Sāku vingrot 72 gadu vecumā! Saruna ar sprigano kundzi Lieni Dauguli 3
Sprigano kundzi pamanu nelielā televīzijas sižetā. Liene Daugule stāsta, ka nekad nav par vēlu pievērsties fiziskām nodarbēm, jo organisms par to allaž būs pateicīgs. Tieši tā bijis viņai, kura ilgus gadus par sportošanu nav pat domājusi. Nolemju enerģisko sievieti satikt un uzzināt viņas stāstu. “Sāku vingrot vien tad, kad kļuvu pensionāre. Tolaik staigāju, sāpēs salīkusi,” laiku pirms pāris gadiem atminas Liene.
Vispirms Lieni Dauguli sastopu sportiskā ietērpā. Viņa vada nodarbības Rīgas sociālā dienesta dienas centrā Ābeļzieds. Ierodos treniņa beigās, kad Liene mudina visus sastāties aplī un sadoties rokām, veltīt mirkli tādai kā meditācijai. Redzu, ka no sporta zāles visi iznāk enerģiski, priecīgi. Nebeidz par kaut ko izjautāt nodarbību vadītāju, dalās iespaidos.
Sarunu turpinām Lienes omulīgajā dzīvoklī, kur sienas rotā gleznas. Viņas dzimtā netrūkst mākslinieku, arī meita Sigita ir gleznotāja, augstu novērtēta ne tikai Latvijā.
Vai patiesi nekad nebijāt sportojusi?
Jaunībā spēlēju volejbolu, turklāt ar diezgan labiem panākumiem. Pārtraucu, jo traumēju kāju. Pēc tam tiešām ilgus gadus neko nedarīju. Man nepatīk slēpot un slidot, to pat neprotu, arī skriešana nesagādā prieku. Turklāt dzīves ritenis iegriezās tā, ka nebija laika domāt par sportošanu. Pēc darba jozu mājās pie bērniem, gatavoju ēst un kopu māju. Pēc profesijas esmu inženiere elektromehānikas jomā. Divdesmit divus gadus nostrādāju pedagoģijā. Biju pasniedzēja tehnikumā, ražošanas apmācības meistare. Kāda vairs vingrošana?! Fiziski izkustējos vien lauku darbos. Mums bija vasaras māja labu gabalu aiz Olaines, autobuss tolaik kursēja reti, nācās iet kājām desmit kilometru.
Vēlāk no pedagoģijas aizgāju, nodibināju savu uzņēmumu, man bija pārtikas veikali Rīgā. Noskriešanās pamatīga. Kad biznesam pienāca gals un firmu pārdevu, 72 gadu vecumā kļuvu pavisam brīva.
Kāda bija sajūta?
Visu mūžu joņo, bet piepeši vairs nekā nav, tāds kā tukšums. Bērni pieauguši, dzīvo atsevišķi, dēls ar ģimeni jau ilgus gadus strādā Amerikā.
Nolēmu tā – dzīvošu veselīgi un sākšu vingrot. Nemeklēju fizioterapeitu vai ārstnieciskās vingrošanas speciālistu, jo pati taču gudra! Darīju, kā mācēju. Kādreiz diezgan labi izdevās pacelties svecītē, kāpēc lai to netaisītu tagad?! Neaizdomājos, ka vairs neesmu kā jaunībā, varbūt kaut ko nedrīkstu, ka ķermenis iesīkstējis.
Neveiksmīgi piezemējos un pamatīgi traumēju muguru. Sāpes bija baisas, tās nepārgāja. Nevarēju lāgā pakustēties, viena kāja sāka klemmēties. Jutos kā deviņdesmitgadīga tantiņa! Mazliet gan palīdzēja masāža, ko veica sen pazīstama, lieliska masiere, tomēr joprojām sāpēja. Sāku meklēt vēl kādu iespēju. Nejauši uzgāju informāciju par cigunu. Izpētīju, kādi tur skolotāji, un nolēmu iet pie paša labākā – Igora Kudrjavceva.
