Salaspils nometne: 1941–1944. Bez propagandas un noklusējumiem 80
Uldis Neiburgs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad aprit 80 gadu kopš Salaspils nometnes izveidošanas nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā. Laikā no 1941. gada novembra līdz mūsdienām Salaspilī ir atradusies gan nacistu okupācijas varas nodibināta represīva ieslodzījuma nometne, gan padomju okupācijas varas veidota vācu karagūstekņu nometne un padomju armijas novietne. 1967. gadā atklātais starptautiskas nozīmes arhitektūras piemineklis – Salaspils memoriālais ansamblis – ir veltīts šeit pazemoto cilvēku piemiņai un vienlaikus ir spilgts apliecinājums Salaspils nometnes vēstures ideoloģizētai atklāsmei padomju gados un mūsdienu centieniem pēc iespējas objektīvi izprast tās vēsturi.
Salaspils memoriāls ir veidots, gan paužot vispārcilvēciskas humānisma idejas un līdzjūtību nacistu režīma upuriem, gan sekojot Otrā pasaules kara beigās padomju karaspēka atkārtoti okupētajā Latvijā valdošajai komunistiskajai ideoloģijai un sabiedrībā oficiāli izplatītajai informācijai par Salaspils nometni.
Emocionāli iespaidīgais memoriāls ir pirmais Padomju Savienībā tapušais ansamblis, kurā līdzās tēlniecībai ir izmantoti specifiski brutālisma arhitektūras izteiksmes līdzekļi.
Memoriāla autori (arhitekti Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis un Oļegs Zakamennijs, tēlnieki Ļevs Bukovskis, Oļegs Skarainis un Jānis Zariņš) 1970. gadā saņēma augstāko PSRS apbalvojumu – Ļeņina prēmiju.
Padomju ideoloģijas garā
Memoriālā ansambļa kopējā kompozicionālā ideja balstās bijušās nometnes teritorijas topogrāfijas un ainavas elementu izmantošanā. Vietā, kur aptuveni atradās galvenie ieejas vārti, ir izveidota iespaidīga 105 metrus gara un 12 metrus augsta betona ieejas siena, t .s. “dzīvības–nāves robeža” ar metālā kaltiem vārdiem “Aiz šiem vārtiem vaid zeme”.
Betona apjoms sienā sasniedz 2000 kubikmetru, tās unikālais robustais raksts ir veidots, noņemot sienas koka stiprinājumus un atstājot dēļu oriģinālos nospiedumus, simboliski attēlojot raupjo koka baraku izskatu. Teritorijā aiz Salaspils memoriālā ansambļa galerijas – ieejas sienas – atrodas ceremoniju laukums, kura kreisajā pusē ir izbūvēts melna granīta postaments, kas paredzēts vainagu un ziedu nolikšanai. Te nepārtraukti darbojas elektroniskais metronoms, kas atdarina cilvēka sirdspukstus.
No Salaspils memoriāla galerijas paveras skats uz pakavveida “ciešanu ceļu”, kas ietver nometnes lauku ar brīvi izvietotiem grandioza izmēra raupja oļu betona tēliem.
Skulptūru grupā dominē tēli, kas uzsver daļas ieslodzīto komunistisko pārliecību, bet trūkst tēlu, kas parādītu cilvēkus (Rietumeiropas ebreji, Latvijas un Polijas pretošanās kustības dalībnieki, Baltijas tautu karavīri un citi), kuru atrašanās nometnē ilgstoši bija noklusēta.
“Mātes” tēls ir piemineklis bērniem, kuri mira Salaspils nometnē, un tām mātēm, kam ar varu atņēma viņu bērnus. Dziļas sāpes pauž “Pazemotās” tēls, bet “Nesalauztais” arī saļimis dveš pārliecību, ka brīvību mīlošus cilvēkus visā pasaulē nevar iznīcināt nekad. Atbilstoši padomju laika izpratnei ir veidota tēlu grupa “Solidaritāte”, “Zvērests” un “Rot Front”, kas pauž drūmu svinīgumu, pārdzīvotā smagumu un ticību nākotnei.
Uz karātavu vietā novietotā betona pieminekļa lasāmais uzraksts “Šeit cilvēks ir sodīts par to, ka nav izdarījis noziegumu… Šeit cilvēks ir sodīts par to, ka bija cilvēks un mīlēja dzimteni…” pauž padomju ideoloģijas propagandēto idealizēto skatījumu par Salaspils nometnes ieslodzīto komunistisko pārliecību un uzticību Padomju Savienībai, bet neatspoguļo reālo nometnes ieslodzīto daudznacionālo sastāvu un katram savas dzimtenes mīlestību.
Nometne un tās ieslodzītie
Salaspils nometnes oficiālais nosaukums bija Paplašinātais policijas cietums un darba audzināšanas nometne (Erweitertes Polizeigefängnis und Arbeitserziehungslager). Tā bija pakļauta nacionālsociālistiskās Vācijas Drošības policijas un Drošības dienesta (SD) komandierim Latvijā SS šturmbanfīreram Rūdolfam Langem, nevis Koncentrācijas nometņu pārvaldei Berlīnē.
Salaspils nometnes komandants sākotnēji bija SS oberšārfīrers Rihards Nikels, bet 1943. gada vasarā viņu nomainīja SS oberšturmfīrers Kurts Krauze. Nometnes administrāciju veidoja vācu SS virsnieki un latviešu SD darbinieki, tās pārvaldē un darbības nodrošināšanā bija iesaistīti arī paši ieslodzītie, kas pildīja nometnes vecākā, kārtības dienesta darbinieku, baraku un darba grupu vecāko un citu amatu pienākumus.
Salaspils nometni un darba vietas ārpus tās teritorijas apsargāja latviešu drošības palīgpolicijas – “Arāja komandas” – dalībnieki, vēlāk 320.-W. latviešu policijas bataljona rota un lietuviešu SD vienība.
Latvijas un citu Eiropas valstu vēsturnieku jaunākie pētījumi liek noraidīt savulaik Padomju Savienībā un nereti vēl mūsdienās Krievijā un tai pietuvinātās aprindās propagandēto uzskatu par 53 700 (kopā ar filiālēm – 100 000) civiliedzīvotāju iznīcināšanu Salaspilī; par te ieslodzītiem 12 000 un nogalinātiem 7000 bērniem, no kuriem izsūkts 3500 litru asiņu u. tml. Mūsdienās apzinātie vēstures avoti ļauj konstatēt, ka 1941./1942. gada ziemā Salaspils nometnes būvniecībā bija iesaistīti ap 1500–1800 no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas uz Latviju deportētie ebreji.
No 1942. gada maija Salaspilī uzturējās ap 1000–2000 darba kavētāju, nodevu nemaksātāju, spekulantu un par citiem darba disciplīnas pārkāpumiem apcietinātie cilvēki, kuri bija sodīti ar ieslodzījumu līdz 56 dienām.
Salaspils nometnes politieslodzītie, kuru kopskaits sasniedza 5000–6000 cilvēku, bija sodīti ar drošības ieslodzījumu līdz kara beigām, viņu ātrāka atbrīvošana notika tikai atsevišķos gadījumos.
Liela daļa no politieslodzītajiem bija arestēti par sadarbību ar padomju okupācijas režīmu 1940.–1941. gadā.
Vairāk nekā 30 Salaspils nometnē ieslodzītos padomju aktīvistus, kurus turēja aizdomās par sacelšanās organizēšanu un neatļautu sprāgstvielu izgatavošanu Sauriešu akmeņlauztuvēs, pārveda uz Rīgas Centrālcietumu un nošāva Biķernieku mežā 1943. gada 5.–6. maija naktī.
Politieslodzīto vidū bija arī vairāki desmiti latviešu un poļu nacionālās pretošanās kustības dalībnieku. No 1944. gada 1. līdz 10. septembrim Salaspilī bija ieslodzīti Latvijas Centrālās padomes līderi Konstantīns Čakste, Bruno Kalniņš un Ludvigs Sēja.
1943. gada februārī–aprīlī Salaspils nometnē nonāca vismaz 4500 cilvēku no Baltkrievijas, kuri bija aizturēti pretpartizānu apkarošanas akcijā “Ziemas burvība” (Winterzauber). 1943. gada augustā–septembrī uz nometni atveda 3284 personas, kas bija apcietinātas piespiedu darbaspēka akcijā “Vasaras ceļojums” (Sommerreise) Latgalē. Viņu vidū bija arī vairāki tūkstoši bērnu, kuru atrašanās (no dažām nedēļām līdz vairākiem mēnešiem) Salaspilī bija īpaši smaga.
Sirdi stindzinoša un traumatiska bija bērnu atšķiršana no viņu mātēm un asins ņemšana medicīniskām vajadzībām.
Vairāki simti novārgušo mazāko bērnu mira no nepilnvērtīgā uztura, aprūpes un slimībām, bet vismaz 2741 bērnu nodeva Rīgas novada lauksaimniekiem. Daļa bērnu nonāca Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera un Grebenščikova vecticībnieku draudzes aizgādniecībā, aizbildņu ģimenēs un bērnunamos Bulduros, Saulkrastos vai zīdaiņu namā Liepājā.
Uz Salaspili atvestos darba spējīgos vīriešus un sievietes nosūtīja darbos uz Vāciju.
Sākot ar 1943. gada pavasari, nometnē sodu izcieta baltiešu policijas bataljonu karavīri un latviešu, igauņu, kā arī citu tautību leģionāri, kas bija notiesāti par dažādiem pārkāpumiem uz laiku ilgāku par trim mēnešiem.
Īslaicīgi ieslodzījumā Salaspilī atradās lietuviešu ģenerālis Povils Plehavičus ar sava štāba virsniekiem, kopskaitā ap 50 cilvēku. 1944. gada vasarā–rudenī ap 2000 no Salaspilī ieslodzītajām militārpersonām iesaistīja Vācijas armijas soda un būvbataljonos. 1944. gada augustā uz Salaspils nometni atveda un nogalināja ap 400 padomju karagūstekņus invalīdus.
Dzīves un darba apstākļi
Vairākumam apcietināto bija jāstrādā 10 stundas dienā, ieskaitot stundu pusdienlaika. Nedēļā bija sešas darba dienas, bet svētdiena bija brīva. Ieslodzītie strādāja galdniecības, mehāniskajās, salmu apavu, kurpnieku, šuvēju, mākslinieku, suvenīru izgatavošanas darbnīcās, veļas mazgātavā, slimnīcā, pirtī un citur.
Visgrūtāk klājās tiem, kas atradās zem klajas debess – būvēja un laboja ceļus, raka kūdru, lauza akmeņus, sagādāja kurināmo un veica citus darbus.
Sievietēm vissmagākais darbs bija veļas mazgātavā, jo veļa bija jāmazgā ar rokām. Dzīvībai bīstama bija nokļūšana soda grupā, kur bija jātīra tualetes un jāstrādā 14 stundas dienā, saņemot tikai pusi uztura devas.
Ap 150–200 apcietināto strādāja Spilves lidlaukā, kur būvēja betona skrejceļus un angārus lidmašīnām. Apcietinātos sūtīja arī uz Jumpravmuižu, kur viņi sagatavoja vietu jaunam aerodromam. Darbs nebija viegls Salaspils kūdras purvā, tomēr ieslodzītajiem te nereti izdevās vienoties ar sargiem, kas ļāva viņiem tikties ar tuviniekiem.
Vīrieši bija nodarbināti arī Sauriešu akmeņlauztuvēs, Bēma ģipšakmens lauztuvēs un Šmita cementa fabrikā, bet sievietes Šoha dārzniecībā Salaspilī un citur. Ap 100–150 apcietināto strādāja cementa fabrikā Brocēnos.
Salaspils nometnē izsniedza maizi ar zāģu skaidu piejaukumu, ko katrs saņēma 150–350 gramus dienā atkarībā no veicamā darba un ieslodzītā statusa.
Pusdienās bija ¾ litra zupas, kur bez ūdens vajadzēja būt arī kartupeļiem, putraimiem vai kāpostiem, bet bieži vien tur to nebija. Vakarā ieslodzītie saņēma nedaudz maizes, ½ litru zupas vai graudu kafijas, kādreiz arī kādu sausu kartupeli, gabaliņu sviesta vai margarīna, desas un citreiz ēdamkaroti cukura.
Ieslodzītie, kuriem nepienāca piederīgo pārtikas sūtījumi, pastāvīgi bija badā. Nepilnvērtīgā uztura un smago dzīves un darba apstākļu dēļ nometnē izplatījās slimības un epidēmijas. Ieviesās utis, ar kurām centās cīnīties, ieslodzītos aizdzenot uz pirti un vienlaikus dezinficējot tukšās barakas.
1943. gada pavasarī ar tīfu saslima un mira desmitiem ieslodzīto, bet 1944. gada sākumā nometnē uz vairākām nedēļām izsludināja karantīnu.
Daļa apcietināto slimoja ar dizentēriju, bērnu vidū izplatījās masalas un citas slimības. Ieslodzīto dzīvību apdraudēja jebkura saslimšana, jo medikamenti praktiski nebija pieejami.
Izplatītākie sodi bija “hinlegen” (gulties, celties, skriešus) un “hüpfen” (lēkšana uz priekšu ar izstieptām rokām un pietupieniem). Apcietinātie saņēma arī sitienus ar dūri vai pļaukas pa seju, spērienus ar kājām un sitienus ar pletni vai nūju.
“Karuselis” bija sods ieslodzīto grupai, pa pāriem ar nestuvēm ejot vai skrienot pa apli un pārnesot smiltis. Par zagšanu un citiem pārkāpumiem sodīja ar pēršanu, sākotnēji 15, vēlāk 25–50 vai pat vairāk sitienu ar gumijas nūju pa dibenu un muguru.
Par noteikumu pārkāpšanu, nepakļaušanos administrācijai, zagšanu vai bēgšanu no nometnes ieslodzīja karcerī.
No 1942. gada maija līdz 1944. gada septembrim pirms vai pēc bēgšanas, vai tās laikā nošāva vairāk nekā 30 cilvēku. 400–500 ieslodzīto dzīvību paņēma nometnē izplatījušās slimības un epidēmijas, bet ap 100–150 cilvēku mira no necilvēciskās apiešanās un vardarbības.
Kopumā Salaspils nometnes būvniecībā 1941./1942. gada ziemā mira ap 1000 no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas uz Latviju deportēto ebreju, bet nometnes darbības laikā no 1942. gada pavasara līdz 1944. gada rudenim te bija ieslodzīti ap 23 000, bet mira vēl vairāk nekā 2000 cilvēku no nacistu okupētās Latvijas, Baltkrievijas, Krievijas un citām valstīm.
Salaspils memoriāls mūsdienās
Atmodas laikā 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē sabiedrības uzmanības centrā izvirzījās līdz tam noklusētie vēstures “baltie plankumi”, lielāku uzmanību pievēršot padomju okupācijas varas represijām un to upuriem, otrajā plāksnē atvirzot pirms tam jau vairākus gadu desmitus publiskajā telpā plaši atspoguļotus nacistu režīma noziegumus.
Tikai 2004. gadā, pateicoties bijušā Salaspils nometnes ieslodzītā Larija Pika iniciatīvai un personiskajiem līdzekļiem, iespējamā nogalināto ebreju atdusas vietā Salaspils memoriāla rietumu malā atklāja viņiem veltītu pieminekli.
Gadu vēlāk sekoja Krievijas Federācijas piedāvājums veikt Salaspils memoriāla restaurāciju par tās līdzekļiem, ko Latvijas puse noraidīja, jo nevēlējās pieļaut vēstures realitātes izkropļošanu un politizētu interpretāciju.
Netālu no Salaspils memoriāla teritorijas 19. gadsimta beigās atradās Krievijas armijas garnizona kapi, kur 2008. gadā notika to sakopšanas darbi, iztīrot mežu un izveidojot no sagruvušas kapelas drupām nelielu akmeņu ieloku. 2009. gadā šeit atrada septiņu cilvēku mirstīgās atliekas, kas vēlāk tika svinīgi apbedītas, bet kapavieta iesvētīta, uzstādot arī pareizticīgo krustu.
Kaut arī šīs akcijas iniciatori ir pārliecināti, ka ir atraduši tieši Salaspils nometnē bojā gājušo pīšļus, un pie viena no uzstādītajiem krustiem ir piestiprināta plāksnīte ar uzrakstu krievu valodā “Svēta piemiņa Salaspils mocekļiem”, nav drošu pierādījumu, ka apglabātie bija Salaspils nometnes upuri.
2012. gadā šie kapi pat tika izdemolēti, kas, iespējams, bija speciāli plānota provokācija, jo notika īsi pirms Otrā pasaules kara beigu atceres 8.–9. maijā.
Ar Vācijas valdības finansējumu blakus Salaspils memoriāla administrācijas ēkai 2008. gadā tika atklāta 146 vācu karagūstekņu kapsēta, kas gan izsauca bijušo Salaspils nometnē ieslodzīto bērnu un citu organizāciju protestus.
Tām nepieņemama bija doma, ka jebkādi vācu karavīru kapi varētu atrasties blakus Salaspils memoriālam, un protestētājiem maz bija zināms, ka kara beigās četrās nenodegušajās nometnes barakās bija ieslodzīti vairāki simti padomju gūstā nonākušie vācu karavīri, daļa no kuriem šeit mira no slimībām un pirms tam frontē gūtajiem ievainojumiem.
Tā vietā, lai korekti izskaidrotu šo Salaspils nometnes citādo vēstures lappusi, atsevišķi krievu valodā iznākušie masu mediji izplatīja dezinformāciju, ka šeit tiek veidota kapsēta nevis karagūstekņiem, bet frontē kritušajiem vācu karavīriem, un ka pēckara gados vairākās barakās šeit turēti bijušie Salaspils nometnes apsargi.
Jaunu elpu Salaspils memoriāls ir ieguvis, pateicoties Salaspils novada pašvaldības un tās vadītāja Raimonda Čudara atbalstam un ieinteresētībai cieņpilni pieminēt bojā gājušos un cietušos bez svešu totalitāru režīmu ideoloģijas uzspiesta vēstures atspoguļojuma.
Sākot ar 2015. gadu, par tradīciju ir kļuvis nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru atceres brīdis 8. maijā Salaspils memoriālā ar Latvijas valdības un ārvalstu diplomātiskā korpusa pārstāvju piedalīšanos.
Šobrīd Salaspils memoriālais ansamblis ir iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un Latvijas Kultūras kanonā, ik gadu to apmeklē vairāk nekā 50 000 cilvēku.
Sekojot Salaspils novada domes iniciatīvai un Daugavas muzeja direktora Zigmāra Gaiļa enerģiskai rīcībai, te izveidota jauna ekspozīcija (apbalvota ar Latvijas Muzeju biedrības 2019. gada balvu), kas sniedz saturiski un vizuāli mūsdienīgu skatījumu uz Salaspils nometnes un paša memoriāla vēsturi. Šobrīd tapšanas stadijā ir arī Salaspils memoriāla mobilā lietotne ar integrētu audiogida funkciju latviešu, angļu un krievu valodā.
Salaspils memoriālais ansamblis vēsta gan par nacistu noziegumiem un to upuriem, gan demonstrē mūsdienu centienus atbrīvoties no padomju propagandas uzslāņojumiem par Salaspils nometni.
Salaspils nometnes vēsture ir uzskatāma liecība par Latvijas un citu valstu iedzīvotāju ciešanām, pretošanos, sadarbošanos un pielāgošanos divu svešu totalitāru varu nestajam Otrā pasaules kara postam un tā pārvarēšanu.
Patiesa izpratne par Salaspilī notikušo ir arī savdabīgs katalizators ne tikai vienotākas Latvijas vēstures atmiņas ainas veidošanā, bet arī izaicinājums mūsu daudzšķautņainās vēstures pieredzes integrācijai kopīgā Eiropas Otrā pasaules kara atmiņas stāstā.
Publikācija tapusi ar pēcdoktorantūras projekta “Pārvērtējot bezvalstiskuma pieredzi: pretestība un kolaborācija Latvijā padomju un nacistu okupācijas laikā (1940–1953)” (1.1.1.2/VIAA/4/20/738) atbalstu.
