Saldus novada domes priekšsēdētājs: Latvijas boksā gaidāma lielā izšķiršanās 6
Latvijas Boksa federācijas ilggadējā valdes locekļa un arī šīs federācijas prezidenta, bijušā Ekonomikas policijas priekšnieka vietnieka Nila Žuravļova pilnvaru termiņš beidzas šā gada 24. jūlijā. Par to, kas notiek Latvijas boksā, kas varētu un kam vajadzētu mainīties, intervijā “Neatkarīgajai” viens no pretendentiem uz Latvijas Boksa federācijas prezidenta amatu, Saldus novada domes priekšsēdētājs un Kurzemes plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētājs Māris Zusts.
Kāda šobrīd ir situācija Latvijas amatieru boksā?
Ir zināms, ka 23. jūlijā notiks Latvijas Boksa federācijas kongress, kur viens no punktiem būs valdes pārvēlēšana. Skaidrs, ka federācijā un ārpus tās virmo iekšēji strāvojumi par vēlmēm pēc pārmaiņām. Mēģinājumi gāzt esošo federāciju ir bijuši vairāki. Ir diezgan skaidrs, ka cilvēki tur ir aizsēdējušies. Arī es esmu uzrunāts piedalīties kongresā, šajās vēlēšanās izvirzot savu kandidatūru prezidenta amatam. Jā, esmu apsolījis to darīt.
Latvijas boksā jau izsenis bijušas “rīvēšanās” starp federācijas vadību un boksa kopienu. Mēs atceramies, piemēram, publikācijas presē saistībā ar boksa klubu “Lāčplēsis”. Neapmierinātībai ir finansiāls pamats vai iemesls ir cilvēciskās attiecības?
Atturēšos detalizēti komentēt iepriekš notikušo. Tās ir boksa sabiedrības iekšējās lietas. Viens no arī uzrunātajiem kandidātiem uz federācijas vadītāja amatu ir Ansis Pūce, kurš ir deputāts Saldus novada domē. Jau esam pārrunājuši, kādas iekšējās nesaskaņas, nesaprašanās federācijā ir bijušas.
Strīdiem stāvējis klāt neesmu un nezinu patiesos iemeslus, bet ir pilnīgi skaidrs, ka esošā situācija nemotivē un neveicina boksa attīstību. Tāpēc šis ir īstais brīdis, lai federācijas vadībā nāktu cilvēks no malas, kurš īsti nezina, kas, ko kuram ir iedevis vai nav iedevis, solījis vai nav solījis. Šis ir mirklis, lai atvērtu šo organizāciju sportam un boksam.
Arī pirms tam pārrunājot situāciju, ir skaidrs, ka nosacīti boksā veidojas tāds noslēgts klubiņš attiecībā uz biedriem, viņu izslēgšanu, uzņemšanu. Tas, ko es pirmām kārtām vēlos mainīt, ir atvērt organizāciju sportam un boksam.
Ja mēs šobrīd vērtējam Latvijas Boksa federācijas paveikto pēdējo piecu gadu laikā, varam iezīmēt labos darbus, kas ir paveikti?
Visticamāk, jau kādi labi darbi paveikti ir, bet jautājums, vai tas ir federācijas nopelns vai pašaizliedzīgu treneru darbs. Es esmu sadzirdējis tikai ļoti daudz problēmu. Tās saistītas ar sportistu startiem vietējos čempionātos un starptautiskajā arēnā, nemaz nerunājot par visām pārējām lietām. Tie cilvēki, kuri šobrīd ir federācijā un ir aktīvi boksa saimniecībā, varēs labāk pateikt, kādi labi darbi vai nedarbi ir izdarīti.
Viens no iemesliem, kāpēc es piekritu šim izaicinājumam kandidēt, ir Saldus piemērs, tas, ko Ansis ir paveicis boksa attīstībā Saldū. Un paveikts nav tikai Saldū. Anša vadībā bokss veidojas kā tautas kustība. Nosacīti profesionālais sports un arī amatieru sports Latvijas boksā ir tikai aisberga augšējā daļa. Tam visam apakšā ir cilvēki, kas nāk uz zāli vienkārši nodarboties ar sportu, attīsta un uztur formā savu fizisko sagatavotību.
Ja skatāmies no pašvaldības un valstiskā viedokļa, nekad visi nebūs čempioni. Ja arī nesanāks uz olimpiādi aizbraukt, viens no gala mērķiem ir sporta masveidība, nepieciešamība piesaistīt sportam pēc iespējas vairāk cilvēku un ielikt pašus pamatus vēlmei nodarboties ar sportu. Tad arī neizpaliksim no augstiem sasniegumiem. Protams, svarīgi ir arī, lai vīrietis uz ielas vismaz zina, kā kulaku pareizi turēt un dāmu aizstāvēt. Lai cilvēki nāk uz sporta zālēm un nodarbojas ar fiziskās sagatavotības pilnveidošanu, lai sports attīstās kā kustība, un tad no tā rodas patiess prieks. Valstij un pašvaldībām lielākais ieguvums ir veselīga sabiedrība. Valstij, protams, svarīgas ir arī ceļazīmes uz pasaules un Eiropas čempionātiem. Bet to jau nodrošina sportā iesaistīto cilvēku skaits, tie cilvēki, kuri ar savu enerģiju un gribasspēku spēj ko sasniegt. Ja mums Latvijā izveidotos daudzās vietās šādi masu sporta punkti, tad noteikti kāds no sportistiem sasniegtu pašas pasaules sporta virsotnes. Sportā iesaistīto cilvēku daudzums arī ir viens no federācijas vadībai izvirzāmajiem mērķiem. Bet vai pašreizējā federācija domā tāpat? Stipri apšaubu. Tikmēr Ansim Saldū, neskatoties uz to, cik daudz viņš ir izdarījis, viss iet kā pret sienu attiecībās ar boksa sporta attīstītājiem un vadītājiem – federāciju. Cita lieta, ja būtu sakārtota un atvērta federācija. Tas atkal dotu papildu prieku strādāt. Jo laimīgāki treneri vada klubus, jo vairāk interesentu nāk trenēties. Saldū sporta skolā bokss nav kā sporta veids, un īstenībā tā ir paša kluba un trenera izvēle. Sporta skola arī ir viena no iespējām, kā veicināt konkrētā sporta veida attīstību. Saldus piemērs parāda, ka var iztikt arī bez sporta skolas, ar nosacījumu, ja klubs un treneris aktīvi strādā.
Kur sporta veidam sākas tā pretestības siena – federācijā, pašvaldībā?
Kā Saldus pašvaldībā var būt pretestības siena sportam? Tādas nevar būt! Skaidrs, ka mēs sportā esam ieinteresēti. Pirms darba pašvaldībā es desmit gadus vadīju sporta skolu. Man sports ir tuvs, zinu un saprotu, kā tiek sagatavoti sportisti. Zinu arī to, kad treneriem nolaižas rokas. Jābūt divu līmeņu sporta veida attīstībai – aktīvā dzīvesveidā jāiesaista pēc iespējas vairāk cilvēku, un jābūt pārliecībai, ka labākie no viņiem beigu beigās aizbrauks un cīnīsies starptautiskajā arēnā.
Varat nosaukt problēmu, kura skar plašāku sportistu un līdzjutēju loku?
Atturēšos komentēt esošās problēmas. Skaidrs, ka tās nav tikai boksa problēmas. Ir finansējuma problēmas, un man kā pašvaldības vadītājam ir jāsaskaras ar to, ka valsts izlases līmeņa sportistiem ir nepietiekams nodrošinājums. Viņi nāk uz pašvaldību un prasa līdzfinansējumu dalībai Eiropas un pasaules līmeņa čempionātos. Tā nav normāla situācija, turklāt paturot prātā to, ka bokss ir olimpiskais sporta veids. Un top 6 populārākais sporta veids pasaulē. Esošajā sistēmā kaut kas nav kārtībā.
Tas ir saistīts ar organizatoriskajām lietām vai tikai un vienīgi ar nepietiekamu finansējumu?
Šobrīd man nav datu par boksa federācijas budžetu, kādi ir ieņēmumi un kā nauda tiek tērēta. Bet, cik saprotu, atbilde vienmēr ir viena un tā pati – naudas nav. Tas arī mani šobrīd tik ļoti nesatrauc. Pieņemu, ka tā ir aktuālāka problēma esošajiem sportistiem, kuriem varbūt līdz šim ir trūcis atbalsta un sapratnes no federācijas un finansējuma. Svarīga lieta, ar ko es nāku, ir: pilnīgi visām finansēm jābūt atklātām. Mums nav ko slēpt – viss saņemtais finansējums, tostarp ziedojumi, ir visiem redzams un arī saprotams, kā tas tiek iztērēts.
Šobrīd tā nav?
Šobrīd es pieņemu, ka gluži tā nav.
Ja tas tā nav, ko mēs varam rezumēt? Vai tas nozīmē, ka federācijas vadībai ir kādas savtīgas intereses?
Es nezinu, man ir grūti atbildēt par citu cilvēku motivāciju vai iemesliem. Katrā ziņā man ir grūti komentēt. Varu pateikt par izmaiņām, kas būs.
Ja jūs nonāktu boksa federācijas prezidenta amatā, minējāt atklātību, apņēmību padarīt finanses atklātas, caurspīdīgas. Kādas lietas vēl varētu tiks mainītas? Būs jaunievedumi dalībā turnīros, čempionātos?
Darba apjoms ir ļoti liels. Pirmkārt, vēlētos panākt to, ka federācija boksa dzīvē kā tādā kļūst par savu organizāciju sportistiem un treneriem. Šobrīd tas īsti tā nav. Federācijai ir jāstrādā sportistu labā. Virsmērķis ir olimpiskās spēles, dalība olimpiskajās spēlēs. To mēs nevaram ne garantēt, ne apsolīt, jo sports ir sports, bet katrā ziņā visam mūsu darbam ir jābūt pakļautam tam, lai sportistiem būtu iespējas šādu ceļazīmi izcīnīt. Tā ir viena lieta.
Otra lieta, kuru es jau minēju, ir likvidēt šo nosacīti slēgto loku. Nevar būt tāda situācija, ka visiem zināms boksa klubs dažādu iemeslu dēļ nevar tikt uzņemts vai netiek uzņemts boksa federācijā. Kam tad federācija ir domāta, ja ne sportistiem un klubiem?
Tātad, līdz ar to jābūt vienkāršiem un saprotamiem uzņemšanas un atskaitīšanas kritērijiem. No sporta vai federācijas viedokļa viens no virzieniem ir masveidība. Jo vairāk ir iesaistīti boksa entuziasti, sportisti un treneri, tiesneši, jo lielākas ir iespējas kaut kad nākotnē kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Ir jābūt apakšā pamatam, ar ko strādāt.
Trešā lieta, ko es esmu definējis – federācijas biedriem, sportistiem, treneriem vai klubu vadītājiem ir jābūt sajūtai, ka viņi ir boksa un boksa federācijas sastāvdaļa. Tas nozīmē, ka viņi top sadzirdēti, ar viņiem tiek komunicēts, problēmas tiek uzklausītas un risinātas. Tam jau federācija ir domāta.
Lai gan ir ļoti grūti runāt par nākotni, bet pie iespējamām pārmaiņām minamas biežākas kopā sanākšanas. Tā nebūs tikai valde, septiņi astoņi cilvēki, kas visu lems. Skaidrs, ka visiem šiem jautājumiem, kuri nāk no sportistiem, treneriem, klubiem, jābūt kolektīvi izspriestiem. Tie ir nodrošinājuma jautājumi, sacensību kalendārs, tiesneši – visas šīs lietas ir jāatver diskusijai, jo citādi jau īsti nevar tikt pie risinājuma. Te es absolūti neredzu problēmu.
No jūsu teiktā var secināt, ka sporta federācija ir tāds diezgan slēgts klubs, kur daži puiši un dāmas sadala noteiktu finansējumu un nosaka, kuru amatieru klubu ņemam federācijā, kuru neņemam, un veido šauru, dažiem cilvēkiem veltītu organizāciju – boksa federāciju.
Es nezinu par iemesliem, par tiem ir jārunā ar citiem cilvēkiem, bet nedomāju, ka šeit ir stāsts par naudu. Tās naudas nav tik daudz. Un līdz ar to te drīzāk ir stāsts par ietekmes noturēšanu, statusa jautājumu. Statuss man absolūti nav svarīgs.
Pašreizējā federācijas vadība boksam kopumā neiet labumā?
Es domāju, ka tā nemotivē uz attīstību. Piemēram, sēž man līdzās zināms cilvēks no jaunības sportošanas laikiem, bet izrādās, ka viņš nav boksa federācijā, lai gan ir viens no redzamākajiem cilvēkiem boksā.
Vai varat minēt, kurš tas ir?
Nē.
Mairi Briedi mēs pazīstam. Vai tas nav Mairis Briedis?
Nē, tas nav Mairis Briedis. Ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka cilvēki, kas ir šajā saimē, nav federācijā, līdz ar to skaidrs, ja nav federācijā, tad pienesuma sporta veidam un federācijai īsti nav. Kā vienu no federācijas lielākajām lomām es redzu tās sadarbību ar valsts institūcijām, ar tās iziešanu starptautiskā arēnā. Tas ir svarīgi sportistiem un treneriem, lai ir savs pārstāvis valsts un starptautiskajā līmenī.
Respektīvi, stāsts ir par to, ka Latvijas Boksa federācijai ir jābūt integrētai starptautiskā boksa apritē, tai jābūt klātesošai, kas veicinātu lielāka mēroga turnīrus Latvijā, kas savukārt jaunatni vēl vairāk piesaistītu boksam?
Viennozīmīgi. Es piekrītu, ka boksā bija vērojams uzplaukums saistībā ar Maira Brieža panākumiem. Bet tie nav mūžīgi, un tas laiks ir pagājis. Arī sportistiem, sākot nodarboties ar boksu, ir jābūt skaidrai sajūtai, ka starptautiskā līmenī ir iespējams izsisties un kaut ko panākt.
Boksā ļoti būtiska ir sava vieta starptautiskajā arēnā, sākot ar tiesnešiem, sadarbībām, turnīriem, pieredzes apmaiņām, treneru kvalifikācijām. Ja tā visa nav un tu dzīvo ļoti noslēgti, tad arī nav pamata gaidīt panākumus un izrāvienus. Tas viss ir ļoti saistīti.
Maira Brieža fenomens taču nav, pateicoties boksa federācijai. Mairis Briedis pats to panāca. Vai tā mēs varam formulēt?
Es tik smalki nezinu, bet, cik atceros, Mairis nāk no kikboksa un īsti ar boksa federāciju tam nav sakara. Tieši otrādi. Boksa federācija ir likusi šķēršļus Maira attīstībai.
Kādēļ tik daudz ne pārāk labu lietu par boksu ir bijušas presē?
Es nezinu, kāpēc, bet es to gribu pārtraukt.
Un to ir iespējams pārtraukt?
Protams, ka ir iespējams. Es jau saku – tā ir atvērta organizācija ar skaidri definētiem mērķiem un atklātu darbību, un līdz ar to tur arī vairāk nav nekāda pamata būt kādiem skandāliem.
Es pats esmu bijis sportists un diezgan nopietnā līmenī, gan svarcelšanā. Man ir skaidra federācijas darbība un vajadzības. Bokss varbūt vēl ir viens no sporta veidiem, kur tiesāšanas izvēle ir mazliet subjektīva. Viens no virzieniem būtu, ka Latvija sacensībās ir jāpārstāv labākajiem.
Šobrīd tā nav?
Es nezinu, vai tā ir, bet tā būs. Līdz ar to tā ir valde, treneri, komisijas, kritēriji, tas viss ir stāsts, pie kā strādāt – visiem skaidri noteikumi. Skaidrs, ka ne vienmēr visu var līdz komatam nodefinēt, bet, ja cilvēki strādā pēc labākās sirdsapziņas un pārliecības, tad arī veidojas uzticība. Šobrīd ir dzirdēts stāsts, ka ne vienmēr tā ir.
Māri, jūs kandidējat uz boksa federācijas prezidenta amatu, un zālē sēdošie balsotāji un citi, arī mediji, jums droši vien jautās, kādas izredzes ir Latvijai boksā pietuvoties olimpiskajam zeltam vai vismaz bronzai.
Varbūt sāksim ar dalību olimpiskajās spēlēs?
Sāksim ar dalību. Kad tā varētu būt?
Ir skaidrs, ka uz šo olimpiādi paspēt vairs nevar. Mērķis ir nākamā olimpiāde, kas ir 2028. gadā, bet tas nav tikai federācijas, prezidenta vai atsevišķu cilvēku jautājums.
Katrā ziņā kvalificēšanās ir sarežģīta, tas nav ļoti vienkārši. Bet atkal, federācijas kā organizācijas mērķis ir vienkārši rūpēties par tiem labākajiem, kas uz to var kandidēt un visādos veidos palīdzēt, sākot ar nodrošinājumu, dalību sacensībās. Un tad mēs redzam, kāds Latvijai ir sportistu delegācijas sarukums dalībai šajā olimpiādē.
Boksa pārstāvju tur nav?
Protams, ka nav. Es neteiktu, ka sportā kopumā Latvijā lietas iet uz labo pusi. Ja mēs kaut vai ņemam delegācijas lielumu olimpiskajās spēlēs, tad tur ir mīnusa zīme. Viens ir iekšējā saimniecība, bet otrs, protams, ir ārējā konkurence pasaulē. Tā aug un ir ļoti drakoniska, tāpēc šobrīd jau liels panākums ir piedalīties olimpiādē un kvalificēties.
Tāpēc jau arī ir vajadzīgas pārmaiņas, cilvēki, ar ko strādāt, ir, atliek tikai kopā pielikt pūles, lai tas viss realizējas. Mani uztrauc un nepatīk situācija, kad kaut kādas iekšējās nesaskaņas traucē sportam attīstīties. Ja nav savstarpējas uzticēšanās un kopēja darba, tad arī rezultātu nebūs.
Tik ilgus gadus nekas nav mainījies, bet tagad ir cerība?
Katrā ziņā uz to šobrīd ejam. Vismaz ar alternatīvu piedāvājumu. Protams, es nezinu, kāds būs kongress. Šobrīd boksa sabiedrībai vismaz ir alternatīva.
Lai uzvarētu kādās vēlēšanās, ir jāstrādā ar vēlētāju, un arī federācijai ir savi vēlētāji. Jūs īstenojat priekšvēlēšanu darbības?
Mums, protams, ir bijušas diskusijas, tikšanās un ir izstāstīts, kā mēs redzam nākotni. Tālāk jau tiem cilvēkiem, kas pieņem lēmumu, ir jābalso, un tā ir viņu izvēle.
