FOTO. Sākumu ieskandina zvans! Ciemojamies Rankas muižā 3
Elvita Ruka, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Rankas muiža pieder tiem fēniksiem, kas atdzimst no pelniem un nes pasaulei konkrētu vēsti – “Par dzīvību!”. Šādi vārdi iekalti baznīcas zvanā, kas atrodas muižas bijušajā kalpu mājā ierīkotajā baznīcā. Rankas muižas namamāte Gunita Ābola tieši ar zvanu jaunajā baznīcā simboliski saista atdzimšanas sākumu, kad īpašuma smagā nasta ģimenei kļuvusi par iedvesmas pilnu kalpošanu.
Desmit gadus ģimene taustījusies, ko darīt ar šo degradēto drupu kaudzi, līdz uzdrošinājās kādreizējo kalpu māju pārveidot par baznīcu – tas pārmainīja visu. “Kā ticīgs cilvēks nedrīkstu sevi izcelt,” no publicitātes kategoriski izvairās muižas saimniece, taču kalpošana Dievam nu jau prasa arī to – turēt durvis atvērtas, lai cik spēka un izturības tas prasītu.
Tuvojoties Rankas muižai, panorāmas skats uz visām pusēm raisa netipisku plašuma sajūtu, muiža nav kundziski uztupusies kalna galā, bet ieslēpusies tādā kā sargājošā, omulīgā bļodā. Estētiskā sakoptība pamanāma jau pa gabalu, daiļskati sāk sacensties savā starpā, vēl līdz pagalmam netiekot. Vēriens rokrokā ar personisko gaumi – pirmais kopsaucējs, kas nāk prātā. Saimniece uz telefona zvanu neatbild, jau brīdināja par iespējamo grupas ekskursiju, tāpēc klīstu un priecājos viena – divpadsmit hektāros parka un atjaunoto ēku virknē skatāmā, baudāmā un izzināmā pietiek – ainavas un ziedu krāšņums, seno priekšmetu šarms un spozme, plašuma aristokrātiskais vēriens un pārdomātas greznības valdzinājums.
Te nav ne lauku, ne pilsētas gaisotne – drīzāk kaut kas netverams, kas rada kādreizējo “muižnieku ligzdas” sajūtu vai kam atbilstu apzīmējums “lauku buržuāzijas diskrētais šarms”. Pirms divām dienām muižā izskanējis sezonas noslēguma koncerts, ir sajūta, ka spožajā mūzikas salonā vēl gaisā lidinās Daumanta Kalniņa balss un izskan Kaspara Zemīša ģitāra, pret griestiem atsitas aplausi un greznajā balto podiņu krāsnī patvērušies sajūsminātas pateicības čuksti… Te nav bezpersoniskuma, kas iezīmē tikai aprēķina laulības ar konkrētu īpašumu, bet nav arī ģimeniskas noslēgtības “tikai savējiem”. Durvis vaļā, durvis ciet – kā tad īsti ir? Turīgas ģimenes ligzda vai neuzkrītoši iesaiņots tūrisma komercobjekts? Pagātne vai nākotne? Kam par godu un ar kādu misiju?
No piedzimšanas līdz eņģeļiem
“Tas nav tik viennozīmīgi,” esmu dzirdējusi iebildes no konservatīvi noskaņotākajiem pieminekļu sargiem, kas kalpu mājā ierīkoto baznīcu vērtē skeptiskāk nekā citi jūsmotāji. Ēka, kurā ierīkota Lurdas Dievmātes un Svētās Bernadetes Romas katoļu baznīca, ārēji kompleksā iekļaujas pavisam organiski. Pat zvanu tornis proporcionāli atgādina dekoratīvu elementu un nemēģina diktēt savu arhitektonisko varu pār citām ēkām. Arī “kalpu māja” izrādās drīzāk vēsturiska iesauka, nevis funkcija. Tikpat daudz šī ēka saukta par Jauno pili, jo apkalpojošais personāls dzīvojis vienā galā, bet otrā ziemas aukstākajos mēnešos pārcēlušies arī saimnieki. Nav jāpiedzīvo enerģētikas krīze, lai saprastu – tik milzīgu pili apkurināt arī agrāk ir bijis grūti, darbietilpīgi un dārgi.
No īstās pils kompleksa centrā palikusi vien dekoratīvi trauksmainām vīnstīgām apaugusi siena ar tukšām logu acīm. Vairākstāvu celtne, kas pagājības ēnu kambaros glabā krāšņas muižnieku balles, ģimeņu laimi un mantinieku strīdus, kara laika lazareti un jaunās valsts ideālus mājturības skolas veidolā, tad atkal piedzīvojusi asinis, jukas, Ļeņina portretus, izlauztas kolonnas un sporta zāli uz parketa, jauno lauksaimnieku kalvi līdz pirmajam ugunsgrēkam 1986. gadā un pēdējam 1990. gadā, kas ēku aizmēž nebūtībā. Paliek parks, tilti, varenās muižas saimniecības ēkas, kas padomju laikā jau sen zaudējušas gan sākotnējo godību, gan funkciju. Kad 2003. gadā ēku kompleksu pagasta rīkotā izsolē par trīs tūkstošiem latu nopērk jaunie saimnieki, viņi īpašumā saņem vien izvazātu drupu kaudzi un degradētu parka teritoriju, ko visa apkārtne uzskata par savu izgāztuvi… Tagad tam visam pāri zālieni, stādījumi, skulptūras ar pārdomās grimušām sejām, takas, celiņi, dīķi, kas viens par otru romantiskāki, soliņi un namiņi ainavas, dzīves, atjaunotnes un visa skaistā baudīšanai. Jo pēc sliktā ir jānāk labajam, tāda te jaušas pasaules kārtība.
To izprast ir jāiet baznīcā. Tas nekas, ka tā šeit nekad nav bijusi. Arī iepriekš ir bijis kas skaists un labs – padomju laikā tagadējās baznīcas ēkā atradusies slimnīca ar dzemdību un ķirurģijas zāli un 30 cilvēku lielu personālu. Kaut kur bērniņiem bija jādzimst, un tas notika šeit. Kopš 2016. gada 2. oktobrī kardināls Jānis Pujats šo kapelu iesvētīja, viss muižas liktenis izmainījās. Saimnieki, kas tikko bija stājušies uz ticības ceļa, plānoja kapelu tikai savai ģimenei, bet kardināls un citi svētīti ļaudis pārliecināja iet tālāk – atvērt baznīcu visiem un padarīt par vietu, kur saņemt Svēto sakramentu. Tas bija uzdevums, kas deva spēku pārējam – atjaunot visu kompleksu un ar misijas apziņu risināt arī saimnieciskās un izglītojošās lietas.
Kad paveru baznīcas durvis, ekskursija rit pilnā sparā. Grupa sasēdusi solos, daudzi stāv kājās, klusi un aizgrābti klausās. Sieviete altāra daļā runā ar tādu degsmi un pārliecību, ka šaubu nav – tā ir muižas saimniece Gunita. Viņa stāsta par kokgriezumiem, kurus veidojusi paaudžu paaudzēs amatu mantojusi ģimene Vācijā, par senajiem baznīcu artefaktiem, vēsturiskajām detaļām, kas jaunbūvētajam dievnamam nodotas ar priesteru svētību, par katoļu svētajiem un baznīcas ekumenisko garu, stāsta, ka šogad te pirmās bijušas baptistu pāra laulības, un par ļaudīm, kas šeit sajūtas no sirds aizkustināti. “Ir tāds gandarījums, kad atnāk cilvēki un saka – es šeit piedzimu, bet tagad te ir eņģeļi pie griestiem un Kristus pie sienas! Vai tas maz ir iespējams?”
Baznīcas interjers ir krāšņs un eklektisks, tas nekautrējas apvienot jauno un veco, saplūdināt dažādus stilus un atsaukties uz vēsturiskiem elementiem. Nedaudz no monarhu aristokrātijas gara jaušas balkoniņā, tādā kā izredzēto ložā virs altāra, kas, šķiet, gaida kādu inkognito viesi vai slepenu princi… Mūsdienu akcents ir malkas krāvums blakus biktssolam un moderns kamīns apkurei. Neierasts, bet atvērti demokrātisks ir plānojums, kad lūgšanu zāle ir savienota ar blakustelpu – tādu kā kamerstila salonu ar svētgleznām un mūzikas instrumentiem. Viss ir gaišs, grezns, pacilājošs un uzrunājoši pietuvināts. Ļoti personiska uzdrošināšanās mūsdienās veidot savu baznīcu – pēc savas gaumes un iedvesmas.
Kur pateikties un lūgties
Kā jau ierasts, Gunita visus viesus cienā ar kafiju. Pirms gada tapusi moderna un mājīga kafejnīcas piebūve, kas brīdī, kad ciemojos Rankā, pirms ziemas vēl ir atvērta pēdējo nedēļu – tāpat kā viss objekts. Arī šeit nav tādas rocības, lai īpašnieki neizjustu enerģijas cenu kāpuma graujošo efektu.
Gunita atzīst, ka ir viss – gids, apkopēja, kafejnīcas vadītāja, viesu reģistratore, menedžere, baznīcas dzīves organizētāja…
“Nepietiek, ka cenas celsies nākotnē, tās paceļ arī aizgājušiem rēķiniem. Elektrības piegādātājs ciniski uzskata, ka tas ir pilnīgi normāli atsūtīt pārrēķinu par pieciem tūkstošiem eiro – viņi iepriekš esot kļūdījušies! Ko tad man tagad – katram bijušajam klientam likt piemaksāt par kafijas krūzīti?” sašutumu neslēpj Gunita, kad neviens apmeklētājs nedzird. Šodien te ir pēdējie sezonas viesi, un nākotne nav īsti paredzama. Pirmais kovida gads bijis ļoti veiksmīgs, cilvēki, tobrīd uz ārzemēm netiekot, braukuši uz Ranku kā uzburti. Tagad atkal ir cita situācija, kam jāspēj pielāgoties. Klasisks viesmīlības uzņēmums nekad nav bijis šīs muižas saimnieku mērķis, viss esot attīstījies pakāpeniski.
“Vīrs ir no Smiltenes puses. Tūkstošgades sākumā visi uzņēmēji gribēja muižas, meklēja, ko pirkt. Tā bija Anda ideja, bet te bija visīstākā bēdu ieleja! Mājas pat zemesgrāmatā neeksistēja, tās bija drupas, izvazāti būvmateriāli un liela izgāztuve vidū. Mums nebija īsta plāna, ko ar to visu darīt. Uz vietas nedzīvojām, nebija jau īsti kur. Kad atbraucām nedēļas nogalēs un kaut ko sakopām, nākamajā reizē viss bija atkal piedrazots. Pavasaros atklājās īsta izgāztuve. Katru reizi nolaidās rokas. Jā, varu atzīties, ka braucu pat ar riebumu. Ne velti arī pieminekļu sargi to bija atzinuši par vienu no Latvijas visdegradētākajiem kultūras pieminekļiem, kura pārpaliekas izvazātas būvmateriāliem… Kad sākām atjaunot tiltu starp dīķiem, senos kaltos laukakmeņus nācās atpirkt no vietējiem ļaudīm. Tādā spriedzē pagāja vairāk nekā desmit gadi…”
Par atjaunotnes sākumu Gunita atzīst 2014. gadu. Kā pirmā ēka atjaunota bijusī klēts, jo tai bijuši tik skaisti mūri! Tiesa, tie izrādījās tik izčākstējuši, ka smagus pārsegumus pat nedrīkstēja likt, tomēr viss paveikts līdz galam. Tagad tur ir izvietota antīko automobiļu kolekcija, ekspozīcija par vēsturi, seno priekšmetu kolekcijas, mazais mūzikas salons… Kad atjaunotne sākas, nevar apstāties, jo īpaši, ja ģimenē vienmēr cieņā ir bijušas antīkas vērtības.
“Viss antikvariāts ir pašu gādāts. Man ļoti patika apceļot Itālijas un Bavārijas pilis, skatījos, mācījos. Meitas ar humoru atcerējās, ka mājupceļā bieži bija jāsēž starp vāzēm, svečturiem un skulptūrām. Skaistās lietas krājās, bet ar to ir par maz. Vajag ko vairāk… Interesanti, ka ticība ģimenē ienāca caur jaunāko meitu. Mēs esam padomju laikā auguši, vēstures notikumi mūs ir ļoti atvirzījuši no reliģijas, no domām par mūžīgām vērtībām. Jaunā paaudze redz citādi, meklē jēgu. Mums tas viss sakrita reizē. Nolēmām, ka arī šeit ir jāsāk ar vietu, kur var pateikties un lūgties.”
Bez satura balles nebūs
Par naudu es saimniecei neprasu, ir skaidrs – līdzekļi ieguldīti lieli. Ābolu ģimenei pieder veiksmīgs mežizstrādes uzņēmums, kas dod prāvus ienākumus. No Eiropas projektu naudām saimnieki atteikušies apzināti, jo tie ierobežo rīcības brīvību, pieprasa pārāk lielu birokrātiju un darbu izpildītāju piesaisti konkursu kārtībā, kamēr Rankas jaunie muižkungi vairāk paļaujas uz krietniem savas puses amatniekiem. Dot darbu un samaksu vietējiem ļaudīm, veicināt turību, priecāties par rezultātu, kas sniedz gandarījumu, – arī tās ir kristīgas vērtības!
“Es nezinu, kur tā enerģija radās, bet, kad sāka skanēt baznīcas zvans, nevarējām necelt arī pārējo. Skaisti, grezni, pēc vēsturiskiem stila paraugiem, bet pilnīgi viss te ir celts no jauna. Nodegusī pils ir visautentiskākā substance, arī ēku izvietojums kompleksā, bet viss cits ir mūsu radīts. Īpašums kopumā uzliek lielu slogu, bet, kad dari, tad nevar tā pusratā. Tāpēc arī Eiropas Savienības naudu neņēmām – lai nenonivelētu,” stāsta namamāte Gunita.
Jā, viss sākās ar kapelu, kas kļuva par baznīcu, un turpinājās ar saimes ēkām, kas pārtapa grezni aicinošā mūzikas salonā, ar bibliotēku, kas arvien tiek papildināta, ar mūzikas instrumentiem, kas prasījās būt spēlējami, ar citām atjaunotām telpām, kur piestāv rāma atpūta un klusa baudīšana…
“Jā, mani reizēm sauc par bargo kundzi. Es pat kāzām atsaku balles pēc desmitiem vakarā, vai jubilejām, kur nav padomāts par saturu. Cenšos turēt latiņu ar tādu kultūru, kas piestāv šai videi. Koncerti te paši “atnāca”, gribējām, lai instrumenti skan. Tas ir kamerstils, nopietnā mūzika, bet ne gluži opera. Ir jāsāk ar ko pieejamāku – populārā opermūzika, operetes, klasiskā mūzika. Vietējie cilvēki sākumā nenāca, tikai pamazām. Jā, mēs prasām biļetes maksu, bet tas nekādi nav komercprojekts. Bieži honorārus mūziķiem piemaksājam. Arī cilvēki ir izlutināti ar bezmaksas koncertiem, kad pašvaldības apmaksā tiešām labus māksliniekus – nāciet tikai! Bet te – par biļeti jāmaksā? Nevaru teikt, ka koncertus rīkojam tikai savam priekam. Man gribas, lai cilvēki iemācās klausīties! Lai uzdrošinās atnākt otrreiz. Arī tā ir zināma misija – izglītošana. Vietējie cilvēki tikai pamazām atvērās. Tagad jau atsauksmēs raksta: paldies, lieliski, jūs darāt dvēselisku darbu… Bet tā ir latiņa, ko uzliek šis īpašums. Būt līmenī! No viesiem es prasu to pašu… Nekādas balles līdz rītam – tad uz šķūni vai attiecīga profila viesu māju! Te ir muiža, te ir mūsu sirds un ieliktais darbs, cieniet to! Degradēt īpašumu var ļoti ātri. Gribat svinēt? Bet vai koncepcija jums ir?”
Jā, eksaminēt potenciālos klientus var tikai par sevi pārliecināti saimnieki, kam principi svarīgāki par ieņēmumiem. Gunita atzīst, ka tagad šā īpašuma uzturēšana ir kļuvusi par kalpošanu Dievam. Baznīca, viņasprāt, ir galvenais, kam pakārtojas viss pārējais.
“Kad dari no tīras sirds, tad sanāk. Lūgšanu vieta no kapelas kļuva par baznīcu, tāpēc reizi mēnesī te tiek nodrošināta Svētā mise. Pastāvīga priestera mums nav, dievkalpojumus vadīt brauc dažādi. Pirms kovida baznīcā gājēji bijām pat kādi trīsdesmit, bet sērgas laikā pēc visiem noteikumiem te drīkstēja atrasties tikai pieci cilvēki. Tad bija kā kuru reizi – mēs, ģimene un vēl pāris sieviņu… Tagad cilvēku atkal ir vairāk.
Pēdējos trīs gadus esam uz vietas Rankā, tāpēc arī beidzot viss ir mierīgi. Bet līdz tam pastāvīgi kāds centās iekļūt, teica – parks vienmēr bijis mūsu, kāpēc tagad biļete jāpērk? Tad mēs visai apkārtnei darījām zināmu – dienā, kad ir Svētā mise, parks ir apmeklējams bez biļetes, kaut visu dienu! Vai tāpēc dievlūdzēju kļuva vairāk? Diemžēl ne. Mēs tomēr esam dievbijības ziņā ļoti traumēta tauta. Sākotnēji mums nebija domas par publisku baznīcu, bet tā tas vienkārši notika. Tas ir liels gods, ka tāds uzdevums nāk no augšienes. Cik redzu un jūtu cilvēku reakciju – mūsu baznīca neatstāj cilvēkus vienaldzīgus! Daudzi tā arī saka – tieši to atbraucām paskatīties! Jo te nav bail ienākt, ir vieglāk spert pirmo soli tiem, kas Dievu vēl nav satikuši,” atzīst Gunita Ābola. Tagad baznīca uzliek pienākumu būt uz vietas vai atgriezties, uzturēt tīru vietu un skaistas telpas, ļaut cilvēkiem iegūt mirkli miera un paļāvības, radot ticību, ka no drupām mēdz atdzimt gan ēkas, gan dvēseles.
Šajā noskaņā pilnīgi aizmirstu bargāko pieminekļu sargu iebildes, ka muižas apmeklētājs ar baznīcu tiekot maldināts – agrāk taču tāda te nav bijusi! Taču vēstures avoti vēsta – šeit saimniekoja muižnieki Meijendorfi, kas bija ļoti ticīgi ļaudis. Divās paaudzēs dzimtas muižnieki kalpoja tuvējā Jaunpiebalgas baznīcā kā draudzes priekšnieki. Par to vēsta arī novadnieces ražīgās literātes Ingūnas Baueres romāns “Mācītājs un viņa dēls”. Varbūt arī viņu gars ir pamudinājis baznīcas tapšanu muižas ēkā? Manuprāt, dzīvajiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums pagātnes kļūdas vai nepilnības labot – ja spēks, ticība un līdzekļi atļauj.
Uzziņa
Pirmās konkrētās ziņas par Rankas muižas pastāvēšanu saistās ar 17. gs. pirmo pusi
732. gada pārdošanas līgums liecina, ka muižas padotībā atrodas 1989 zemnieki
17. gs. beigās notiek sāncensība un tiesāšanās ar grāfu Šeremetjevu Jaunpiebalgā – abu muižu zemnieki pārkāpjot īpašumu robežas un novācot ražu kaimiņu muižas laukos
Rankas muižas apbūve datēta ar 18.–19. gs. un ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis
Valsts nozīmes pieminekļa statuss ir arī nodegušajai pils ēkai
Atsevišķi kompleksa objekti ir vietējās nozīmes pieminekļi
Gandrīz septiņdesmit gadus muižas galvenā ēka izmantota jaunās paaudzes izglītošanai mājturības un lauku zinībās
2003. gadā degradēto kompleksu izsolē nopērk Ābolu ģimene
n 2015. gadā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (tagad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde) Rankas īpašniekiem piešķir balvu “Gada saimnieks”
