“Sākumā vīns darīts tikai no āboliem, kas nākuši no vecvectēva stādītajām ābelēm!” Kā Vents un Rūta 300 senā pagrabā darina gardu sidru 16
Vivanta Volkova, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ogres novada Lēdmanes pagasta Krapes muižā līdzās parkam uzkalnā slejas skaists nams, par kuru rūpējas kādreizējā saimnieka trīs mazmeitu ģimenes. Mājas pagrabos, kas ir 300 gadu seni, jau daudzus gadus raudzējas vīns un sidrs.
Savai vīna darītavai Vents Grīnbaums devis vārdu “Lauskis” – par godu vecvectēvam Vilim Lauskim, Latvijā pazīstamam augļkopim, kura sasniegumi augkopībā novērtēti ar Triju Zvaigžņu ordeni un kurš iesācis saimniekot Krapē.
Godalgotais dārznieks
Vilis Lauskis jaunībā sapņoja kļūt par dārznieku, tāpēc viņš devies par mācekli dažādu muižu dārzos, tostarp arī Pēterburgā, kur pēc tam jau pats skolojis jaunos dārzniekus. Latvijai iegūstot neatkarību, atgriezās dzimtenē un sāka strādāt par pasniedzēju Bulduru Dārzkopības vidusskolā (bijis arī direktors).
Pēc agrārās reformas, kad vācu muižnieku zemes tika sadalītas jaunsaimniecībās, Vilis Lauskis iegādājās bijušo Krapes muižu, kur tobrīd dzīvoja muižas dārznieks. Vilis Lauskis Krapē veica dažādus eksperimentus – veidoja punduru un mākslīgo formu augļukokus, skatījās, kā te iedzīvojas svešzemju kultūras, tostarp vīnogas un graudaugi. Viņš vadīja arī savu koku skolu – audzēkņi mācījās pavairot, audzēt un veidot augļukokus un ogulājus, kā arī krāšņumkokus un krūmus. Savu izaudzēto ābolu šķirni V. Lauskis nosaucis par godu šai vietai ‘Krapes Cukuriņš’.
Kad sākās izsūtīšanas, Vilis tika pabrīdināts, lai pats atdod visu kolhozam, ja vēlas izvairīties no izsūtīšanas. Saimniekam palika vien māja, mazā kūtiņa, kur turēja aitas un vistas, piemājas dārziņš un maziņa siltumnīca pie mājas, kur turpināja audzēt vīnogas.
Trejmeitiņu dārzs un nams
90. gados Lausku pēcteči atguva agrākās lauksaimniecības zemes, ģimenes centās audzēt visdažādākās lietas, sākot ar upenēm un beidzot ar cukurbietēm. Vasaras allaž ritēja Krapē, savukārt Rīgā visu trīs māsu ģimenes sadzīvoja vienā lielā mājā Torņakalnā, ko cēlis otrs vecvectēvs. Drīz vien bija jāatzīst, ka liela saimniekošana, dzīvojot Rīgā, nav rentabla.
Krapes āboli pārtop sidrā
Lausku saimniecībā divos hektāros aug ābeles un upenes. Vents studējis kinorežiju un psiholoģiju, prātojis ar vīnu taisīt biznesu, lai nav jādomā, kā ar filmām nopelnīt naudu. Pirmos gadus vīns darīts tikai no āboliem, kas nākuši no vecvectēva stādītajām ābelēm.
Vents kopš bērnības atceras lielos stikla balonus pītos grozos – gan mamma, gan vecmamma mācējušas brūvēt vīnu. Kopā ar draugiem nolēmuši pamēģināt kaut ko uztaisīt no āboliem un braukuši lūkot, kā to dara tobrīd Latvijā vienīgajā vīna darītavā pie Pļaviņām.
Tad Krapes mājas virtuvē visi graizīja ābolus, darbojās ar mazo sulu spiedi un, nopirkuši “Bioefekta” vīna raugu mazā pudelītē, ielika raudzēties 20–30 litrus: “Palaimējās, ka bijām ļoti nepacietīgi un jau pēc diviem trim mēnešiem pagaršojām – bija sanācis salds dzēriens ar efektu, grādu gan tam bija ļoti maz. Patiesībā tas nebija beidzis rūgt, bija notikusi tikai pirmā aktīvā fāze, tādu puszaļu arī izdzērām – garšoja labi.
Nopriecājāmies un nolēmām, ka jāatkārto. Tā izveidojās tradīcija, ka katru gadu savācās draugi, taisījām lielās ābolu talkas, divas dienas lasījām un spiedām sulu. Izdomājām jaunas tehnoloģijas, tēvs sponsorēja manu pirmo ābolu smalcinātāju un spiedi, apjomi ar katru gadu auga, līdz vienugad izspiedām ap 300 litriem. Sapratu, ka nav tik daudz draugu, kas to visu varētu nodegustēt – tā nodibināju savu uzņēmumu, uzrakstīju LEADER projektu “Ziedzemei”, lai saņemtu Eiropas finansējumu. Vajadzēja papūlēties arī nokārtot licenci alkohola ražošanai.”
No āboliem Lausku vīna darītavā lielākoties top sidrs, vīns raudzējas no upenēm, rabarberiem, cidonijām, avenēm, labs karstvīns sanācis no aronijām un upenēm, pievienojot garšvielas, izmēģināts arī pieneņu vīns ar ingveru, mandarīnu mizām – garša interesanta un procesa laikā mainās. Vents teic, ka viņam nepieciešams skats no malas un labākā degustētāja esot dzīvesbiedre Rūta Labrence.
Rūta atceras, ka jau divas tonnas vīna agrāk šķita milzīgs apjoms, bet šogad pagrabos ir ap 13 tonnām, kas nonāks Rīgas krodziņos, tirdziņos un degustācijās Krapē. Nu jau jādomā, kā pārorganizēt pagraba platību, spriež Vents, jo visam vairs nepietiek vietas: vai nu degustācijas zāle jāpārvieto, vai arī raudzēšanas telpām jāatrod citas platības.
Vīna pagrabā arī spoki
Mūra namam, kur tagad vasarās atpūšas un rosās Lauska pēcteči, 2018. gadā aizsākās renovācija. Atrokot pamatus, līdzās ēkai atklājās pamatu vieta, kur kādreiz bijusi koka piebūve, arī zem pagalma turpinājušies pagrabi. Uzaicinājuši arī restauratori, kura apliecināja, ka, spriežot pēc ķieģeļu izmēriem un arhitektūras, pamatu un pagrabu mūrējumam varētu būt vismaz 300 gadu.
Vecmāmiņa labprāt stāstījusi, ka bijusi slepena pazemes eja, kas vedusi uz jauno kungu māju Krapes muižas parkā, bet nez vai šī versija ir reāla. Vents stāsta, ka ēkas ziemeļu pusē atracis mūrējumu, kas pirmajā brīdī šķitis kā mazs noslēpumains pagrabiņš vai vecmāmiņas pieminētā eja, taču izrādījās, ka tā ir tualetes bedre – tas, ka mājā bijusi tualete 300 gadu senā pagātnē, liecina par iemītnieku turīgumu.
Vietējie vecie ļaudis zinājuši stāstīt, ka sākotnēji šī ir bijusi muižas kungu māja – tam ir daudzas liecības, piemēram, istabās ir gandrīz 4 m augsti griesti. Māja agrāk bijusi citāda – muižkundze nav gribējusi dzīvot mūros, tāpēc uzcelta koka piebūve, kas ugunsgrēkā nodegusi.
Pēc ugunsnelaimes ēka vairs nav atjaunota kā kungu māja, tajā atļauts dzīvot dārzniekam. Muižas parkā jaunais kungu nams celts 1910. gadā pēc arhitekta V. Bokslafa projekta, tomēr drīz vien sagrauts Pirmā pasaules kara laikā.
Dārznieka namam, kādreizējai kungu ēkai, bijusi arī liela stiklota veranda, pēc vecmāmiņas teiktā, pat stikla gaitenis, kas māju savienojis ar saimnieces ziemas dārzu. Tagad tā vietā ir liels šķūnis, kam ziemeļu pusē ir mūra siena, arī konstrukcijas ar jumta plaknes slīpumu dienvidu virzienā norāda, ka te varēja būt oranžērija.
Tīrot un remontējot lielo pagrabu, ne reizi vien pārņēmušas dīvainas baisas izjūtas par kaut kā klātbūtni. Uz vienas sienas apmetuma bijuši tādi kā milzīgi nagu skrāpējumi – varētu domāt, ka kāds nezvērs centies uzkārpīties līdz lodziņam mūra augšpusē.
Vents teic, ka agrāk māja bijusi spoku apdvesta, ko īpaši izjutuši bērni, dažs pat redzējis no parka nākam ģimeni, kas izskatījusies kā augšāmcēlusies no trūdiem. Arī mājas bēniņos bija dzirdēti soļi, pat racionāla prāta vīrieši, kas netic spokiem, kļuvuši domīgi.
Paaicinājuši no Lēdmanes baznīcas priesteri, lai iesvēta māju – nu jau kļuvis mierīgāk, teic Vents, iespējams, mirušajām dvēselēm, kas te klīdušas, izdevies atbrīvoties. Tās gan šķitušas labdabīgi noskaņotas, tomēr labāk, lai mirušie mājo savā valstībā.
