Saldējumu pret vaļenkiem nemaina 0
Karstais un saulainais laiks šogad licis saldējuma ražotājiem lieliski uzsākt sezonu. “Līdz maijam bijām šokā un šķita – jāpāriet no saldējuma uz vaļenku biznesu, taču maijs un jūnijs izvērtās kā viens no labākajiem posmiem četru gadu laikā, kopš vadu uzņēmumu,” pauž SIA “Rūjienas saldējums” valdes priekšsēdētājs Igors Miezis.
Arī AS “Rīgas piena kombināts” sezona sākusies izcili. Maijā sasniegts saldējuma pārdošanas rekords – augstākais rādītājs pēdējo trīs gadu laikā. Savukārt igauņu kompānijas “Premia Foods” pārdošanas apjomi, salīdzinot ar pērno maiju, palielinājušies par 40%.
“Premia Foods” ir lielākais spēlētājs Baltijas saldējuma tirgū – kontrolē 22% no tā. Pašiem igauņiem tā ir lielākā saldējuma ražotne un kopumā aizņem 40% tirgus. Latvijā kopš 2007. gada darbojas uzņēmuma meitaskompānija “Premia FFL” un kontrolē 15% no Latvijas saldējuma tirgus. Katre Kovaska, “Premia Foods” valdes priekšsēdētāja, pauž, ka Baltijas valstīs visvairāk saldējuma ēdot tieši igauņi. Viens igaunis gadā vidēji apēdot astoņus litrus saldējuma, kamēr latvietis tikai aptuveni piecus, bet kūtrākie saldējuma ēdāji esot lietuvieši. Kovaska to skaidro ar ēšanas kultūru katrā valstī.
Tiesa, Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka latvietis gadā notiesājot vidēji 3,93 l aukstā saldēdiena. Lietuvā ziemā cilvēki saldējumu neēd, bet pāriet uz citiem desertiem. Saldējuma patēriņš tur ziemā ir teju 10 reizes zemāks nekā vasarā. Interesanti, ka igauņi saldējumu ēdot arī ziemā.
Latvija esot kaut kur pa vidu starp abām kaimiņienēm – ziemā saldējumu ēdot, taču ne tik daudz kā igauņi. Somijā viens iedzīvotājs gadā apēdot vidēji 13 l saldējuma, kas esot uzskatāms piemērs tam, ka saldējuma ēšana nav atkarīga no ģeogrāfiskā stāvokļa vai klimata. Turklāt Dienvideiropā, kur ir karstums, saldējums neesot nemaz tik iecienīts. Turcijas un Spānijas iedzīvotājs gadā noēd vien sešus litrus saldējuma.
Igaunijā pēc eiro ieviešanas cenas saldējumam palielinājušās, taču, kā uzskata K. Kovaska, Latvijā to izdarīt nebūtu tik vienkārši, jo lats atšķirībā no igauņu kronas ir vērtīgāks par eiro.
“Saldējuma cenas Baltijā drīzāk augs tad, ja vietējie piensaimnieki sāks masveidā tirgot krējumu Krievijai vai ja pieaugs krējuma cena pasaulē,” norāda K. Kovaska. Saldējuma patēriņš esot augsts nevis tikai tad, ja cilvēki daudz ēd saldējumu, bet arī tad, ja viņi to izmanto desertos, kūkās, veido saldējuma kokteiļus un citādi integrē savā ēdienkartē.
Galvenais “Premia Foods” konkurents Latvijas saldējuma tirgū ir koncerna “Food Union” uzņēmums AS “Rīgas piena kombināts” (RPK), kas ar 40% īpatsvaru ir līderis Latvijā. “Food Union” saldējuma kategorijas attīstības direktors Dmitrijs Dokins saldējuma tirgu Baltijā uzskata par piesātinātu un fragmentētu, taču konkurenci – par godīgu un labu pircējiem, jo tā ļaujot izvēlēties vislabāko produktu.
Konkurenci pozitīvi uztver arī “Unilever Baltic LCC” (“Ingman” īpašnieks). “Tā palīdz mums būt radošākiem, rast inovatīvās pieejas un darīt visu, lai patērētājs būtu apmierināts,” pauž kompānijas izpilddirektors Rafals Tridenskis.
Garša, krējums vai unikalitāte?
K. Kovaska skaidro, ka “Premia Foods” savas pozīcijas tirgū notur, piedāvājot interesantas formas un garšu saldējumus, kas būtiski, ņemot vērā katras valsts vietējās garšu īpatnības un iecienītas lietas. Tā, piemēram, īpaši latviešu garšas kārpiņām tapis saldējums ar rupjmaizes deserta garšu, kā arī ar konfektes “Gotiņa” garšu, vēl uzņēmums sadarbībā ar uzņēmumu “Laima” ražo tādus saldējumus kā “Vāverīte”, “Serenāde”, “Maigums”, “Laima” un “Gutta”. Pielāgošanos lokālajām interesēm uzņēmums uzskata par savu galveno trumpi, taču izpatikt dažādo tautu gaumēm neesot nemaz tik viegli. Igauņi gandrīz četrus gadus centušies izveidot lakricas garšas saldējumu somiem. “Premia Foods” vadītāja pārliecināta, ka karaliene pārtikas biznesā ir garša.
Aprunājoties ar lielākajiem saldējuma tirgus pārstāvjiem Latvijā, visi kā viens apgalvo, ka pēdējos piecos gados cilvēki palikuši prasīgāki pret saldējuma sastāvu.
Pirms tam ilgu laiku noteicošā bijusi cena un garša, tāpēc saldējuma ražotāji daudz vairāk izmantojuši augu taukus, dažādas mākslīgas piedevas. Tagad cilvēki dod priekšroku īsta piena vai saldā krējuma saldējumam ar pēc iespējas dabiskāku sastāvu.
To apstiprina arī “Food Union” un “Snapshots” veiktā aptauja – 88% latviešu dod priekšroku saldējumam no dabiskām izejvielām un 85% ir gatavi par to maksāt līdz pat 30%. Nevar nepamanīt arī to, ka šai tendencei seko arī ražotāji – teju katrs par trumpi uzskata reklāmā vai uz iepakojuma izcelt piena vai krējuma klātbūtni saldējumā un uzsvērt produkta dabiskumu. Vairākums to, kas iepriekš izmantoja augu taukus, palēnām pārgājuši uz krējumu, pienu un sviestu.
Uzņēmums “Rūjienas saldējums” (RS) pārliecinājies, ka latvietim ir svarīgi, lai saldējums ir labs pēc būtības un ne reklāma, ne iepakojums lielu lomu izvēlē nespēlē. “Rīgā katrā sabiedriskā transporta pieturā izvietota saldējuma reklāma, un, ja pircēju tas tik tiešām ietekmētu, tad mēs, visticamāk, nepārdotu nevienu saldējumu, jo RS reklāma ir niecīgā apmērā, principā tās nav,” saka I. Miezis. RS produkcija aizņem aptuveni 9% no saldējuma tirgus Latvijā un savu pastāvēšanu balsta uz diviem vaļiem – īsts piens un krējums produkcijā un piesaiste Rūjienai.
9% saldējuma tirgu veidojošā AS “Druva Food” direktors Aldis Ošenieks stāsta, ka ir vairākas lietas, kas, viņaprāt, saldējuma jomā ļauj turēt kanti – iespējami dabiskas izejvielas, interesantu, inovatīvu garšu produktu radīšana un Latvijai raksturīgu nosaukumu un tēlu izmantošana.
“Ne par velti daudzi saldējuma importētāji pievērsušies latviskajai tēmai un ražo zem latviskā tēla,” stāsta A. Ošenieks.
Līdzīga nostāja ir arī SIA “LN” jeb tautā zināms kā “Leduspuķe” direktoram Ojāram Ezerniekam. Viņš apzinās, ka rada nišas produktu, tāpēc tirgū konkurē ar savām kafejnīcām, samērā atšķirīgo piedāvājumu un dabisko produktu.
Zelta trijnieks
D. Dokins stāsta, ka no RPK produkcijas tirgus līderis vēsturiski bijis “Karlsons”. Interesanti, ka šāds saldējuma veids – batoniņš – tirgū dominējot tikai valstīs ap Baltijas jūru. Krievijā un NVS valstīs populārāki ir saldējumi uz kociņa vai vafeļu glāzītē. Latvijā joprojām vispieprasītākās esot klasiskās garšas – plombīra un šokolādes garša, taču ar katru gadu palielinās pieprasījums pēc mazāk tradicionāliem saldējumiem, piemēram, valriekstu, marcipāna u.tml.
I. Miezis pauž, ka atšķiras saldējumu izvēle bērnu un pieaugušo vidū, taču līderis vēl aizvien ir Rūjienas skābenais dzērveņu konuss. No ģimenes iepakojumiem populārākais ir rupjmaizes kārtojuma saldējums. “Latvietis ir visai prasīgs un lojāls tradicionālām vērtībām, taču vienlaikus nemitīgi vēlas pagaršot ko jaunu,” saka I. Miezis.
Igauniete K. Kovaska savukārt uzlūko latviešus kā ļoti atvērtus jaunām saldējumu garšām. Tiesa, kā visās valstīs, arī Latvijā līderis ir zelta trijnieks – vaniļa, šokolāde un karamele.
Šādus latviešu garšu paradumus apstiprina arī Jānis Trokša, kas ir Līvānu saldējuma ražotājuzņēmuma SIA “Saltums 2” (aizņem ap 5% Latvijas saldējuma tirgus) īpašnieks, un “Unilever Baltic LLC” – plombīrs, šokolāde un karamele esot neizkonkurējami.
“Pārsvarā latvieši dod priekšroku klasiskām garšām, bet ir arī tādas garšas, ko iecienījuši tikai Latvijas patērētāji,” pauž R. Tridenskis. Piemēram, latviešu iecienītā rupjmaizes kārtojuma garša neesot tik populāra Lietuvā un Igaunijā. Bet lakricas garša, kas ir iemīļota Somijā un Zviedrijā, neguvusi atzinību Latvijas patērētāju vidū.
Fakti Latvijā ar saldējuma ražošanu nodarbojas 14 uzņēmumi. 2011. gadā viens cilvēks apēdis 3,93 litrus saldējuma, kam tērējis vidēji Ls 6,72. Pērn Latvijas saldējumu ražotāji realizējuši saldējumu Ls 11 107,2 tūkst. apmērā (operatīvie dati). Pagājušajā gadā Latvijā importēti 8 410 586 kg saldējuma Ls 7,126 milj. apmērā, bet eksportēti 1 158 246 kg Ls 1,463 milj. vērtībā. Lielākās saldējuma importētājvalstis ir Lietuva, Igaunija un Polija, bet eksporta – Lietuva, Igaunija un Krievija. Avots: CSP |
