esmu redzējusi itāliešu, franču, angļu izdevumu, arī vācu, un ceru, ka būs vēl citi, jo lietuvieši aktīvi atbalsta savas literatūras tulkojumus. Šī grāmata var būt interesanta un svarīga daudzās zemēs, un galu galā mēs, baltieši, neesam vienīgie, kas tikuši izsūtīti, vajāti.
Pieaugušo un bērnu ciešanas – tā tas bijis dažādos laikos un dažādās zemēs, vēsture met savas cilpas uz riņķi vien.
Latviešiem reizēm patīk justies kā vienīgajiem un vislielākajiem cietējiem pasaulē,
it kā citu tautu sāpju atzīšana varētu kaut kā apdraudēt savu upuru piemiņu.
– Es paskaitīju, pagājušajā gadā iznākušas 13 Daces Meieres tulkotas grāmatas.
– Nu tai kaudzītē bija vairākas bērnu grāmatas, arī tāda, kurā ir tikai 14 teikumi. Turklāt pērn iznāca vairākas grāmatas, kuras bija iztulkotas jau divus vai trīs gadus agrāk, bet iestrēgušas, jo aizkavējās finansējums vai izdevniecībai radās īslaicīgas grūtības.
Man nebija uznākusi piepeša grafomānijas lēkme (smejas) – es strādāju vienmērīgi un lēni. Iespaids, ka manis tulkoto grāmatu ir daudz, varbūt rodas tāpēc, ka es savas grāmatiņas soctīklos nemitīgi vicinu pa gaisu un reklamēju.
Iznāk ārkārtīgi daudz visvisādu grāmatu – labu, sliktu, brīnišķīgu, lielisku, viduvēju, bet tās bieži paliek nepamanītas. Labi, ka ir tāds raibums, no kā izvēlēties, bet es gribu, lai manējās pamana.
Un gribu nodrošināt arī atgriezenisko saiti – saņemt lasītāju iespaidus, recenzijas, kādu balviņu… (Smejas.)
– Šī ir otrā Baltvilka balva pēc kārtas…
– Es neesmu vienīgā, kam balva tikusi divreiz, Maima Grīnberga, Mudīte Treimane un Guntars Godiņš arī to saņēmuši pa vairākiem lāgiem.
Agrāk Baltvilka starptautisko balvu deva tikai par Baltijas jūras reģiona darbu tulkojumiem – ar šo lietuviešu grāmatu es atkal atbilstu vecajiem kritērijiem. Savā ziņā tā Meiere, kura tulko no itāliešu valodas, ir cita (smejas). Es taču kopju četras saimniecības…
– Kā tas ir, tulkot no tik atšķirīgām valodām? Man tiešām ir sajūta, ka, runājot dažādās valodās, izsakos ar dažādām personības daļām…
– Es katrā valodā runāju citā balsī, ar citādām intonācijām, atšķirīgi žestikulēju. Zinu, ka itāliski, pat runājot pa telefonu, man rokas iet pa gaisu, bet latviski runājot tomēr spēju nevicināties.
Man ir periodi, kad lasu gandrīz tikai lietuviski, tad atkal itāliski, spāniski, katalāniski – nespēju visam sekot vienlaikus.
– Vai kovids kaut ko ietekmēja? Tulkotājam jau darbs tāds, sēdi tik mājās un strādā.
– Biju pārsteigta, ka ietekmēja vairāk, nekā varētu domāt. Tam it kā vajadzētu būt manam dabiskajam stāvoklim: sēdēt, tulkot un nevienu nesatikt.
Izrādās, ir liela atšķirība, vai sēdi mājās un nekur neej no brīva prāta vai spiestā kārtā, kad kaut kas no malas – apstākļi, liktenis, sērga – pasaka: nē, tagad nekur neiesi!
Nepatīk man tā. Nobruka diezgan daudzi braucieni – gan lietišķi, kā Boloņas grāmatu tirgus, gan ceļojumi. Un man vajag mūziku klātienē! Tā ir mana barība. Bet dzīve bez koncertiem…
Tā nu ierobežojumi darīja pāri ceļošanai un ausīm. Taču tie ir nieki.
Patiešām grūti bija tiem, kas parasti nestrādā mājās un kam ir bērni. Apbrīnoju visus, kas nesajuka prātā, menedžējot darbu no mājām un bērnu attālināto mācīšanos.
Man vienīgā nelaime bija nervozitāte, nemitīgi sekojot ziņām dažādās mēlēs.
Vajadzēja laikus izkopt garīgo higiēnu, veselīgākus interneta lietošanas paradumus: nu uzskatāmi redzēju, cik daudz lasu lieko, satraucošo, neauglīgo. Grūti kontrolējama atkarība.
– Jā, bet tas arī diezgan loģiski – tāpat kā mediķi īsti nesaprata, kāds tas vīruss ir, tā arī mēs lasījām visu iespējamo, lai kaut kā noorientētos.
– Jā, joprojām nezinām, viss kuru katru brīdi var mainīties. Tā kā manas realitātes svarīgākās sastāvdaļas ir tas, ko lasu un pārrakstu, man ļoti palīdzēja darbs ar Paolo Džordāno grāmatiņu “Sērgas laikā” – man to atsūtīja, svaigi uzrakstītu, un es to steigšus iztulkoju.
Savādi, sērga mums ir tāpēc, ka pasaule ir tik maza un tik cieši saistīta, tikko vienu aukliņu parausti, viss sakustas līdzi, bet ir arī šādi piemēri: cilvēks uzraksta dienasgrāmatu, pēc nedēļas es to jau lasu, un vēl pēc brīža tā tiek zibenīgi izdota latviski…
Autors, starp citu, fizikas zinātņu doktors, ļoti labi un racionāli prata atgādināt, ka jēgu jāspēj piešķirt visādām – arī sērgas – dienām.
Bēdīgo ziņu pēdējā laikā ir daudz par daudz, un ir ļoti svarīgi pašam izvēlēties, kā uz to visu reaģēt: vari nolemt, ka viss ir galīgs, tāpēc saliec ķepiņas un mirī nost vai arī dzīvo un priecājies, par spīti tam, ka viss ir galīgs.
