Saldā lupīna. Noderīgi padomi tās audzēšanā 1
Kas ir pārtikas jeb dzeltenā lupīna? MAIJA DOBELES NOVADĀ
Priekuļu pētniecības centra vadošā pētniece, agronomijas doktore Līvija Zariņa skaidro, ka tā ir tā sauktā saldā lupīna, kas tikpat kā nesatur rūgtvielas. Ir nepareizi uzskatīt, ka tikai dzeltenā (Lupinus luteus) pārstāv saldo lupīnu. Ir izveidotas saldās šķirnes (to graudos ir ļoti maz rūgtvielu) arī baltajai (Luinus albus) un šaurlapu lupīnai (Lupinus angustifolius).
Tiek strādāts pie šķirnēm
Šis pākšaugs nav nekāds jaunums – tā audzēšana plaši izvērsta dienvidu zemēs, nelielos apjomos kultivē arī Latvijā veselīgas pārtikas ieguves nolūkos. Pateicoties selekcionāru sekmīgajam darbam, ražotājiem tiek piedāvāts plašs saldās lupīnas šķirņu klāsts. Pērn Priekuļu pētniecības centra izmēģinājuma laukos tika pārbaudīta baltās lupīnas pārtikas šķirnes ‘Rumba’ piemērotība audzēšanai bioloģiskajā lauksaimniecībā.
Vērtīga un pieprasīta
Lupīnu dēvē arī par ziemeļu soju, jo tajā ir augsts (30–40%) proteīna saturs. Savukārt dzeltenās lupīnas graudus bieži sauc par lupīnu pupiņām, uzturā izmanto vārītā veidā ar vai bez sēklu apvalka. Eiropas valstīs veikalos patērētājiem jau tiek piedāvātas uzkodas, kas gatavotas no lupīnas miltiem. Lupīnas graudos ir maz cietes, tāpēc tā ir ar zemu glikēmisko indeksu, kas būtiski cilvēkiem, kuri nepanes glutēnu. Mainoties klimatam, šī kultūra, ļoti iespējams, būs tirgus niša arī Latvijas saimniecībās, kuras nodarbojas ar netradicionālo augu audzēšanu.
Lupīnas sēšana un audzēšana
Šis dienvidu augs ir ar dziļu sakņu sistēmu un labi pacieš ilgstošu sausumu vasarā. Piemērots audzēšanai gan auglīgās, gan mazāk auglīgās vieglās, smilšainās, vāji skābās un arī skābās augsnēs. Nepatīk smaga, mālaina un sārmaina augsne.
Optimālais sējas laiks – aprīļa beigas, maija sākums, kad var sagatavot augsni. Sēj 3–4 cm dziļi atkarībā no sēklas lieluma (to raksturo 1000 graudu svars), uz vienu kvadrātmetru izsējot 80–100 sēklu. Ir šķirnes, kas bagātīgi zarojas, un tādas, kas zarojas maz, tāpēc vienam augam nepieciešamā platība ir atšķirīga. Parasti praktizē 10–15 cm attālumu. Pirms sējas sēklu apstrādā ar lupīnai paredzēto nitragīnu.
Augšanas laikā jāierobežo nezāļu invāzija un jāseko kaitēkļu aktivitātēm. Jāievēro pareiza augu seka – vienā laukā lupīnu nesēj biežāk kā reizi 4–6 gados. Svarīgi sējai izmantot veselu (ar slimību izraisītājiem neinficētu) sēklu.
Lupīna izaug vidēji 60 cm augsta (garums atkarīgs no šķirnes, agrotehnikas, agroekoloģiskajiem apstākļiem).
Lai iegūtu nobriedušas sēklas (augusta otrā–septembra pirmā puse), nedrīkst nokavēt novākšanas laiku, jo dažām šķirnēm pārkaltušas sēklas, līdzīgi kā zirņiem, izbirst no pākstīm (ir atsevišķas šķirnes, kuras pārgatavojušās neizbirst). Pēc novākšanas lupīnas izkuļ tāpat kā zirņus vai pupas. Graudu krāsa var būt dažāda atkarībā no saldās lupīnas sugas (baltā, dzeltenā vai šaurlapu).
