Vai nemulsināja, ka cigunā runā par enerģijām, dzīvības enerģijas plūsmu, par enerģētiskajiem meridiāniem un punktiem, tātad ārpus medicīnas? 3
Man sen bija skaidrs, ka šādas enerģijas eksistē. Pirms 38 gadiem man konstatēja audzēju, atrada bumbuli krūtī. Nezināja, vai tas ir ļaundabīgs, tomēr operāciju ieplānoja.
Ļoti baidījos no griešanas, ķēros pie katra salmiņa, kas varētu palīdzēt. Mani iepazīstināja ar vīru, kurš pats sevi izārstēja, izmantojot īpašu dziedināšanu. Viņš pamācīja strādāt ar enerģiju – iedomāties aizdegtu liesmiņu un novadīt to vajadzīgajā vietā. Īsti gan neticēju, tomēr vakarā pirms operācijas biju tik ļoti sabijusies, ka sāku iztēloties. Iedomājos uguntiņu mugurkaula apakšā, to svilināju uz augšu, pa taisnāko ceļu uz labo krūti. Visu nakti degu kā liesmās. Kad nonācu uz operāciju galda, daktere Sarmīte Baltkāje izbrīnā iesaucās – kur palicis jūsu nelāgais bumbulis?! Tomēr nelielu griezumu veica, lai visu pilnībā iztīrītu.
Notikušo daudzi vērtēja kā brīnumu, taču mana attieksme tolaik bija vienkārša – tā notika, un paldies Dievam.
Esat gājusi pie dziedniekiem?
Bija laiks, kad reizi nedēļā kopā ar draudzeni braukāju pie Elejas Veronikas. Neskaitāmas reizes pārliecinājos, kā šī dziedniece jūt enerģijas, visu redz. Tajā laikā vēl smēķēju. Veronika pacilāja manu cigarešu paciņu un teica: tu vairs to nedarīsi. Patiesi – gadu vairs nesmēķēju, tomēr vēlāk atsāku. Bijām Elejā arī vakarā pirms prāmja Estonia nogrimšanas. Dziedniece, pavadot mūs uz durvīm, piekodināja būt uzmanīgiem uz ceļa. Tad piepeši sacīja: ak, kas šonakt notiks jūrā, lai Dievs stāv klāt tiem cilvēkiem…
Tātad jau sen zinu, ka pasaulē pastāv kas tāds, ko nevaram redzēt, aptaustīt. Iespējams, tāpēc izvēlējos cigunu. Interesanti, ka jau pēc laba laika, tīrot putekļus grāmatplauktā, atradu kādreiz iegādātas grāmatas krievu valodā par cigunu.
Vai Kudrjavcevs palīdzēja tikt vaļā no sāpēm?
Ne tikai. Viņš mani apskatīja, lika atgulties uz speciāla galda. Tobrīd biju tik stīva, ka uzrausos ar mokām. Dakteris uzspieda noteiktiem punktiem, un pēc mirkļa sāpes pazuda. Uzreiz ierādīja dažus vingrojumus, ko veikt mājās, iedeva līdzi videomateriālus.
Kudrjavcevs pastāstīja arī vienkāršu paņēmienu, ko varēju veikt, kaut vai ejot pa ielu: jāiedomājas, ka līdz ar katru izelpu sāpes aiziet zemē. Tā darīju, patiesi palīdzēja. Iemācījos visas sāpes iedzīt zemē.
Cītīgi visu pildīju, vingroju katru dienu. Sākumā tas prasīja pusotras stundas, bet vēlāk, kad visu jau zināju no galvas, pietika ar desmit minūtēm.
Aptuveni pēc mēneša pamanīju, ka jūtos labāk. Nebija gan tā, ka vispār nesāpēja. Ja autobusā biju apsēdusies, piecelties nācās ar grūtībām. Domāju, tas taču normāli, man jau vairāk nekā septiņdesmit, gadi dara savu… Nevarēju pat iedomāties, ka jutīšos tik labi kā tagad, pavisam citādi.
Kas mainījies?
Esmu mundra, ir vairāk spēka un enerģijas, nenogurstu. No rīta pieceļoties jūtos labi un tieši tāpat arī vakarā. Enerģija neizsīkst.
Īpaši to pamanīju rudenī. Tad ir mans lielais staigāšanas laiks – dodos sēņot. No rīta sēžos autobusā un braucu ārpus Rīgas. Visu dienu, vismaz sešas stundas, pavadu mežā. Klīstu ar baudu, tas nekas, ka reizēm apmaldos. Agrāk jau pēc pāris stundām kļuva grūti noliekties, lai nogrieztu sēni. Mājup braucot, jutos ļoti nogurusi. Pagājušajā rudenī vairs nejutu starpību – mundra iegāju mežā un tāda nācu mājās. Starp citu, sēņojot izmantoju ciguna paņēmienus – noliecos pareizi un atbilstīgi elpoju.
Pagājušajā vasarā apciemoju dēlu – Olafs jau vairāk nekā 20 gadu dzīvo Amerikā, ir ķīmijas profesors Hjūstonas universitātē. Parasti dodamies nelielos ceļojumos kājām, šoreiz bijām rezervātā kalnos. Dēls brīnījās, ka esmu kļuvusi tik spēcīga, vairs nenogurstu kā agrāk. Viņam radās interese: kā tas ciguns darbojas, ja jau pat seniora vecumā var sasniegt tādus rezultātus?! Lūdza atsūtīt Kudrjavceva grāmatas par cigunu, tagad visu izmēģina.
