Saldumi, kas glābj… Runājam par hipoglikēmiju 0
Lai organismā notiktu daudzi ar enerģiju saistīti procesi, ir nepieciešama glikoze. Tās nonākšanu šūnās nodrošina insulīns. Gan nepietiekams uzturs, gan daļa zāļu un pats insulīns cukura līmeni spēj pazemināt pat tik stipri, ka tā paliek par maz. Šādu situāciju sauc par hipoglikēmiju.
Šķiet, cukura diabēta slimniekam bīstams ir paaugstināts cukura daudzums asinīs. Nekā nebija! Viņam bīstams arī pārāk zems līmenis, un ar cukura diabēta pacientiem tā gadās bieži.
Endokrinologs profesors Alvils Helds skaidro, ka hipoglikēmija ir bīstama, jo smagākos gadījumos var attīstīties smadzeņu šūnu bojājumi, bet īpaši smagos tā var beigties pat ar nāvi. Diemžēl gandrīz katram diabēta pacientam, kurš lieto kādu no attiecīgajiem preparātiem, gadās situācijas, kad cukura koncentrācija ir pārāk zema.
Diabēta ārstēšanas pamatprincips ir normalizēt cukura koncentrāciju asinīs, lai tā būtu pēc iespējas tuvāka vesela cilvēka cukura līmenim. Daļa pacientu paši apjauš brīžus, kad tas pazeminās, bet vairumam ir tā sauktās slēptās hipoglikēmijas lēkmes. Visbiežāk tās notiek naktīs, kad cilvēks guļ un neko nejūt, kaut gan izmaiņas asinsvados un citur organismā notiek.
Ja cukura koncentrācija asinīs pazeminās dienā, pacienti var just lielāku apetīti, pat bada sajūtu, nereti sākas trīcēšana, svīšana, nemiers, uzbudinājums. Citiem šādu pazīmju var nebūt vai būt tikai kāda no tām, ja hipoglikēmija nav izteikta.
Pirmais profilaktiskais pasākums ir ēšanas paradumu ievērošana – diabētiķim ir jāēd, kā viņš (cerams!) ir mācīts, sevišķi, ja ir jālieto zāles. Katrā ēdienreizē pirms tām noteikti jāuzņem pietiekams daudzums ogļhidrātu. Jāņem arī vērā, ka, lietojot insulīnu, lielas fiziskas slodzes laikā cukura līmenis krītas. Tas nozīmē, ka, gatavojoties darīt kaut ko fiziski smagu, jāpalielina uzņemto ogļhidrātu daudzums vai jāsamazina insulīna deva.
Ja tomēr cukura līmenis pazeminās, jāapēd kāds ogļhidrātus saturošs produkts, kas ātri uzsūcas. Vislabāk – salda tēja vai salda sula. Var, protams, apēst pāris glikozes tabletes vai kādu cukuru saturošu našķi. Tikai pēc tam, kad palīdzība (ogļhidrāti) sniegta, jāpārbauda tā līmenis. Laikus nesaņemts atbalsts var būtiski kaitēt veselībai.
Kāds saldums nepieciešams ikvienā situācijā, kad cukura diabēta pacienta uzvedība kļūst neadekvāta, viņš trīc, savādi uzvedas. Pat tad, ja uzvedība, iespējams, ir saistīta ar kaut ko citu, nevis ar cukura līmeņa pazemināšanos, tā nav kaitniecība.
Ja būs bijusi hipoglikēmijas lēkme, pārdesmit minūšu laikā cilvēks atkal kļūst normāls. Tā var palīdzēt šādā situācijā, tomēr nekādā gadījumā nedrīkst injicēt insulīnu, jo tas vēl vairāk pazemina cukura līmeni.
Tas, cik bieži jāpārbauda cukura līmenis, ir atkarīgs no diabēta tipa. Ja tas ir pirmais tips, un cilvēks saņem insulīnu, glikozes līmenis jānosaka vairākas reizes dienā. Ja ir otrā tipa cukura diabēts un lieto medikamentus, tad – retāk. Minimālais pārbaužu skaits ir vairākas reizes nedēļā. Ar laiku, konsultējoties ar savu ārstu, pacienti izstrādā paši savu sistēmu, vadoties pēc subjektīvām izjūtām.
