Sākumā bija nodoklis 0
Tagad vairs grūti pateikt, ciktāl “dzelteno vestu” akcijas asociējas ar šīs kustības vismaz sākotnēji iemiesoto sociālo protestu un ciktāl ar manifestāciju ietvaros un to piesegā sarīkotajiem grautiņiem.
No zaļajiem cilvēciņiem līdz dzeltenām vestēm
Dažādu ekstrēmistu piesliešanās demonstrācijām, jo īpaši Francijā, gan nav nekas jauns. Bet, ņemot vērā protesta vērienu un centralizētas vai gandrīz jebkādas vadības trūkumu, arī ekstrēmistu grupu pieplūdums sestdienu akcijās sevišķi Parīzē bija ārkārtējs, turklāt aptvēra visas to kategorijas – ultralabējie, ultrakreisie, t. s. problemātisko kvartālu bandas… Kā zināms, Francijas drošības iestādes saistībā ar vērotajām manipulāciju kampaņām tīmeklī un citām aizdomīgām norisēm pārbauda versijas par ārvalstu iejaukšanos. Uzvilkt vai novilkt dzelteno vesti ir daudz vienkāršāk nekā, sacīsim, zaļā cilvēciņa ietērpu, un situācija izvērtās ļoti izdevīga tam, lai pielietu eļļu ugunī. Varbūt pat Eiropas mērogā.
Sociālo problēmu un plaisu padziļināšanās nomāc daudzus, tāpēc dzelteno vestu atstarotā neapmierinātība rada atspoguļojumu gan Eiropas trūcīgajās, gan visnotaļ labklājīgajās valstīs. Piemēram, Bulgārijā jau ilgāku laiku norit akcijas pret dzīves dārdzību, savukārt Nīderlandē uztraucas, ka tiek attālināts pensionēšanās vecums. Tikmēr Vācijā “gelbe Westen” rindās pirmais skaļākais sauklis izskanēja pret imigrāciju.
Francijā un Itālijā saukļi līdzīgi
Pašā Francijā liela daļa protestēju pauž atbalstu galējo labējo vai Itālijas “Pieczvaigžņu kustībai” tuvām idejām. Tās dibinātājs Bepe Grillo ne velti komentēja: “Dzelteno vestu prasības ir mūsu programma.” Bet diez vai “dzeltenās vestes” grib un spēj saliedēties ap kopēju politisku programmu šī vārda ierastajā nozīmē, jo nostādnes ir pretrunīgas vai pat savstarpēji izslēdzošas, un publiskotie “oficiālie” teksti mēdz izraisīt šaubas par to saturīgumu un izcelsmi.
Pavisam nesen interneta vietnē “Le libre penseur” ievietotā “oficiālo prasību harta”, starp citu, pieprasa arī Francijas izstāšanos no Eiropas Savienības un atteikšanos no eiro. Stipri jāšaubās, vai tāda nostāja (un vēl citas) bauda vispārēju piekrišanu. Tomēr atsevišķi kustības pārstāvji televīzijas kanālā “France2” izteicās, ka projekts “politiski organizēties” pastāv, kas partiju aprindās izraisīja satraukumu, jo tām “dzelteno vestu” deputātu kandidātu saraksta dalība Eiropas Parlamenta vēlēšanās draud ar mandātu krietnu atbirumu. Pagājušajā nedēļā veiktā “Ipsos” aptauja apliecināja 12 procentu respondentu gatavību atdot balsis protestētāju izvirzītajiem pārstāvjiem. Kaut gan tādu vēl nav un politiskā organizēšanās arvien ir tikai pieņēmums.
“Nost ar nodokļu slogu!”
Toties krīze ir reāla, un tā piespieda valdību piekāpties, pievērsties izlīgumu meklējumiem, bet pirmām kārtām atlikt vai vispār norakt degvielas un īpaši dīzeļdegvielas aplikšanu ar “ekoloģisku”, respektīvi, paaugstinātu nodokli. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc sāka rūgt nemieri. Vispirms virtuāli jeb feisbukā, tad domubiedri sāka pa īstam pulcēties tuvējo lielveikalu stāvvietās vai citur, un šīs vietēja rakstura aktivitātes pārauga dažādu protesta akciju uzplūdā un kopš 17. novembra arī lielajās un bieži vien vardarbīgajās sestdienu demonstrācijās. Kopsaucējs bija – nost ar nepanesamo nodokļu slogu!
Tādam lozungam varētu piekrist gandrīz visi Francijas pilsoņi, bet īpaši globalizācijā visvairāk cietušie vidusšķiras cilvēki, kuri ir izstumti vai dzīvo ārpus lielpilsētām un ikdienā mēro desmitiem kilometru garu ceļu uz darbu un atpakaļ. Un kuri atbilstoši sociologu zīmētajam caurmēra portretam nopelna pietiekami, lai nesaņemtu pabalstus, bet nepietiekami, lai pienācīgi iztiktu ar nopelnīto līdz nākamajai algai. Viņi, iespējams, strādā kādā no uzņēmumiem, kur topmenedžeru un lielāko akciju turētāju gada vai pat mēneša ienākumi pārsniedz summu, ko ierindas darba ņēmējs spēj nopelnīt tikai mūža garumā.
Šī milzu plaisa, kas objektīvi nav pamatojama, vairo netaisnības sajūtu, turklāt labi zināms, cik plaši tiek piekoptas nodokļu “optimizācijas” un krāpšanas shēmas. Daži aprēķini liecina, ka pēdējos piecos gados garām valsts kasei varētu būt aizslīdējuši simts miljardi eiro, tātad summa, kas desmitkārtīgi pārsniedz neparedzētos izdevumus, kurus radīs Emanuela Makrona nedēļas sākumā solītie pasākumi (minimālās algas paaugstināšana u. c.), lai nomierinātu protestu. Tie vairos valsts budžeta deficītu, kas varētu sasniegt 3,5% no IKP plānoto 2,8% vietā un sagādās papildu raizes Eiropas Komisijai.
Francijā nodokļos iekasē visvairāk
Fiskālās disciplīnas ievērošana balstās uz jau pieminēto vieglāk kontrolējamo vidusšķiru. Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) datiem Francijā 2017. gadā iekasēto nodokļu attiecība pret IKP bija 46,2 procenti, kas ir augstākais radītājs ESAO valstīs. Taču fiskālā sloga spiediens sadalās nevienmērīgāk nekā Dānijā (46% no IKP) un Zviedrijā (44%), kuras šī rādītāja ziņā pārāk neatpaliek no Francijas, kur, sevišķi novārtā pamestajos lauku apvidos, trūcīgo mājsaimniecību budžetos sāpīgu robu iecērt arī auto uzturēšana un degvielas iegāde. Tāpēc enerģētikas pārkārtošanas un tīrāka transporta izvēles vārdā ieviestie un dažādās formās iekasētie “ekoloģiskie” maksājumi tiek uztverti kā netaisnīgi un izraisa pretestību.
Pastāv arī jautājums par valsts ieņēmumu izlietojuma efektivitāti un pārvaldību, jo redzams, ka, piemēram, sabiedriskā transporta tīkls, kas varētu kalpot par alternatīvu, neattīstās, bet panīkst. Ir izplatīta pārliecība, ka valdošās aprindas Parīzē tautu neizprot un izturas pret to augstprātīgi vai nicinoši. Daži novērotāji šajā sakarā velk paralēles ar noskaņojumu ASV ilgstoši depresīvajos reģionos jeb “rust belt”, kur vēlētāji balsoja par Trampu.
Zaudējumi: ekonomiskie un politiskie
Francijā droši vien būs vienkāršāk aplēst protesta akciju nodarītos ekonomiskos zaudējumus nekā politiskās sekas, ja neskaita iedragātās Makrona pozīcijas, kurās grūti uzstāties Eiropas reformu rosinātāja lomā. Tikmēr “dzelteno vestu” nemieru inspirēti reformu pieteikumi neizpaliek.
Ar izvērstāku projektu pirmdien nāca klajā ekonomists Tomass Piketijs un viņa domubiedri, lielākoties Eiropas un arī ASV sociāldemokrātiskas ievirzes intelektuāļi un pētnieki, kas nesen publicēja “Manifestu par Eiropas demokratizāciju”. Idejas centrālā ass ir ievērojama apmēra budžets, ko veidotu par to vienojušās ES dalībvalstis (iemaksātu ap 4% no IKP) un ko pārraudzītu “suverēna asambleja” (sastāvētu pārsvarā no attiecīgo ES dalībvalstu nacionālo parlamentu deputātiem).
Līdzekļi tiktu ieguldīti Eiropas kopējām interesēm nozīmīgā infrastruktūrā, pētniecībā, Eiropas universitātēs, vides un citu svarīgu problēmu risināšanā, bet galvenie budžeta ieņēmumu avoti būtu nodokļi, ko piemērotu lieluzņēmumu peļņai, lieliem nekustamajiem īpašumiem un ienākumiem, kā arī par kaitīgo izmešu apjomiem. Lai projektu īstenotu, nav nepieciešams grozīt ES pamatlīgumus, apgalvo Piketijs… Cik noprotams, nodokļu tēma nav izsmelta. Un Eiropas politikā tā var radīt gan krīzes, gan varbūt arī to risinājumus.
