Saldie pīlādži aug arī Latvijā 1
Lai gan ēdamie pīlādži Latvijā vairs nav nekāds jaunums, par lielu popularitāti runāt pāragri. No audzēšanas daudzus attur lēnā, sarežģītā ogu novākšana un ražošanas periodiskums. Taču ir arī pa kādam pīlādžu komercdārzam. Viens no lielākajiem aizņem hektāru un atrodas Mālpils novadā.
Audzē tāpat kā ābeles
Kristīnes un Andra Kaņepēju piemājas saimniecībā “Salzemnieki” viena hektāra platībā aug aptuveni 600 pīlādžu kociņu. Līdz ogām pagaidām tikušas audzelīgākās šķirnes, kas ražo jau otrajā trešajā gadā pēc stādīšanas. No pārējām saimnieciski nozīmīgu ražu varēs sagaidīt tad, kad koki būs pilnīgi pieauguši. Lai pīlādži būtu kā piebērti ar ogām, bez apputeksnētājiem neiztikt, tādēļ dārzā aug vairāk nekā desmit kultūršķirņu. Tās visas ir pašneauglīgas, taču zied vienlaikus un savstarpēji labi apaugļojas. Pīlādžogas ir visādās krāsās, dažām jaušams tikko manāms patīkams rūgtenums, bet citām miecvielu nav vispār. Dārza pīlādžu šķirnes atšķiras ne vien pēc ogu izskata un garšas, bet arī pēc koku auguma.
Stādīšanas attālumi izvēlēti, ņemot vērā šķirnes īpatnības: saldaugļu šķirņu pīlādži ar dabisku puspundura augumu stādīti 3 m attālumā, bet liela auguma koki, kas sasniegs 5 – 7 m augstumu, – vismaz 5 m attālumā cits no cita.
Lieli aug Ņevežinas un Morāvijas grupas pīlādži, no tiem “Salzemnieku” dārzā ir šķirnes ‘Businka’ (ar lielām, spīdīgām, koši sarkanām, sulīgām, skābenām ogām, tām nav miecvielu), ‘Moravica’ (ogas tumši sarkanas, saldskābas, bez rūgtuma), ‘Rosina’ (lielas, sarkanas, saldskābas, sulīgas, aromātiskas), ‘Rossica’ (pasīkas, saldskābas, oranždzeltenas) un citas.
Dabiski puspunduri ir pīlādžu attālie hibrīdi: pīlādžu – vilkābeļu krustojums ‘Granatnaja’, kā arī pīlādžu un bumbieru hibrīds ‘Titan’. Šīs ātrražīgās šķirnes ir grūti atšķirt vienu no otras – abām ogas tumši sarkanas, gandrīz vai brūnas, sulīgas, tām piemīt augsta antioksidantu aktivitāte.
Pīlādži spēj piemēroties gandrīz jebkuriem augšanas apstākļiem, tomēr bagātīgas ražas dod tikai tad, ja audzēšanas vietā ir pilns apgaismojums un augsne pietiekami auglīga (līdzīga tai, kāda ir lapu koku mežos). Zemei arī jābūt pietiekami mitrai, jo pīlādžu saknes novietojas sekli.
Vainaga kopšanas principi ir tādi paši kā bumbierēm un ābelēm – pats svarīgākais panākt, lai zarus pēc iespējas vairāk apspīdētu saule, jo noēnotie neražo.
– Vairākām pīlādžu šķirnēm ir ļoti stāvs vainags ar šauriem atzarošanās leņķiem. Tos vajag paplašināt ar spraišļiem līdz 45 – 60 grādiem, lai augļzariņi veidotos vienmērīgi visa zara garumā un koki spētu dot lielāku ražu. Jaunos stādījumos vairums pīlādžu (stādi ir acoti) dzen atvases, tās regulāri jāizgriež. Kad koki sāk kārtīgi ražot, atvašu veidošanās pamazām apsīkst. Saldie pīlādži tāpat kā ābeles ziemā jāsargā no zaķiem un stirnām, apjožot dārzu ar žogu, – stāsta Kristīne.
Audzējot pīlādžus komerciāli, nav iespējams iztikt bez miglošanas ar insekticīdiem, nedrīkst pieļaut pīlādžu tīklkodes savairošanos. Šie kaitēkļi izalo ogas un padara tās rūgtas, cietas un neēdamas. Tādēļ pavasarī apmēram divas nedēļas pēc pīlādžu masveida ziedēšanas sākuma jāizmanto kāds sistēmas iedarbības insekticīds. No slimībām bīstamākā pīlādžu stādījumā ir parastā augļu puve, kas sabojā ražu. Tā ir tā pati puve, kas veido mumificējušos augļus ābeļu zaros. Pret šo puvi noder efektors.
Ražas vākšana
Pīlādžus ievāc septembra otrajā pusē, kad ogas ir pilnībā nogatavojušās un satur visvairāk sulas. Ražas vākšanu nedrīkst nokavēt, citādi mitrā laikā ogas saplaisā un pūst. Tā kā ogas paredzētas glabāšanai svaigā veidā, tās ievāc ar visiem ķekariem. Katrs ķekars jāgriež ar diviem griezieniem. Pīlādžu ķekars ir salikts it kā no divām daļām – virzienā no kāta pamatnes puses vispirms ir mazāks sānu ķekariņš, vidū ir nākamā gada ziedpumpurs, aiz tā – ķekara lielākā daļa. Ja ķekaru nogriež tieši pie pamatnes, ziedpumpurs ir pagalam. Augļzariņš, protams, bojā neaiziet, bet nākamajā vasarā tas nevis ražo, bet ataudzē jaunus pumpurus. Tādējādi vēl vairāk pastiprinās pīlādžiem raksturīgais ražošanas periodiskums. Lai nezaudētu nākamās sezonas ražu, jāuzmanās arī no nevajadzīgas dzinumu īsināšanas. Ja saglabā pumpuru uz augļu ķekara kāta, ražu var iegūt katru gadu.
Pēc novākšanas pīlādžogas iztīra, nomazgā, vairākas stundas apžāvē, pēc tam saber polietilēna maisiņos pa kilogramam (katru šķirni atsevišķi) un liek saldētavā. Ogas sasaldē strauji -18 °C temperatūrā. Kad ogas ir pilnīgi sasalušas, tās uzglabā mazākos mīnusos, bet nemainīgā temperatūrā, lai neatlaižas.
Veselīgas piedevas un našķi
Pīlādžiem ir dažādas izmantošanas iespējas. Pēc atlaidināšanas ogas pilnībā saglabā savu sākotnējo konsistenci, garšu, kā arī vērtīgo bioķīmisko sastāvu. Kaņepēju ģimene tās izmanto sukādēm, sāļajām mērcēm, liek arī ogas pīlādžu sīrupā. Tuvākajos gados mēģināšot gatavot arī vīnu un marmelādi.
“Salzemnieku” pīlādžu mērce izmantojama gandrīz pie visiem gaļas (arī medījumu) ēdieniem, tā uzlabo ēdiena garšu. Izrādās, sāļās mērces pagatavošanai nemaz neder jebkura šķirne. Piemēram, ‘Granatnaja’ ogās ir bagātīgs pektīnvielu saturs, mērce ir skaisti sarkanā krāsā un skāba krējumu konsistencē, turpretī no šķirnes ‘Titan’ ogām iegūtā ir šķidra un krāsojas rozīgi lillā. Vēl noskaidrots, ka, gatavojot mērci pēc vienas un tās pašas receptes, rezultāts ir atšķirīgs, ja svaigu zaļumu vietā izmanto pulverveida garšvielas. Svarīgs ir arī sieta acu izmērs. Ogas nevar likt sulu spiedē, tās siets ir par rupju un mērcē jūt graudainumu, tāpēc masa noteikti jāizberž caur smalku sietu. Tas, protams, nav vienkārši, jo pīlādžiem ir bieza miza un gana lielas sēkliņas, tāpēc siets bieži aizdambējas.
Ļoti vērtīgi ir pīlādži savā sulā. Audzētāji iesaka ziemā lietot sīrupu pie karstas tējas, tas palīdz arī pret saaukstēšanās slimībām, bet iecukurotās ogas var likt pie kēksu mīklas rozīņu vietā. Pīlādžu pārstrādes laikā vitamīni noārdās maz, konservētie produkti saglabā lielāko daļu C vitamīna un citu veselībai derīgu vielu.
Tie arī labi glabājas, jo tāpat kā dzērvenes satur dabisko konservantu buķeti.
Garšīgs un, galvenais, veselīgs našķis ir pīlādžogu sukādes. Tā ir laba piedeva jogurtiem, lieliski noder konditorejas izstrādājumos. Kā stāsta Kristīne Kaņepēja, lai sukādes labi izdotos, ogas iepriekš jāpārgriež uz pusēm, lai cukurs tajās varētu iesūkties un atdalīt sulu. Nepārgrieztas tās parasti sāk rūgt. Tiklīdz ogas ir piesātinājušās un sīrups atdalījies, masu uz sieta notecina un liek žāvēties.
– Speciālu iekārtu mums pagaidām nav, izlīdzamies ar esošo virtuves inventāru. Ideāli būtu, ja pīlādžogas varētu sasmalcināt ar speciālu, dzērvenēm domātu griezēju, bet tas ir pārāk dārgs. Tāpēc darām tā: sasalušas saberam virtuves kombainā, pievienojam cukuru un pēc atkušanas sašķērējam. Pīlādžu ogas karstumā nepaliek mīkstas, vārot neizšķīst, tādēļ tās vajag kārtīgi sasmalcināt – vai nu samalt gaļasmašīnā, vai sablendēt, – stāsta pīlādžu audzētāja.
No svaigiem pīlādžiem vīna gatavošanai nepieciešamo sulu mehāniski izspiest ir tikpat kā neiespējami. Tie viegli atdod sulu, ja sasaldētām ogām pievienots cukurs (pēc tam jāsamaļ sulu spiedē) vai arī ogas pēc spiešanas liek katlā ar ūdeni un silda līdz +60 °C temperatūrai.
Savu produkciju Kaņepēji realizē tirgū Mālpilī, arī gadatirgos Nacionālajā Botāniskajā dārzā.
– Ražojam nelielās porcijās – tik, cik vienā reizē var pārdot. Neizmantojam nekādas speciālas, pīlādžu pārstrādei paredzētas iekārtas. Viss ir roku darbs. Bet tam visam ir savs šarms, jo iznākums atkarīgs ne vien no prasmes, bet arī garastāvokļa un iedvesmas. Ja tai brīdī tas viss ir, sanāk “pa pirmo”.
Tāpēc negarantējam, ka mūsu produkcija katrreiz garšos vienādi. Tas ir tāpat kā ar smalkiem vīniem, kas katru sezonu tomēr garšo citādāk, – ironizē Andris Kaņepējs. Un piebilst, ka mērķis esot panākt, lai konservētie produkti katrā burciņā garšotu un glabātos vienādi. – Līdz tam vēl garš ceļš. Jo dārza pīlādži ir ekskluzīva augļaugu kultūra, nevēlamies tos sagandēt ar kādām e-vielām…
UZZIŅA • Neskaitot pētniecības iestādēs ierīkotos kolekciju dārzus, Latvijā dārza pīlādži iestādīti tikai dažās bioloģiskajās saimniecībās aptuveni 3 ha kopplatībā. • Kaltētas pīlādžu ogas ir daudzu vitamīnu tēju sastāvā. Nopērkami arī konservētie produkti no pīlādžiem – smiltsērkšķiem, smiltsērkšķiem – brūklenēm, kā arī mežrozīšu – pīlādžu sīrups.
|
