Lauris Bokišs: Lai jaunajā lasītājā rastos prieks un interese, mums jānodrošina literatūras daudzveidība 0
Lauris Bokišs, biedrības “Tēvi” pārstāvis un nodarbību vadītājs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kad biju mazs, mana mamma strādāja grāmatnīcā. Man tur patika. Pēc skolas pirmajās klasēs tur mēdzu dzīvoties. Plaukti bija pilni grāmatu muguriņām. Varēju paņemt no plauktiem, kas interesē. Grāmatas bija pašsaprotamas. Mammai tās varbūt pat derdzās, jo no rīta līdz vakaram bija ar tām kopā. Pašsaprotamība neveicināja lasīšanu, drīzāk pieņemšanu, ka grāmatām ir jābūt.
Protams, man patika, ka man lasa priekšā, bet pašam lasīt – nē, labāk priecāties, cik kārtīgi tās stāv aiz stikla. To es sapratu pēc gadiem, kad kaislīgi grāmatu antikvariātos ganīju sējumus, kuru tuvinieku grāmatu sekcijās nebija. Bērnība bija pagājusi grāmatnīcā un tuvinieku mājās ar grāmatām sekcijās aiz stikla. Grāmatu muguriņas bija tik tuvas. Arī es sāku vākt grāmatas, kuras šķita jaunībā svarīgas, un likt plauktā, priecāties par muguriņām.
Izaugot ar grāmatām, es sevi esmu izaudzinājis tās lasīt, dažos periodos pat kampt, kā mūsdienās kampjam seriālus “Netflix”. Citu pēc citas un piecas paralēli. Tagad ne vien gūstu miera un māju sajūtu no grāmatu muguriņām, bet arī no burtiem, kas ved svešajā, atklāj pasaules un atsauc atmiņas, izglīto, atklāj vai atslēdz no ikdienas. Es gribētu, lai jau kopš bērnības būtu mīlējis ne tikai grāmatas, bet arī lasīšanu.
Kopš esmu kļuvis par tēti, man ir iespēja šo bērnības pieredzi mainīt un attīstīt. Grāmatas un pieredze ar tām ir viena no lietām, par ko ar lepnumu varu teikt, ka bērnībā nepiepildītais īstenojas bērnos. Lielākais puika lasa, jaunākais – grib lasīt. Grāmatas ar bērniem ir kopš dzimšanas, tāpat kā vecāki. Daudzveidīgas – ar burtiem, ar bildēm, krāsainas un melnbaltas, sīciņas un biezas, trauslas un gruntīgas.
Līdzko mazuļi varēja paņemt rokās lietas, tur bija arī grāmatas. Mūsu laiks ir dāsns. Grāmatas bērniem ir pieejamas, saistošas un daudz. Atliek veidot stratēģiju, kā padarīt tās pieejamas arī bērniem. Sāku lasīt priekšā pirmās grāmatas un grāmatiņas vēl, kad puikas bija mazuļi. Lasīšana nomierina kā vecākus, tā bērnus. Pētījumos ir secināts, ka īpaši tēta balss zemajam tembram ir nomierinošs efekts pirmajā dzīves gadā.
Dzeja bija pirmā, jo ritms un atskaņas palīdzēja veidoties kaut kam līdzīgam rituālam. Tad puika sāka grauzt grāmatas. Joprojām labi zinu, kurš ir viens no pirmajiem “bikibukiem” mūsu kolekcijā. Ir bērnu dzejoļu grāmatas, kuras ir izlasītas desmitiem reižu, jo tika prasīts vēl un vēl, un atkal.
Sākums bija tāds. Lasīju grāmatas bērniem, devu viņiem tās šķirstīt un pētīt. Sēdējām kopā, un sekoju bērna interesei, kad rādīja ar pirkstu – skaidroju vai izlasīju norādīto. Bērnā veidojās kompetence, interese un motivācija. Lasītprasmes attīstība bērnos ir viens no lēnākajiem un pacietību prasošākajiem procesiem, kas ir novadīts. Nekad neatteikt palasīšanu vai vismaz piedāvāt labu alternatīvu, kas arī saistīta ar grāmatām – pētīt vai klausīties audiopasakas.
Sekot bērna interesei, kas attīstās un mainās atkarībā no vecuma, sociālā konteksta un daudzveidīgas literatūras pieejamības. Bērniem augot, bagātinās arī interese par literatūru un grāmatām. Svarīga kļūst uzziņu literatūra, grāmatas ar faktiem, pasaules dabas bagātību un neskaidrā skaidrojumiem.
Grāmatām ir jābūt pieejamām, tās nevar cēlā vientulībā stāvēt sekcijā aiz stikla, ja vēlamies bērnam ļaut veidot interesi par lasīšanu. Pieejamība ir gan fiziska, gan konceptuāla. Ja fizisko nodrošināt ir viegli – bērnam piemērotos plauktos viņš pats var paņemt grāmatu, pieņemt lēmumu un patstāvīgi rīkoties. Tas ir labs treniņš bērna patstāvības un lēmumu pieņemšanas treniņam.
Taču svarīga ir arī konceptuāla pieejamība, proti, ka bērnam ir, no kā izvēlēties. Ir dzejas grāmatas, ir pasakas, ir jaunākā bērnu literatūra un klasika, ir izziņas literatūra un jancīgas piedzīvojumu grāmatu sērijas. Lai jaunajā lasītājā rastos prieks un interese, man kā vienam no vecākiem ir jānodrošina, ka literatūras daudzveidība ir pieejama, ielaista mūsu mājās.
Ir jāparāda, kādi jaunumi mājas bibliotēkā, un jāatsaucas uz tiem, veicinot bērna intereses nostiprināšanos. “O, mums ir jauna grāmata!” ir viens no sirdi sildošākajiem apliecinājumiem, ka bērnam grāmatas un lasīšana ir vērtība.
Grāmatizdevēju jaunumi, bērnu žūrija un Baltvilka balvas pretendenti vienmēr ir labs orientieris, lai papildinātu bērniem pieejamo grāmatu klāstu. Sarunas par izlasīto un saprasto arī veicina lasītprasmi. Lasītāja dienasgrāmatas veidošana, kur jaunais lasītājs fiksē, svarīgāko pierakstot un uzzīmējot, veicina refleksiju un izpratni, ka lasot gūtais ir paliekošs.
Dodoties uz grāmatnīcu ar bērniem, jārēķinās ar laiku un jābruņojas ar pacietību. Esot kopā ar saviem bērniem, esmu novērojis tendenci, kas līdzinās pieaugušā pieredzei apģērbu veikalā, – izvēle bieži tiek izdarīta par labu vēl vienam tumšam T kreklam.
Izvēloties grāmatas, bērni no pārsātinājuma un bērna uztverei bagātīgā piedāvājuma parasti vēlas palikt pie drošām izvēlēm, kas balstītas jau esošajā pieredzē. Tādēļ es kā pieaugušais salāgoju stratēģijas un paplašinošo pieredzi veidoju, ienesot mājās jaunas grāmatas, jaunus žanrus un tēmas, bet grāmatnīcā balansēju starp jaunā piedāvāšanu un bērna neviltoto prieku, izvēloties ko zināmu un lasītāja sirdij tuvu. Lai tiek!
Pandēmija būtiski ietekmēja vēl vienu izcilu laika pavadīšanas tradīciju, došanos uz LNB bērnu lasītavu, kas lieliski apvienoja šīs stratēģijas un ļāva izdarīt nesteidzīgas izvēles nākamo lasāmgabalu izvēlei. Prieks ir par visiem, kas ir atgriezušies lasītavā. Ir tikai divas vietas, kur kā tēvs jūtos harmonijā ar bērnu tempu, interesēm un ir ļoti viegli līdzās pastāvēt. Tā ir Bērnu lasītava un pludmale. Abas tik atšķirīgas, plašas, spēcīgas vides, ka enerģija sadalās un iestājas miers un prieks.
Lielākajam puikam sākot skolas gaitas, lasīšana turpinās būt par būtisku ikdienas rituālu, jo skola piedāvā lasīšanas laiku katru dienu, cienot bērna intereses un vajadzības. Vasarai ir saraksts ar jaunākajām, arī Baltvilka balvai izvirzītajām un jau apbalvotajām grāmatām, ir refleksijas struktūra, ko praktizēt vasarā. Mani bērni mīl lasīšanu, tā ir daudz dziļāka, piepildītāka mīlestība par grāmatu mīlestību, kas stiepās līdzi man, līdz izaudzināju sevi par lasītāju.
Starptautiskos lasītprasmes rādītājos esam viduvēji, taču katra pieaugušā, katra vecāka ziņā un varēšanā ir veidot agrīnu piesaisti un pozitīvu priekšstatu par lasīšanu, padarot to sākotnēji par kopīgu piedzīvojumu, vēlāk dodot telpu veidoties un attīstīties lasīšanas paradumiem, nodrošinot grāmatām bagātu un pieejamu vidi. Atstājam pagātnei direktīvas un bērna cieņu pazemojošas metodes, kas, lai arī nodrošina lasīšanu, reizē rada arī dziļu nepatiku pret to, un šī pieredze bieži rezultējas desmitgadu pārrāvumos lasītāja pieredzes bagātināšanā. Lasītgriba ir iemācāma ar mīlestību un pacietību.
