Saldināt dzīvi ar stēviju. Kā audzēt un izmantot 1
Oficiants piedāvā kafiju vai tēju un pavaicā – varbūt kādu lapiņu saldumam? Dodas pie puķu poda, norauj lapu un ieslidina klienta tasē… Šādu situāciju pagaidām iedomāties grūti. Taču šis augs – stēvija – jau ieņēmis goda vietu uz pārtikas saldinātāju pjedestāla. Kas tajā vērtīgs, veselīgs, un vai iespējams izaudzēt pašam?
“Stēviju tautā dēvē dažādi: medus augs, medus zāle, cukurpuķe, saldā lapa… Auga ģintī ir aptuveni 70 sugu, bet salda ir tikai viena – Stevia rebaudiana. Tāpēc vienmēr jāskatās, kas rakstīts uz sēklu paciņas. Ja iegādājas stādiņu, ir daudz vienkāršāk – noplūc lapu un pagaršo,” skaidro farmācijas doktore Vija Eniņa.
Stēvijai ir citāds saldums nekā cukuram – īpatnējs, nedaudz pliekans ar rūgtumiņu. Ja pieliek par daudz, rūgtums sāk dominēt, nomāc saldo garšu. Turklāt auga salduma pakāpe atkarīga no gadalaika, intensīvāka garša ir vasarā, kad vairāk saules.
Novērtē gudrie japāņi
Stēvija ir tropu augs, tam saldumu piešķir divi ķīmiskie savienojumi, kas ir nevis ogļhidrāti, bet gan specifiskas uzbūves glikozīdi – steviozīdi un rebaudiozīdi. Tieši rebaudiozīdi rada auga saldo garšu.
Vija Eniņa zina stāstīt, ka par cukurpuķi pašlaik liela interese ir Japānā. Stēvija aizņem pat 40% no šīs valsts netradicionālo saldinātāju tirgus. Citādais saldums interesē ļaudis, kuri cenšas mazāk lietot cukuru, grib samazināt svaru, arī tos, kuri sirgst ar cukura diabētu.
Lietojot saldumam stēviju, netiek ietekmēts cukura līmenis asinīs. Pētījumos pat atklāts, ka tiek stimulēta insulīna izdale. Augs labvēlīgi iedarbojas uz aknu un aizkuņģa dziedzera funkcijām. Turklāt šo saldinātāju visi var lietot droši.
Stēvija kavē mikroorganismu vairošanos un augšanu, tāpēc tā der kā profilaktisks līdzeklis pret saaukstēšanos un gripu. Šim nolūkam var pakošļāt cukurpuķes lapiņu.Pētījumos arī konstatēts, ka stēvijai piemīt pretkariesa iedarbība, tātad saldums nevis kaitē, bet palīdz saglabāt zobu veselību. Ne velti šo augu izmanto, ražojot zobu pastu un košļājamo gumiju.
Kā izmantot
Centrālamerikas indiāņi ar stēviju saldināja matē tēju, padarot tīkamāku tās intensīvo garšu. Mūsdienās stēviju novērtēja pirms vairākiem gadiem, ar Eiropas Savienības normatīvu apstiprinot, ka dabiskās izcelsmes saldinātāju, kas iegūts no stēvijas lapām, drīkst izmantot pārtikā. Tagad stēviju pat Coca–Cola lepni pievieno savam ražojumam – zaļās tējas dzērienam. Jāpiebilst gan, ka aizstāta vien trešā daļa no visa cukura, kas ietilpst šajā visai saldajā padzērienā.
Dārzniece Saiva Pekuse, sākot audzēt stēviju, izmēģināja, kam šis saldums vislabāk der. Saldināja tēju, pievienoja to morsam, ogu dzērienam. Viņa uzsver, ka tējas krūzei pietiek ar lapas gabaliņu. Karstajā uzlējumā var iebērt žāvēta auga birzumus. Protams, viss atkarīgs no tā, cik saldu vēlas dzert. Stēvija der arī kafijai, tomēr tā radot nelielu pēcgaršu.
“Stēviju izmantoju konservēšanai, piemēram, gatavojot plūmju kompotu ziemai. Lapas savārīju ūdenī līdzīgi kā cukura sīrupu – par vajadzīgo saldumu pārliecinājos pagaršojot. Sīrupu uzlēju plūmēm, pēc tam burku pasterizēju. Sīrupa saldumu mazināja plūmju skābums,” stāsta Saiva.
Stēvijas lapu pulveri var pievienot putrai, sacepumam vai mīklai, papildināt desertu, tikai vispirms jāizmēģina, cik salds iznāk galarezultāts un vai šāda garša ir pieņemama. Saldēdieniem lieti noderēs stēvijas izvilkums. To iegūst, lapiņas aplejot ar 60 grādu karstu ūdeni un paturot 2–3 dienas. Nokāsto šķidrumu pilda traukā ar vāku.
Cukurs uz palodzes
Vai stēviju var izaudzēt pats? Tas ir iespējams, jo Latvijā var nopirkt gan sēklas, gan stādus.
“Jāņem gan vērā, ka stēvijas sēklām ir zema dīgtspēja. Ja paciņā ir, piemēram, desmit sēklu, dzīvotspējīgas izrādīsies vien pāris, un tas jau ir labi. Turklāt stēvija dīgst ilgi, pat vairākus mēnešus,” brīdina dārzniece.
Galvenais nosacījums – sēkliņas nedrīkst apbērt ar zemi. Tās tikai uzbārsta augsnei un nedaudz apsmidzina ar ūdeni, tad uzliek caurspīdīgu vāciņu. Var sēt plastmasas kārbiņā ar vāku. Pat tad, kad jau redzami zaļi asniņi, vāku tomēr nenoņem, lai stādi saņemas, kārtīgi iesakņojas. Augsnei jābūt vienmērīgi mitrai, nedrīkst iekaltēt. Turklāt visu diennakti telpā jānodrošina 22–26 grādu siltums.
Zinot, cik grūti izaudzēt no sēkliņas, Saiva iesaka iegādāties stēvijas stādu, jau salapojušu krūmiņu. Uzreiz nogriež galotni, lai augtu vēl kuplāks. Stēvijai neļauj ziedēt. Ziedkopu izkniebj kopā ar pāris lapiņām. Tad augs sāk dzīt sānu atvases, veidojas arvien kuplāks krūms. Turklāt arī ziedus var izžāvēt un izmantot kā saldinātāju.
Vasarā stēvija raženi sakuplo, ja vien tai īsina galotnes. Droši var pārstādīt lielākā podā, turēt ārā, tomēr jāraugās, lai vieta būtu noēnota.
Augu iespējams vienkārši pavairot – nogriež dzinumu ar kādām četrām lapiņām, iesprauž puķu poda zemē un uzliek glāzi. Aptuveni mēneša laikā vienmērīgā mitrumā un siltumā dzinums jau būs apsakņojies.
Lipija – tomēr piesardzīgi
Saiva Pekuse audzē vēl vienu dienvidu augu ar saldām lapām – lipiju. Garša esot nedaudz citāda kā stēvijai, arī izskats un augšana atšķiras. Lipijai ir gari, nokareni dzinumi.
Vija Eniņa piebilst, ka informācija par lipiju tomēr nav viennozīmīga. Lippia dulcis, arī Phyla dulcis, dēvē par meksikāņu lipiju vai acteku saldo zāli. Acteki šā auga lapas lietojuši gan kā saldinātāju, gan ārstniecības līdzekli, lai mazinātu klepu, saaukstēšanās simptomus, zarnu kolikas.
Pētot auga ķīmisko sastāvu, noskaidrots, ka ēteriskā eļļa satur ļoti saldo vielu hernandulcīnu. Turklāt ēteriskajā eļļā atrasts arī kampars; dažos avotos minēts, ka tajā ir pat 53% kampara, bet citos pētītajos paraugos tas nav atrasts. Līdz ar to atšķiras lapu garšas vērtējums – vieni uzsver, ka tās ir saldas, turklāt bez stēvijas specifiskās pēcgaršas, citi apgalvo, ka lipijas lapām ir asa garša kā kamparam, tāpēc saldināšanai neder.
“Acīmredzot ēteriskajā eļļā kampars veidojas tikai noteiktos klimatiskajos apstākļos. Latvijā audzētās lipijas nav pētītas, tāpēc lietojot ieteiktu būt piesardzīgam,” piekodina Vija Eniņa.
Saiva Pekuse atradusi informāciju, ka kampars augā veidojas saules un sausuma iespaidā, tad lipijas lapas kļūst violeti sarkanas (parasti tās ir zaļgani violetas). Tāpēc acteku saldo zāli iesaka audzēt ēnainā vietā. Vija Eniņa piebilst, ka auga farmakoloģisko īpašību pētījumi pagaidām ir veikti tikai ar žurkām. Ir gan konstatēta spazmas mazinoša iedarbība, taču eksistē arī dati par kampara iespējami nelabvēlīgo (abortatīvo) darbību, tāpēc lipijas lapas nedrīkst lietot grūtnieces. Neiesaka arī nieru slimniekiem. Tāpat lipija varot izraisīt apziņas aptumšošanos un pat atmiņas zudumu. Tātad lapiņas saldumam nav ieteicams lietot ilgstoši vai lielos daudzumos.
Nepārspīlēt ar skaitļiem
Bieži vien raksta, ka stēvija ir 300 reižu saldāka par cukuru. Vija Eniņa iesaka tomēr būt precīzākiem. “Protams, salduma sajūtu grūti izmērīt, tomēr izpētīts, ka svaiga stēvijas lapa ir tikai 12–15 reižu saldāka par cukuru.”
Izkaltētas, sausas lapiņas ir aptuveni 30–40 reižu jaudīgākas par cukuru. Ja no auga pagatavo ūdens izvilkumu, tas ir 50–60 reižu saldāks. Vissaldākais ir stēvijas koncentrāts. Iepriekš minētais 300 reižu spēcīgais saldums attiecas uz steviozīdu, ķīmisko savienojumu, kas atrodas augā.
36,6 ºC konsultantes SAIVA PEKUSE, dārzniecības Neslinko dārzniece
VIJA ENIŅA, augu pazinēja, farmācijas doktore
