Sāk trūkt bioloģiskās pārtikas, tās ražotājiem nāk ziedu laiki 10
Pasaulē aug augumā bezglutēna produktu mode, papildinās veģetāriešu un svaigēdāju pulks, aizvien vairāk cilvēku cieš no pārtikas alerģijas, savukārt pārējie visēdāji arvien biežāk domā par to, ko likt šķīvī. Iznākumā bioloģiskās pārtikas tirgus, piemēram, Skandināvijā, ik gadu aug par 30%, Rietumeiropā – par 15%, bet ASV – par 10%. Taču piedāvājums šādam tempam netiek līdzi, turklāt katastrofāli sāk trūkt izejvielu, īpaši graudu un gaļas nozarē. Tā kā pārstrāde gatava maksāt, paveras labas biznesa iespējas katram, kam pieder lauksaimnieciskajai ražošanai derīgs zemes gabals. Sākot no dažiem hektāriem un beidzot ar lielsaimniecību.
Cenas aug griezdamies
Šosezon strauji varētu izvērsties bioloģisko graudu audzēšana – konvencionāli un bioloģiski ražoto pārtikas un lopbarības graudu cena atšķiras pat divkārt. Protams, bioloģiskās produkcijas audzēšana prasa lielākas rūpes, kontroles arī ir biežākas, tomēr ieguldījums atmaksājoties ar uzviju.
Sestdien notikušajā Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas ikgadējā konferencē zemniekus uzrunāja SIA “Scandagra Latvia” pārstāvis Gatis Barons, izklāstot uzņēmuma sāpi par vietējo graudu trūkumu. Pirms diviem gadiem iepirkts 7000 tonnu, pērn – 10 000 tonnu, mērķis ir panākt igauņus ar viņu 20 000 tonnu, taču graudu trūkst. Vispieprasītākās eksporta tirgū ir auzas, kvieši, griķi, kā arī zirņi un pupas, līdz ar to zemnieki aicināti apsvērt tieši šo kultūru audzēšanu. Arī AS “Dobeles dzirnavnieks” pārstāvis Jānis Amsils aicināja zemniekus sasparoties, citādi biograudu lopbarības ražošanai tikpat kā vairs neesot un nāksies iepirkt ārzemēs.
Trūkst arī biokartupeļu un gaļas
Par izejvielas trūkumu bioloģiskās cietes ražošanā runāja arī SIA “Aloja Starkelsen” valdes loceklis Jānis Garančs. “Industriālajā ražošanā ar kartupeļiem tālu netiksi, toties ar bioloģisko cieti gan, tādēļ katram jaunpienācējam paveras labas iespējas,” sacīja Garančs. Viņa uzņēmums uzpērk visus biokartupeļus līdz pēdējam, maksājot no 80 līdz 105 eiro par vienu tonnu atkarībā no cietes daudzuma tupenī. Turklāt “Aloja” šosezon sāk arī bioloģisko zirņu uzpirkšanu, jo specifiskas olbaltumvielas ražošanai atrasts sadarbības partneris ārvalstīs. “Tirgū aug pieprasījums pēc augu izcelsmes bioloģiskas olbaltumvielas, ko tālāk izmanto citas biopārtikas ražošanā. Izvēlējāmies piedāvāt zemniekiem audzēt zirņu šķirni ‘Bruno’, tas būtu izdevīgi ne tikai no garantēta ražas noieta un cenas viedokļa, bet arī augu sekā būtu ērti paralēli kartupeļiem audzēt zirņus,” klāstīja Garančs.
Ar vietējo izejvielu sāk rasties problēmas arī bioloģiskās liellopu gaļas nozarē. Pēc dažu gadu pieklusuma atdzīvojies Turcijas tirgus, bet lielākais nobaroto bullīšu tirgus šogad ir Holandē, Beļģijā un Vācijā. SIA “Liellopu izsoļu nams” vadītājs Kaspars Ādams apliecina, ka ar katru gadu pieprasījums pieaug. 2014. gadā izsolēs ārzemniekiem pārdeva 501 bioloģisko liellopu, 2015. gadā tie bija 780, bet pērn – 1200, taču pieprasījums ir pēc vismaz 2200 dzīvniekiem, līdz ar to puse eksporta kravu jau tiek komplektēta kopā ar igauņiem. “Produkcija jāsūta regulāri, nevis tad, kad kaut kas ir, citādi konkurenti tevi no tirgus momentā izspiedīs,” uzņēmējs atgādina brīvā tirgus principu. Par bioloģisko liellopu tiek maksāts 20 – 30% vairāk nekā par konvencionāli audzēto.
Pircējs aizvien izvēlīgāks
Tikmēr vietējā tirgū patēriņa tendences mainās, pircējam kļūstot aizvien izglītotākam un izvēlīgākam, saka veikala “svaigi.lv” saimniece Diāna Dzindule. Šī interneta tirdzniecības vietne saved kopā bioloģisko zemnieku un pircēju. Zemnieks nosaka savu cenu un vienreiz nedēļā uz Rīgu atved izaudzēto, savukārt pircējs pēc mājaslapā publicētā piedāvājuma izveido savu vai nopērk jau nokomplektētu pārtikas grozu. Tādējādi visai veiksmīgi tiek balansēts pieprasījums un piedāvājums.
“Sadarbojamies ar 80 mazām un vidējām saimniecībām, piegādājot produktus vairāk nekā 2000 klientiem Rīgā un Pierīgā. Cilvēki šodien ir ļoti zinoši, un, ja kādam zemniekam klibo kvalitāte, pircējs domā, ka tā iet visiem un vairs nepirks, tādēļ piegādātajam produktam jābūt vienmēr svaigam un kvalitatīvam,” stāsta Diāna.
Saimniece atzīst, ka ir vairākas produktu kategorijas, pēc kurām pieprasījums īpaši aug, tādēļ arī šajā biznesā sāk just piegādātāju trūkumu. “Piemēram, ziemā vienā mēnesī iztirgojam ap 100 kilogramiem vietējo ķiploku, taču nu jau divus gadus to pietrūkst jau decembrī, tādēļ ļoti nelabprāt, bet esam spiesti raudzīties pēc importa. Tāpat trūkst bioloģisko rāceņu, kāļu, seleriju, pastinaku, topinambūru,” saka veikala vadītāja, norādot, ka bioloģiskās pārtikas TOP trijnieks gan esot nemainīgs – gaļa, olas un piena produkti.
Saimniecības aug kā sēnes pēc lietus
Pēdējo divu gadu laikā klāt nākuši ap 60 000 hektāru bioloģiski sertificētu platību, līdz ar to patlaban Latvijā bioloģiskā audzēšana notiek aptuveni 270 000 hektāros. Savukārt saimniecību skaits audzis no 3634 saimniecībām pērn līdz 4145 šogad. Šobrīd ir 48 bioloģiskās pārstrādes uzņēmumi un 160 dažādi citi uzņēmumi, kas saistīti ar bioloģiskās pārtikas tirdzniecību, uzglabāšanu, loģistiku.
Īpaši “zaļš” ir Jaunpiebalgas novads, kur 53% lauksaimniecībā izmantojamās zemes aizņem bioloģiski apsaimniekotas platības. Kokneses novadā tie ir 42%, Vārkavas novadā – 40%, visvairāk bioloģisko saimniecību un bioloģiski apsaimniekotu platību ir Vidzemē, stāsta asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis. Viņaprāt, Latvijas zemniekam grūti saražot tikpat konkurētspējīgu konvencionālo produkciju kā pārējiem Eiropā, tāpēc labākais veids, kā ar salīdzinoši mazo vietējo tirgu iziet Eiropas, pasaules tirgos un nopelnīt, ir pievērsties bioloģiskajai saimniekošanai.
“Interese par bioloģisko saimniekošanu ir neizmērojami liela, un tirgus netiek tai līdzi. Agrāk bioloģisko un konvencionālo izejvielu pārstrādāja kopā, taču tagad šis process tiek nodalīts un līdz patērētājam nonāk sertificēta produkcija. Pircēji aizvien vairāk vēlas bioloģisko produkciju, un šeit paveras lielas iespējas. Audzētājiem jābūt godprātīgiem ne tikai pret patērētāju, bet arī pret dabu. Bioloģiskā lauksaimniecība nav tikai pesticīdu nelietošana – tas ir videi draudzīgu lauksaimniecības principu kopums, turklāt pakļauts stingrai kontrolei un uzraudzībai. Mums nav tiesību piesārņot Latvijas vērtīgāko resursu – zemi, tas ir pamats ilgtspējīgai valsts attīstībai.”
